Gunāra Kalniņa dzīve Latvijā bija neciešama (112)

Latvijā piedzīvojis publisku linča tiesu

Atklāti runāt par savu dzīvi un nodarbošanos Spānijā Gunārs Kalniņš nevēlas, joprojām viņš ļoti pārdzīvo, ka savulaik Latvijā piedzīvojis publisku linča tiesu, kas radusies no bulvārpreses publikācijām. Tās nav bijušas saudzīgas pret dziedātāju. 2009. gada vasarā tiek publiskota informācija, ka Gunārs slepeni salaulājies Spānijā ar savu draugu, jo šajā valstī viendzimuma laulības oficiāli atļautas jau kopš 2005. gada.

Tieši tādēļ 2009. gada vasarā viņš devās prom uz saulaino Spāniju. «Esmu vairākkārt teicis, ka neko par savu dzīvi Spānijā nevēlos stāstīt. Vairāku iemeslu dēļ. Kad es dzīvoju vēl Latvijā, interese par mani nebija tik liela, lai arī rakstīju mūziku teātrim, spēlēju galveno lomu «Leļļu operā» un man bija arī citas aktivitātes. Tāpēc šķiet negodīgi, ka interese ir pastiprināta par manām aktivitātēm tikai tad, kad esmu prom no mājām,» atklāj Gunārs, kurš šo gadu laikā spāņu valodā sācis runāt tikpat brīvi kā latviešu mēlē. «Drīz sākšu apgūt itāļu vai portugāļu valodu – un tad jau būs sešas valodas, kurās varu sazināties,» viņš piebilst.

Skarbas atmiņas par pagātni

Pagaidām Gunārs Kalniņš nedomā par atgriešanos tēvzemē. «Izvairos būt kategorisks, lai mētātos ar šādiem apgalvojumiem. Skaidrs ir viens, ka zināmas krāsas mediji ir parūpējušies, lai mana dzīve Latvijā būtu neciešama. Mans gadījums ir uzskatāms piemērs, cik liela sabiedrības daļa «it kā» nelasa šādas pabiras, tomēr svēti tic un dzīvo savās pārliecībās. Bet tas daļēji izskaidrojams ar to, ka cilvēkiem nav drosmes dzīvot pašiem savu dzīvi, bet gan vien slimīgi interesēties par citiem. Es nerunāju tikai par sevi, bet arī par saviem amata brāļiem. «Dzeltenie šakāļi» nav tie, kas ir 100% vainīgi. Liela atbildība jāuzņemas slimajai sabiedrības daļai, kas pieprasa šādu cilvēku publisku linčošanu. Svarīgs aspekts ir sabiedrības liekulība – no rīta līdz vakaram runā par humānismu, bet patiesība rāda, ka cits citu ir gatavi saraustīt gabalos, apliet ar samazgām savos komentāros un aizmirst to, ka mēs visi – dzīvās radības – sēžam vienā laivā. Un tā vietā, lai meklētu atšķirības, – varbūt pienāks laiks, kad mēs meklēsim, kas mums visiem ir kopīgs.

Tādēļ man ir jautājums: kāpēc ikvienam saprātīgam cilvēkam būtu jādzīvo šādā vidē? Protams, ka es to nesaku tikai par Latviju. Katram ir tiesības izvēlēties, kādā vidē dzīvot. Palikt, ciest un mazohēt – arī tā ir izvēle,» skarbs savos komentāros ir Gunārs.

Uz Barselonu no Rīgas ved tēju, maizi un grāmatas

Pēdējo reizi dziedātājs viesojās Rīgā kopā ar filmēšanas komandu no Katalonijas telekanāla TV3. «Rīgā pavadīju laiku ar filmēšanas grupu no Barselonas. Šobrīd vēl filma tiek likta kopā, tādēļ pāragri spriest, kāda tā būs. Iespējams, ka filma būs gatava jau šā gada jūnijā. Varu vien atklāt, ka filmā būs dzirdama mana dziesma «Kā man būt» katalāņu valodā,» viņš atklāj. Vaicājot, ko Gunāram, izņemot filmēšanos, pēdējā ciemošanās reizē izdevās Rīgā izdarīt, viņš atklāj, ka saticies ar savu ģimeni. «Rīgā satikos ar brīnišķīgu dramaturgu un draugu, lai turpinātu sarunas par topošo mūziklu, kas nebūs redzams Latvijā,» noslēpumains ir Gunārs.

Lidojot prom no Rīgas uz Barselonu, Gunārs vienmēr ceļa somā ieliek «Montekristo» kafiju un «Apsaras» tējas. «Arī grāmatas! Pērn pēc decembra koncertiem ar kori pārvedu un pa pastu uz Barselonu nogādāju aptuveni 50 jaunas grāmatas. Tāpat vienmēr cenšos paņemt līdzi «Lāču» maizi,» viņš uzskaita.