Pirms pusotra gada budžeta taupības un konsolidācijas noskaņās Saeimas deputāti pieņem labojumus likumdošanā, kas paredz, ka minimālais sods par autoru darbu izmantošanu uzņēmējdarbībā bez licences ir 500 latu. Un nav būtiski, vai mūzikas avots ir radio, TV, CD, internets vai dzīvais izpildījums un dzejas lasījums utt. Tāpat nav nozīmes, vai tiek atskaņota latviešu, krievu vai poļu mūzika, jo Latvija ir apņēmusies ievērot visas pasaules autoru tiesības savā valstī, pretī saņemot garantijas, ka tas pats notiks ar mūsu autoru darbiem pasaulē. Un tā tas arī notiek.

Likuma labojumus pieņem Saeima, cerot uz papildu ienākumiem valsts budžetā.

Policija konstatē pārkāpumu. Tiesa lemj piespriest minimālo sodu. Soda naudas, kā zināms, tiek ieskaitītas valsts budžetā, lai papildinātu valsts kasi. Neviens autors vai kāda viņu pārstāvoša organizācija no soda naudām nepārtiek, jo soda naudas papildina valsts kasi.

Un kas notiek tālāk?

Sabiedrība, un nu jau arī 100 «gudrās» galvas ar putām uz lūpām, viens par otru skaļāk, sāk apsaukāt latviešu autorus un viņu darbus administrējošo organizāciju par asinssuņiem, rīkļurāvējiem un mantraušiem. Lai gan patiesībā tas būtu adresējams viņiem pašiem, jo likumus izdod Saeima, bet vienīgais ieguvējs no soda naudas ir valsts kase, kas pieder mums visiem kopīgi. Bet policija ir tikai un vienīgi likumīgi pildījusi deputātu pieņemto likumu. Neesmu dzirdējis, ka tādiem vārdiem kādreiz deputāti būtu apsaukuši VID vai CSDD, kas mums visiem kādreiz kaut ko ir paņēmis par labu valstij, ja esam rīkojušies pretēji likumam vai noteikumiem. Ļoti iespējams, ka iepriekš pieņemtie likuma grozījumi ir bijuši neadekvāti, bet kurš pie tā būtu vainīgs? Autori? Paldies par kūkām. Saeimas deputāts Ādamsons intervijā LR ir tiešs: «Es no tā neko daudz nesaprotu. Saeima laiku pa laikam pieņem dīvainus lēmumus neiedziļinoties.» Skaisti! Es gan esmu pieradis par saviem darbiem atbildēt pats, tāpēc es uzskatu, ka deputātiem pašiem, nemeklējot vainīgos starp tiem cilvēkiem, starp kuriem ir arī Imants Ziedonis, Pēteris Vasks, Māra Zālīte, Raimonds Pauls un Imants Kalniņš, būtu pašiem jāatzīst sava kļūda.

Tā visa rezultātā Nacionālā apvienība (kas tagad ir pilnībā zaudējusi manu uzticību līdz ar visiem pārējiem) nāk klajā ar likuma labojumiem, kas mūs draud atmest atpakaļ uz Baltkrievijas vai Tadžikistānas līmeni izpratnē par to, kas ir intelektuālais īpašums. Deputātiem piebiedrojas radiostacijas, no kurām vairākas gadiem ilgi nav pildījušas savas saistības pret autoriem. Ja kādreiz būs nepieciešams, nosaukšu konkrēti, bet viņas pašas to labi zina. Radio papildus nostājas pret latviešu mūziku un tās autoriem pasludinot tos par netalantīgiem, mantrausīgiem un nelojāliem saviem klausītājiem. Noteikti. Mums nav nekā cita ko darīt, kā nostāties pret saviem klausītājiem?

Un te man ir jāpaskaidro dažas būtiskas lietas, kas jums, ļoti iespējams, šķiet nesaprotamas.

1. Autori nestrādā algotu darbu kā «Latvijas autori» un nesaņem algu par savu darbu ikreiz, kad tas ir padarīts. Nav neviena tāda Latvijas «štata» autora, kura pienākumos būtu radīt arvien jaunas dziesmas Latvijas klausītājiem. Ne «Prāta Vētrai», ne grupai «Bermudu Divstūris» nav tāda pienākuma. Autori rada dziesmas cerībā, ka tās būs kādam vajadzīgas, un cer uz atlīdzību ikreiz, kad kāds tās izmanto, tostarp arī pelnot ar to naudu. Vai tas būtu radio, kas tirgo reklāmas dziesmu starplaikos, vai tas būtu TV, kas dara to pašu, papildus iekļaujot mūziku reklāmdevēju apmaksātos raidījumos, vai tā būtu kafejnīca, kas ar mūziku rada patīkamu atmosfēru un cilvēku pieplūdumu un palielina bāra noietu, vai tas būtu klubs, kas rīko dejas un pārdod biļetes, vai tā būtu frizētava vai masāžas salons, kurā tiek radīta patīkama atmosfēra, kas ietilpst pakalpojuma cenā. Vai tas būtu liels vai mazs veikals utt. Uzņēmējiem vienmēr paliek izvēles iespējas iekļaut mūziku savā servisā vai neiekļaut. Lielākā daļa izvēlas iekļaut, tāpat kā maksāt par elektrību, lai skatlogs būtu gaišs, par apkuri, lai būtu silts, un par gleznām pie sienām, lai būtu smuki. Ja Latvijā būtu kaut viena radiostacija, kas nekad neizmantotu mūziku un pārraidītu tikai ziņas, tas būtu iekļaujams bezmaksas pakalpojumā. Grūti gan iedomāties tādu kafejnīcu, kura gribētu visu diennakti atskaņot tikai ziņas, lai tādējādi radītu patīkamu atmosfēru saviem klientiem. Un visbeidzot, es pazīstu gandrīz visus pazīstamākos Latvijas mūzikas autorus un zinu, no kā viņi pārtiek. 98% no viņiem strādā un dara citus darbus, lai nopelnītu sev iztiku un varētu atļauties muzicēt un radīt jaunas dziesmas.

2. Radio ir bizness. Nopietns bizness. Radio nav labdarības iestāde, kas visiem sniedz bezmaksas pakalpojumus. Reklāmas izvietošana radio maksā konkrētu naudu. Maksas raidījumi, politiskās aģitācijas, akcijas un viss cits tiek darīts ar mērķi nopelnīt. Nekā nosodāma. Šā mērķa sasniegšanai tiek izmantota mūzika, par kuru vidēji tiek maksāts 1,2% no apgrozījuma. Vai tas ir daudz vai maz? Ja no 24 stundām raidlaika dažās stacijās 23 stundas ir mūzika, man tas nešķiet daudz.

Latvijā vidēji 80% radiostacijās izmantotās mūzikas ir ārvalstu. Amerikāņu un angļu. Labi ja 20% ir vietējais repertuārs. Tas nozīmē, ka no katriem 100 LVL, ko radiostacija samaksā par autoru darbu izmantošanu, tikai 20 LVL paliek Latvijas autoriem, bet 80 LVL tiek samaksāti ārvalstu autoriem. Un jūs varat būt droši, ka tā tas patiešām notiek. Tie, kas netic, var griezties pie ārvalstu autoru organizācijām un iegūt apstiprinājumu. Arī es saņemu atlīdzību no ārvalstīm gadījumos, kad mani darbi tiek tur izmantoti. Bet Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu mūzikas īpatsvars var būt kaut vai tik augsts, lai gan es domāju, ka tas ir nožēlojami zems procents.

Nākot klajā ar paziņojumiem, ka radio latviešu mūziku vairs vispār nespēlēs, radio vēršas pret savas zemes kultūru,

paši neko neiegūstot, jo ārzemju autoriem tāpat ir jāmaksā, tikai tos ir grūtāk aizsniegt un apvainot. Un no tiem ir grūti atteikties.

Domāju, ka mums Latvijā ir gana daudz radiostaciju, kuras nekad neatskaņos vietējo mūziku un visa viņu maksātā atlīdzība arvien nonāks vai nu Krievijā vai Amerikā. Tāpēc nemānīsim sevi un citus, ka, neatskaņojot latviešu mūziku, nevienam vairs nekas nebūs jāmaksā. Ārzemju autoru organizācijas rūpīgi seko tam, kas notiek ar viņu autoru darbiem citās valstīs, un Latvija nav izņēmums. Īpaši savu intelektuālo īpašumu uzrauga zviedri un amerikāņi, un brīdī, kad tiks pieņemti absurdie Nacionālās apvienības grozījumi likumā, Saeimai nāksies taisnoties un strīdēties ar viņiem. Un jau nākamajā reizē, kad Dombrovskis būs Briselē vai Strasbūrā, viņam nāksies atbildēt uz jautājumiem, kāpēc Latvija neievēro viņu pilsoņu tiesības uz taisnīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu Latvijā. Un darbu atskaņošana radio ir darbu izmantošana. Tai pašā laikā radiostacija ar vislielāko reitingu Latvijas Radio 2 spēlē tikai latviešu mūziku un ir lielisks spogulis tam, ko patiesībā lielākā daļa vēlas dzirdēt. Un paldies Dievam, ir arī internets, kur katrs pats var izvēlēties sev vēlamo dziesmu. Legāli vai nelegāli, tas tad jau paliek katra paša ziņā. Pirātisms liedz iespēju mūzikai attīstīties, jo, nespējot iegūt atlīdzību par savu darbu izmantošanu, nevienam nav arī līdzekļu, ko ieguldīt jaunu ierakstu, jaunu koncertu, jaunu tērpu, jaunu video un instrumentu iegādei.

3. Kas notiktu, ja nebūtu AKKA/LAA vai jebkura cita nosaukuma organizācijas, kas piedāvā mūzikas izmantotājiem iespēju iegūt visaptverošās licences ar tiesībām izmantot visus autoru darbus? Likums paredz autoram izņēmuma tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izmantošanu, un visām radiostacijām būtu jāuzmeklē katras dziesmas autors un arī izpildītājs individuāli un jālūdz viņam atļauja izmantot viņa darbu savā ēterā. Katram radio vajadzētu 200 cilvēkus, kas ar to vien nodarbojas, kā meklē Lady Gaga dziesmas autorus un lūdz viņu atļaujas atskaņot dziesmas. Un daudzām dziesmām ir līdz pat pieciem autoriem. Atļauja būtu nepieciešama no katra.

Tas, ka AKKA/LAA ar pašreizējo padomi nav spējīgi sakarīgi komunicēt ar sabiedrību, tā ir patiesība. Taču viņu rīcība nav nelikumīga. Patīk tas kādam vai nepatīk. Vienīgais, ko es varu ierosināt, ir šīs valdes sastāvam atkāpties, sasaukt ārkārtas biedru pilnsapulci un ievēlēt valdē jaunus, enerģiskus un ekonomiski spriest spējīgus autorus. Pašreizējā valde katru dienu demonstrē savu nespēju runāt ar cilvēkiem un nespēj sabiedrībai paskaidrot elementāras lietas. Tiem, kas nezina, es neesmu šīs organizācijas valdē un tiešā veidā nespēju ietekmēt tās lēmumus, bet tas nenozīmē, ka man nerūp tās darbība un attiecības ar sabiedrību. Tas pārāk tieši skar tos četrus trūkstošus autoru, kas uzticējuši tai daļu savu tiesību. Te nu gan bez autoru tiešas iejaukšanās neko nepanākt.

4. Tantukam laukos pie atvērta loga vēl nekad neviens nav liedzis dziedāt un nekad neliegs. Šo absurdumu uzskaitījumu varētu turpināt, jo latvieši kā jau asprātīgi cilvēki ne to vien ir šajās dienās izdomājuši. Līgojiet droši, neviens jums policiju neuzrīdīs, ja nu vienīgi Saeimas deputāti, kas pieņem likumus, kurus policija pēc tam izpilda. Lūk, par to es nevaru būt drošs, jo vairs neticu nevienam no viņiem. Tā ka, ja redzi Nacionālās apvienības deputātu, labāk tomēr paklusēt. Bet no autoriem gan nebaidieties. Klausieties mūziku mājās, savā pagalmā, istabā, virtuvē un bēniņos. Ballējieties uz nebēdu un aiciniet ciemos draugus un radus. Un uz visām reizēm aizmirstiet, ka kāds autors jums par to jebkad kaut ko prasīs. Tas nekad nav noticis un arī nenotiks. Bet ja nu kāds trakais tomēr jums izdomā pārmest, uzlieciet «bet bet» un pasakiet, ka es atļāvu!

5. No šoferīšiem vēl neviens neko nekad nav iekasējis. Un visdrīzāk arī neko neiekasēs. Cik man zināms, tad ar viņu darba devējiem tika tikai apspriesta iespēja par vienu auto, kura vadītājs sava darba laikā tajā atskaņo mūziku, maksāt vienu latu gadā. Iekāpšana taksometrā maksā 1.80 LVL. Ja kas. Ir par ko padomāt. Un dažreiz es būtu gatavs viņiem piemaksāt, lai viņi izslēdz «Radio Pik» vai kaut ko vēl trakāku, kas tur skan. No šī visa tika uzpūsts pamatīgs burbulis. Lai gan vēl ne no viena nekas nav iekasēts. Un droši vien, ka arī nevajag iekasēt. Tāpat kā no birojiem, kuros darbinieki klausās mūziku, neatkarīgi no tā, vai to atskaņo radio vai dators. Lai gan likums patiesi paredz, ka tas būtu īstenojams un visās lielākajās Eiropas valstīs šī prakse jau ir spēkā daudzus gadus. Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka tas būtu nevajadzīgi un lieki to praktizēt arī Latvijā. Cita lieta, ja šajā birojā mūzika tiek atskaņota ar mērķi izklaidēt biroja apmeklētājus. Un arī tad es domāju, par to vēl varētu gari un plaši diskutēt. Man ir patiesi žēl to darbinieku, kuru darba devēji, paļaujoties vispārējai panikai, ir lieguši saviem darbiniekiem klausīties radio. Tas ir lieki.

6. Jaunos Autortiesību likuma labojumus Nacionālās apvienības deputāts Dzintars Rasnačs pamato šādi: «Civilās aizsardzības likumā ir teikts, ka civilās trauksmes un apziņošanas sistēmas (kurā ietilpst arī radio) mērķis ir civilās aizsardzības sistēmas un mobilizācijas sistēmas ietvaros brīdināt un informēt iedzīvotājus katastrofas vai tās draudu gadījumā, kā arī ārkārtējas situācijas, izņēmuma stāvokļa vai mobilizācijas izsludināšanas gadījumā.. Izslēgts radio ir bīstams radio.»

Kāpēc ir izcelts radio? Kur paliek televīzija, internets un mobilā saziņa, kas visas spēlē jau daudz būtiskāku informācijas apmaiņas lomu nekā radio? Ar šādu loģiku mēs varētu pieprasīt, lai valsts mums visiem apmaksā mobilo tālruņu rēķinus, lai gadījumā, kad tiks izsludināts trešais pasaules karš, mēs būtu sasniedzami un mums par to kāds varētu paziņot, jo radio var arī nebūt līdzās. Un tā tālāk, līdz absurdam.

Un visbeidzot. Ar kādām tiesībām Saeimas deputāts ierosina ierobežot kāda cilvēka tiesības saņemt atlīdzību par savu darbu? Jo īpaši, ja tas ir darīts par labu kādam uzņēmējam, kurš gūst no tā sev komerciālu labumu atskaņojot mūziku? Tas ir pretrunā ar Satversmes pamatprincipiem un ir negodīgi pašos pamatos. Ja te pie vainas ir tas pats veikaliņš ar 500 LVL soda naudu, tad man vēlreiz jāatgādina, ka šis soda apmērs bija deputātu pašu pieņemts un paredzēts valsts kasei.

Autora darbs pieder autoram, un tikai viņš pats var lemt, vai viņš vēlas, lai to kāds izmanto. Vienīgā iespēja rīkoties tā, kā ierosina Nacionālā apvienība savos Saeimā iesniegtajos Autortiesību likuma labojumos, būtu nacionalizēt autoru tiesības. Es nebrīnītos, ja tāds priekšlikums arī parādītos dienas kārtībā. Taču, kamēr tas vēl nav noticis, ļaujiet autoriem pašiem izlemt, ko darīt un ko nedarīt ar savu īpašumu.

Kā būtu, ja mēs izlemtu, ka visiem Saeimas deputātiem jāstrādā bez maksas, jo viņiem jau tā ir nodrošināta slava un atpazīstamība kā ievēlētiem deputātiem? Lai organizē koncertus un maksas tikšanās ar vēlētājiem un tādā veidā pelna naudu. Dots pret dotu.

7. Un visbeidzot. Lielāko daļu pasaules mūzikas mēs pazīstam pēc ierakstiem. Šaubos, vai kāds no mums ir bijis uz «The Beatles» vai Elvisa Preslija koncertu. Tāpēc absurdie apgalvojumi, ka mūzikas ieraksti nav vajadzīgi kā šķira vai labākajā gadījumā var kalpot tikai kā izziņas avots tam, vai tu vēlies vai nevēlies apmeklēt kādas grupas koncertu, neiztur kritiku. Jums nekad nebūs iespēja apmeklēt lielāko daļu pasaules mūzikas koncertu, bet jūs par viņiem uzzināsiet no ierakstiem LP, CD, DVD, Mp3 vai internetā, vai savā iPhone. Un šie ieraksti kādam ir jārada un jāfinansē. Ir milzīgs daudzums lieliskas mūzikas, kas top studijās un nekad netiek koncertos izrādīta. Tāpēc nemānīsim sevi un citus sakot, ka par ierakstiem es neko nemaksāšu, labāk aiziešu uz viņu koncertu un samaksāšu pašam izpildītājam. 90% gadījumu tā ir tikai poza un atruna.

Muzikanti un autori ir normāli cilvēki un dara savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, un man ir neizstāstāmi žēl noraudzīties, kā šobrīd totālas neizpratnes un absurdu apgalvojumu gaisotnē viņi un arī es tai skaitā tiekam burtiski spārdīti ar kājām. Procesā pat ir iesaistījies Stendzenieks. Man viņu nav par ko cienīt, un viņa viedoklis man ir tukša skaņa. Parasti viņš neko nedara bez atlīdzības. Un, ja jūs domājat, ka šīs «pretautoru» kampaņas pamatā ir tikai sabiedrības neapmierinātība, tad jūs kļūdāties. Šī ir organizēta kampaņa no vairākiem ļoti pelnošiem tirdzniecības uzņēmumiem, kuru vārdi kļūs zināmi tuvākajā laikā.

Bet ja jums viss augstāk minētais šķiet nepareizi, tad man jums ir viens vienkāršs ieteikums.

Saceriet dziesmu pats.

Guntars Račs, autors, muzikants un mūzikas izdevējs.