Prāta Vētra "Vēl viena klusā daba"

(Prāta vētra)

3.5/5

Nebūs pārspīlēti teikts, ka "Prāta vētra" ir veiksmīgs uzņēmums, kas daudzu gadu garumā izveidojis ne tikai spēcīgu muzikālu zīmolu, bet apaudzis arī ar spējīgu profesionāļu komandu, kura sekmīgi darbojas reklāmas, koncertu organizēšanas, kino un pat sporta turnīru rīkošanas jomā. Izbristi Eirovīzijas dubļi, apskatītas Krievijas šovbiznesa aizkulises, pārdzīvotas pašmāju radio karu peripetijas, iekšējās domstarpības, līdz sasniegts tāds līmenis, kādu redzam šodien. Ilustrācijai fakts - uz vasarā gaidāmajiem grupas koncertiem pirmajā tirdzniecības dienā iegādāti 10 000 biļešu.

Neviena pašmāju popgrupa pēdējos divdesmit gados nav spējusi iemantot tik lielu klausītāju mīlestību. Vai tā ir mīlestība? Vai tomēr kas cits? Ko vēl bez mūzikas un pozitīvām emocijām grupa sniedz klausītājam? Uz šiem jautājumiem atbildēt nav nemaz tik viegli.

Aktuālais grupas albums seko 2008. gada hiphopa mūziķa Gustavo producētajam jaunu un, manuprāt, ne pārāk veiksmīgu muzikālu meklējumu ierakstam "Tur kaut kam ir jābūt" un grupas iekšējās traģēdijas (basģitārista Gundara Mauševica jeb Mumiņa autoavārija) plīvura pārklātajam - vienam no grupas spēcīgākajiem ierakstiem "Četri krasti" (2005). "Vēl viena klusā daba" šo nesenāko albumu kontekstā muzikāli un saturiski varētu būt kaut kur pa vidu.

Aptuveni pirms gada puiši - Renārs, Kaspars, Jānis, Māris un Ingars sanāca kopā un nolēma, ka būtu pienācis laiks ierakstīt kādu jaunu studijas albumu. Lai to paveiktu, grupa rīkojusies tā, kā to būtu vēlējušās daudzas pašmāju apvienības. Proti, puiši uz laiku pameta savas ģimenes, draugus, hobijus un pašu Latviju un devās radošā nometnē uz ASV, nelielo Hadsonas pilsētiņu, kas kādreiz bijusi vaļu mednieku bāzesvieta. Tādējādi puiši varēja atslēgties no ikdienas un pilnībā sevi veltīt jaunradei.

Lai novērstu iekšējos konfliktus (tādi pieciem radošiem cilvēki neizbēgami varētu rasties), par jaunās plates moderatoru izvēlēts producents Deivids Fīlds (David Field). Viņu grupa iepazinusi caur Izraēlā dzimušo un Dienvidāfrikā augušo dziesminieku Yoav, kas pirms pāris gadiem iesildīja "Prāta vētras" koncertus Latvijā.

Grupa pat sadalīta divās komandās; vienā Roga un Viļums, otrā - Kaupers, Jubalts un Mihelsons. Katra komanda piedāvāja savu kādas konkrētas muzikālas idejas aranžējumu, un Fīlds izvēlējās veiksmīgāko. Piemēram, dziesmai "Ko tu vēl domā" bijušas vairākas versijas, taču albumā iekļauta Ingara Viļuma un Kaspara Rogas radītā versija, kas ir ātra un dinamiska.

Rezultātā tapušas divpadsmit jaunas dziesmas, kas rakstītas ne gluži vienā, bet gandrīz vienā lielā elpas vilcienā, radot viengabalainu skaņu ainavu. Tas arī albuma lielākais pluss - tajā nav izteiktu hitu, bet tas labi turas kopā.

Galvenais ideju katalizators šoreiz bijis tieši Māris Mihelsons, kas Rīgā lepnā vientulībā bija sarakstījis vairākus dziesmu demo, kurus vēlāk stādījis priekšā pārējiem prātniekiem.

Soli pa solim "Vēl viena klusā daba"

1. Lantern

Albuma pirmais singls. Dziesma, kuras pamatā Mihelsona demo ideja. Pirmās asociācijas, klausoties šo skaņdarbu, radās ar pagājušogad izdoto amerikāņu grupas Foster The People debijas albumu - līdzīgas bungu perkusijas dziesmas izskaņā, radniecīgs rhodes piano, arī Rogas klipa vizuālā estētika šo asociāciju tikai pastiprināja. Dziesmas pamatā spilgts Viļuma basa rifs, kas nepaguris nes dziesmu uz priekšu par spīti monotonajai melodijai. Ja dziesma būtu latviski, tā noteikti izskanētu vēl pārliecinošāk.

2. "Starp citu"

Arī šajā dziesmā izceļas basa gājiens, kas kopā ar taustiņiem rada savdabīgu palēninātu fanka grūvu. Dziesmas otrajā pusē izskan plates emocionālā kulminācija, Knuta Sjunieka teksts: "Te nu stāv vaļā pastiepta roka, prot latviski rakstīt, neprot ubagot". Interesanti, ka šis nav vienīgais skaņdarbs ar sveša (ārpus grupas esoša) autora dzeju. Acīmredzot darbs ar Imanta Ziedoņa albumu "Viegli" pamudinājis Kauperu meklēt dziesmu vārdus ārpus sevis. Man gan šķiet - rokmūzikai šāds princips nenāk par labu.

Neliela atkāpe. Turpinot domu par dzeju populārajā mūzikā (šo tēmu esmu aizskāris arī Haralda Sīmaņa albuma apskatā). Rokmūzika nav opera un opera nav rokmūzika. Ja operā akadēmiski skolots solists un mūziķi interpretē kāda cita autora darbu, tad rokmūzikā svarīgs ir tieši paša mūziķa vēstījums – vēlme kaut ko pateikt, lai arī cik šķietami nedziļš vai sekls ir konkrētais vēstījums. Lai tas būtu I Wanna Be Your Dog, Fuck the Police! vai "Priekšniek, es tevi sabradāšu!" - nav būtiski. Tā ir rokmūzikas pievienotā vērtība – aiz mūzikas stāv reāla personība ar savu vēstījumu. Ja rokmūziķis sāk vēstīt citu autoru tekstu, tad viņš kļūst par interpretu. Lai cik dziļa ir I.Ziedoņa, K.Skujenieka vai J.Brodska dzeja, tā, manuprāt, automātiski nepadara mūziku patiesāku. Ir svarīgi pateikt tieši to, ko pats vēlies, – tāda ir rokmūzikas dziļākā būtība.

3. "Mēles"

Poproka skaņdarbs "Četru krastu" muzikālajā stilistikā ar grupai raksturīgām atkāpēm, kurā uz sintezatora akordu fona izceļas Kaupera savdabīgā balss.

4. «"Vēl viena klusā daba"

Tituldziesma, kas tapusi apkopjot dažādu gleznu nosaukumus. Muzikāli kaut kas starp "Tur kaut kam ir jābūt"un agrīnajiem grupas ierakstiem, kuros viens no pamatinstrumentiem bija akordeons.

5. «"Šonakt neguļ tik daudzi"

Vēl viens vērojošs, apcerīgs skaņdarbs par bezmiegu un vientulību.

6. "Ko tu vēl domā"

Albuma otrais singls, kurā pa visām malām spraucas puišu senā mīlestība pret britpopa grupu Blur.

7. "Manās atmiņās tas viss vēl ir dzīvs"

Nostalģisks vēstījums par bērnības atmiņām. Diemžēl arī muzikāli šis ir viens no retajiem plates skaņdarbiem, kurā iespraucies naftalīns, īpaši edžiskajās, pārlieku dīlejotajās grupai U2 raksturīgajās ģitāras partijās.

8. «"Nākamā nodaļa"

Lirisks Kaupera duets ar jauno pašmāju dziedātāju Eviju Smagari par nākamo nodaļu, ko jau raksta kāds debesīs. Muzikāli skaņdarbs balstās uz kustīga bungu bīta, kas apaudzēts ar dažādiem sintezatora motīviem. Brīžiem ieskanas kaut kas no "Dzeltenajiem pastniekiem".

9. "Ūdenī peldoša siena kaudze"

Edvarta Virzas vārdi, monotona melodija, meditatīvs bungu ritms un kustīgs basa rifs. Šo varētu saukt par «"Prāta vētras" eksperimentālo šķautni.

10. Violet

Vēl viens eksperimentāls, atmosfērisks skaņdarbs ar vokodētu balsi, kas paslīd garām... arī angļu valoda nepalīdz to satvert ciešāk. Deivida Fīlda teksts.

11. Butterfly in a Bottle

Vēl viens skaņdarbs angliski ar producenta Deivida Fīlda vārdiem, turklāt arī pie mikrofona stājies pats Fīlds. Dziesmas pamatā dīlejoti klavieru piesitieni, stīgas, notušēts bīts, kas vēlāk atvera» kīniski (Keane) mobijiskā (Moby) kompozīcijā. Beigās ieskanas garas elektriskās ģitāras notis, rosinot asociācijas ar 1980. gadu beigu "Zodiaka" daiļradi. Manuprāt, viens no neizteiksmīgākajiem skaņdarbiem albumā.

12. "No ziemeļiem"

Liriska izskaņa ar akustisko ģitāru, Kaupera balsi un Oksfordas jauno mūziķu stīgu kvartetu. Skaisti.

Kopumā albums atstāj viengabalaina darba iespaidu. Ir sajūta, ka tas nav nācis ar lielu piespiešanos (kā tas bija ar iepriekšējo plati). Tomēr vienlaikus nepamet sajūta, ka šāds albums tapis arī zināma pienākuma dēļ. Nav nolasāms kāds vienots vēstījums, kāda pamatideja vai albuma koncepcija. Nav īsti skaidrs, ko grupa 2012. gadā mums vēlas pavēstīt. Daudzu gleznu nosaukumu kolāžu? To ka debesīs kāds mūsu vietā raksta jaunu nodaļu? Drīzāk šis pašai grupai ir bijis terapeitisks ieraksts (sieviešu alter ego - Mimī, Ingrid, Ru Ru u.tml.) un, iespējams, mēģinājums sajust pēdējos gados mazliet nozaudēto radošās ķīmijas pavedienu, radīšanas prieka maģiju. To atrast ir izdevies.

Gaumīgs ir arī kompaktdiska vizuālais noformējums un dizains (Asketic). Tas mūsdienās, fizisko mūzikas nesēju norieta laikā, ir svarīgi.

Izdošanas datums - 07.05.2012.