Vainīga papīrfabrika

Līgatne par itin kupli apdzīvotu ciemu, kā zināms, kļuva, pateicoties papīrfabrikas uzbūvēšanai 19. gadsimta sākumā straujās un attiecīgi elektroenerģiju dodošās Līgatnes upītes malā. 19. gadsimta beigās tur rūkdamas darbojās veselas četras papīra ražošanas mašīnas, pēc Otrā pasaules kara fabrikā strādāja vairāk nekā 1000 darbinieku...

Laiki ir mainījušies. Tagad papīrfabrikā darbojas viena mašīna, kas veic jau lietota papīra pārstrādi, cilvēkresursi sarukuši līdz 150 darbiniekiem, taču fabrika turpina darbību. Starp citu, vienīgā tāda visā Latvijā. Un arī joprojām strauji plūstošā Līgatnes upīte vairs netiek iekrāsota attiecīgā ražojamā papīra skaistajā krāsā, kā tas notika padomju laikos. Ekoloģiskie risinājumi tātad. Papīrfabrika darbojas arī kā tūrisma objekts, bet ne par to šoreiz stāsts. Līgatnē ir salīdzinoši kāda novitāte, kas liek pievērst tai vēl lielāku tūristu uzmanību, kas tik nelielai vietai tā jau nav maza, pateicoties netipiski daudziem apskates objektiem. Taču galvenais uzsvars šoreiz likts uz jau piektajā paaudzē Līgatnē dzīvojošo Vanagu ģimeni un tās vīndarīšanas brīnumiem... Lustūža klinšu alās.

Perfekta ogu garša

Vanagi piedāvā nobaudīt un iegādāties gandrīz divdesmit dažādus vīnus, ieskaitot diezgan sausi garšojošo upeņu vīnu, kas gan oficiāli pieskaitāms pussaldo vīnu kategorijai. Galvenais vīndaris Ainars skaidro, ka par īpaši izdevušos ogu vīnu var uzskatīt tad, ja tas maksimāli pilnīgi atspoguļo konkrētās ogas garšas panorāmu. Tad nu, lūk, jau minētā upene uz mēles jūtama visā krāšņumā un tai, kā zināms, netrūkst arī saldmes. Īpaši interesants ir lāceņu vīns, kas tiešām garšo kā īsta lācene, ļaujot sajust pat tipisko nelielo piedeguma garšu.

Cik daudz tik specifiskus vīnus iespējams izdzert, jau atkarīgs no katra paša, bet vai tad stāsts ir par piedzeršanos? Īpaši saldo vīnu cienītājiem tiek piedāvāts mīlīgajā «Omītes» vārdā nosauktais vairāku meža un dārza ogu sajauktenis, kas tiešām der, piemēram, baudot omītes pankūkas.

Vēl par ārpusstāvošu jāuzskata gaišais rabarberu vīns, kas atkal jau garšo kā īsts rabarbers! Vīndari pat gājuši tālāk un uztaisījuši vīnu arī no tādas megaogas kā ķirbis!

Vēl ir pārstāvētas dzērvenes, aronijas, avenes, pienenes... Vārdu sakot, ko nu pati daba sniedz pretī. Turklāt Vanagu nodarbošanās vairs nav uzskatāma par kādu īpatnu hobiju – viņiem ir licence 15 tonnu vīna realizēšanai komerciālos nolūkos gadā un viņi to arī pilnībā izmanto! Nākamreiz uzmanīgāk pavēro «Stockmann», «Spices» un vēl citu pārtiku tirgojošu veikalu vīna plauktus un atradīsi tur Līgatnes vīna darītavas produkciju, kas novērtēta septiņu astoņu latu robežās un attiecīgi pieskaitāma vidējai kategorijai. Nav slikti tepat Līgatnē tapušam vīnam, vai ne?

Starp citu, turpat top arī stiprāka dzira – degvīns, kam dots burvīgs nosaukums «Pārcēlājs» un jūtama diezgan izteikta ābolu garša. Arī šo dzērienu Vanagi var ražot oficiāli, tiesa, krietni mazākos apmēros – 100 litrus gadā.

Vīndari ciemiņus savā alā (izklausās lieliski) uzņem katru sestdienu un svētdienu no divpadsmitiem dienā līdz sešiem vakarā (vasaras sezonā arī biežāk), kad uz vietas iespējams vīnu iegādāties par nedaudz zemāku cenu nekā veikalos. Var, protams, pasūtīt arī speciālas degustācijas, kas turklāt notiek alas romantiskajā atmosfērā sveču gaismā. Interesanti, ka turpat darbojas arī koka karošu darināšanas darbnīca. Plašāku informāciju meklē vīna darītavas un karošu darbnīcas atsevišķajās mājas lapās (sk. raksta resursus).

Orķestris klints galā

Līgatne jau izsenis zināma, kā rīdzinieku un citu tautiešu iemīļota brīvdienu izklaides un pastaigu vieta. Savulaik brīvdienās viesus pat izklaidēja Lustūža klints galā muzicējošs orķestris, tādējādi pārvēršot atpūtu vēl jo baudāmāku un kulturālāku. Interesanti, ka šo tradīciju vismaz uz ikgadējo pūtēju orķestru svētku laiku maija beigās līgatnieši ir atjaunojuši, izbūvējot orķestrim speciālu platformu, bet nedaudz zemāk uz klints arī nelielu deju placīti padancot gribētājiem. Vērīgāk ieskatoties un ieklausoties Lustūža klints nosaukumā, nav grūti sazīmēt no vācu valodas aizgūto vārdu «lustēt»...

Kokiem apaugušo kalnu un kultūrvēsturisko centru ap to un arī uz tā var uztvert arī kā lielisku pastaigu vietu, no kuras paveras Tvinpīkas cienīgas mistikas apdvests un skuju koku nedaudz aizklāts skats uz jau minēto papīrfabriku. Līgatnē, kā īpaši zināms neseno izmukušās lācenes notikumu sakarā, atrodamas arī speciāli ierīkotas dabas pastaigu takas.

Ir arī koktēlnieku izdaiļotais un dabas ieskautais Vienkoču parks un ir iespēja nokāpt arī deviņus metrus zem rehabilitācijas centra, kur atrodas padomju laikos izbūvētais slepenais patveršanās bunkurs īpaši augstu stāvošiem politdarboņiem. Noteikti vērts apskatīt un pilna vietējā šarma izbaudīšanai pārcelties pār Gauju ar pašas straumes vadīto prāmi, uz kura var uzbraukt arī ar auto. Plašāku informāciju par atpūtas iespējām Līgatnē meklē tās mājas lapā (sk. raksta resursus).