«Vēl viena klusā daba». Kas tā par tādu kluso dabu?

Producents Deivids Fīldss, kuru varētu nosaukt arī par albuma krusttēvu, piegāja dziesmām ar dažādām idejām. Daudz kas tapa pilnīgi no nulles. Ļoti īsā laikā, kas «Vētrai» nav raksturīgi. Viena no šādām idejām bija uzmanības pievēršana tam, kā mākslinieki dod gleznām nosaukumus. Dažreiz tu skaties uz gleznu, tad skaties uz nosaukumu un tavs viedoklis, maigi izsakoties, nesakrīt ar mākslinieka viedokli. Citreiz atkal tajā nosaukumā ir pateikts ļoti daudz kas, kas šo gleznu paskaidro. Tu pēkšņi sāc to saprast. Mēs apkopojām ļoti, ļoti daudz gleznu nosaukumus. Katrs kādus 100-150. Tad tiem tika iets cauri ar domu izveidot no tiem stāstu, kam būtu jau pavisam cita jēga. Tad nu albuma tituldziesmai šādi ir uztaisīti gan latviešu, gan angļu vārdi. Galu galā «Vēl viena klusā daba» - tas tomēr ir romantiski! Cik nu tā ir sanākusi klusā, tas būs jāspriež pašiem.

Vēl viena klusā daba ir arī tev pašam – dzīvojies pa Enguri!

O, jā. Es dzīvoju Engurē, un man tur ļoti patīk.

Engure ir ostas pilsēta. Man patīk atrasties uz šīs robežas – vienā dienā esi tur, citā atkal pavisam citur. Tas tā simboliski. Vēl man ļoti patīk pie ūdens. Pie jūras tiešām jūtos ārkārtīgi harmoniski. Rīga ir maza, bet tomēr Eiropas metropole, kur jūt to pilsētas elpu. Man nav rakstura, un es nevaru tur dzīvot. Tāpēc es dzīvoju Engurē, kur visa infrastruktūra un iekšējais klimats ir izveidoti tieši tā, kā man patīk. Tur ir stadions, kurā spēlēt futbolu. Un ir ar ko spēlēt futbolu! Engure ir sportiski diezgan aktīva – futbolisti, basketbolisti, volejbolisti, skeiteri... Vari burāt, vari iet zvejā. Pilns serviss!

Nav tikai studijas.

Nu, studija ir garāžā, kur spēlēju bungas. Nezinu, ko par to domā kaimiņi. Kaut kā jau sevi jāuztur formā.

Uztaisītu jūs Engurē ierakstu studiju, nebūtu jādzenas pāri lielajam dīķim uz Ņujorkas piepilsētu, kas būtībā ir tāda pati mazpilsēta kā Engure!

Vēl jo vairāk mūsdienās, kad ļoti vienkāršs studijas aprīkojums ir tavā kompjūterā. Mēs šo albumu lielākoties ierakstījām uz Renāra aipada. Instrumentālo fonu. Pēc tam ierakstījām pa virsu dzīvās bungas un ļoti nedaudz kaut kādus papildu instrumentus. Tāpat daudzas sagataves tika izmantotas no «Macintosh» kompjūteriem. Tie, kuriem ir šādi kompjūteri, zina, ka tiem jau standartā ir tāda programma kā «GarageBand». Ir konkrēti gabali, kuros tā ir izmantota. Mūsdienās tas ir tieši tik vienkārši. Kombinācijā jau ar nopietnāku studiju var radīt lielisku albumu.

Pasaki «Macintosh» faniem kādu piemēru, kur tieši «GarageBand» albumā ir izmantots!

Piemēram, dzīvo bungu cilpa, kas ir dziesmā «Butterfly in a Bottle»! Tā ir ierakstīta ar «Macintosh» laptopā iebūvēto mikrofonu, pēc tam skanējumu mazliet pielabojot ekvalaizerā. Tas arī viss! Mūsu grupā visiem ir tādi kompjūteri, tādēļ šādi demo pienesumi bija no katra puses. Šajā albumā gan līderis viennozīmīgi ir (Māris) Mihelsons. Arī dziesma «Lantern» ir bāzēta uz viņa demo ieraksta.

Jūs tādi «gadžetisti» esat bijuši jau agrāk, vai tas ir tieši šī albuma konteksts?

Tā pa īstam laikam tas ir tieši šī albuma sakarā. Bet es nezinu, vai mums īsti atbilst tas vārds «gadžetisti». Es, piemēram, vēl joprojām neorientējos tajos aparātos, izņemot tajā šaurajā lauciņā, kas ir pat vienas programmas ietvaros. No otras puses nevar noliegt, ka puse no albuma ir salipināta tieši no šāda veida ierakstiem.

Un tomēr, kāpēc ir jālido pāri tam lielajam dīķim, lai pavadītu laiku vienā ASV mazpilsētā?

Ir tā, ka lielākajai daļai grupas dalībnieku ir ģimenes, kurās ir jau pat pa diviem bērniem. Līdz ar to dienas rūpes aizņem daudz laika. Nav iespējams distancēties un atslēgties, atrodoties šeit, tāpēc ka tev jebkurā brīdī var piezvanīt un palūgt atnest mājās to kefīru. Un vienmēr atrodas attaisnojums, kāpēc nesavākties uz mēģinājumu, kāpēc es šodien varu tikai līdz pulksten diviem dienā un kāpēc es rīt nevaru vispār... Aizbraukšana citur ļoti palīdz pamodināt skatu uz dzīvi. Nomaini dekorācijas, kļūst jautrāk dzīvot, pamostas radošās dziņas. Hadsonā, kas ir Ņujorkas štatā, mēs bijām divas reizes. Katru reizi bija divu nedēļu radošā nometne. Tur būtībā tapa viss albuma materiāls. Vēl kādas trīs četras dziesmas palika aiz borta. Tā bija tāda mājas mansarda studija, bet tur mēs nevarējām veikt tikai nedaudzas lietas. To dēļ nonācām Oksfordā, Anglijā. Hadsonā mēs bijām pie Stīva Duranda, kurš ir albuma līdzproducents. Oksfordā - pie Īena Davenporta. Tur albums tika pabeigts.

Starp Ņujorkas braucieniem mums bija arī mājasdarbi Rīgā. Sadalījāmies grupā divās komandās, un tad gāja vaļā riktīgie radošie kautiņi.

Ar ko kopā tu biji vienā komandā?

Es biju kopā ar Ingaru Viļumu. Bijām divi pret viņiem trijiem. Lieki teikt, ka mūsu komanda beigās uzvarēja! Tiesnesis bija Deivids Fīldss. Iekšējā konkurence tika radīta tā, ka vienu gabalu taisa abas komandas. Līdz ar to, ir papildu motivācija kaut ko izdarīt baigi labi. Tā, kā pašam liekas vislabāk. Šo iekšējo karu laikā mūsu e-pastu apmaiņa bija diezgan skarba. Tādā «Monty Python» stilā, ar ļoti melnu humoru, kas mūsos, protams, radīja pacilājuma sajūtu.

Vēl par Hadsonu runājot, jūs taču nesēdējāt visu laiku studijā un nedomājāt, ko izdarīt nākamo? Vai tā tomēr notika? Kāda īsti ir tā jūsu radošā nometne?

Tu dzīvo stāvu zemāk un strādā stāvu augstāk. Uz vietas ir iespējams ierakstīt visus instrumentus... Tas modelis ir līdzīgs kā sportistiem sporta nometnēs. Daži sportisti man ir labi draugi, tādēļ arī zinu. Pamosties, paēd brokastis un ej pie virpas. Vai trenējies. Tā trenēšanās nozīmē to, ka tu džemo. Kāds sāk kaut ko ļurināt, un, ja tas kādu aizrauj, tad viņš sāk ļurināt līdzi. Tā notiek tad, kad nav gatava pamatbāze, uz kuras darboties. Arī šajā albumā ir tādi gabali, kas ir izveidojušies no nekā. Kopumā darbošanās tādā nometnē notiek no 11 rītā līdz kādiem astoņiem vakarā, pa vidu aizejot lenčā. Vakarā aizej vakariņās un ej gulēt, jo nav vairs spēka darīt kaut ko citu.

Hadsonā ir pasaulē lielākais ugunsdzēsēju muzejs. Tiešām tā arī neaizgājāt to apskatīt?

Tajā nebijām.

Toties bijām tetovēšanas salonā, kā rezultātā man ir tetovējums ar... Hadsonas tetovēšanas salona logo. Vienkārši bija smuks logo – ar vali.

Hadsona ir vaļu ķērāju ciemats. Vismaz kādreiz bija. Vēsture ir tāda, ka savulaik Ņujorkā viņiem sāka dot pa purnu, jo nevienam nepatika, ka tur tiek dīrāti vaļi, tad nu tie dīrātāji uzbrauca augšā pa Hadsonas (Hudzonas) upi un nodibināja tur mazu ciematu. Tā tie noķertie vaļi tika stumti augšā pa upi uz to ciematu, kas ir diezgan tālu. Jābrauc līdz tam kādu pusotru stundu. Katra izkārtne liecina par to, ka kādreiz tas viss tur ir noticis. Tagad, protams, tur vairs nekā tāda nav. Tagad tā ir mākslinieku un visādu īpatņu pilsētiņa. Tur nav īpaši daudz cilvēku, nav īpaši daudz, ko darīt, bet ir šis īpatnējo cilvēku fons, kas to padara par diezgan spokainu vietu.

Daudziem droši vien šķiet, ka ASV maza pilsēta varētu būt kaut kas Daugavpils izmēram atbilstošs, bet patiesībā tur tiešām dzīvo tikai apmēram 7000 iedzīvotāju.

Jā, ļoti maza. Kā divas Engures. Nu, varbūt trīs.

Par Oksfordu savukārt viss apmēram skaidrs. Viena no britu roka kalvēm. Arī jūs savā ziņā var pieskaitīt pie šīs ievirzes grupām. Īens Davenports ir strādājis ar «Band of Skulls», «Supergrass» un tamlīdzīgiem māksliniekiem.

Jā, tā ir. Mums Īenā patika tas pamatīgums, jo viņš ir skolojies pie vecā kaluma producentiem. Viņam patīk tas variants, kad tu vienu dziesmu spēlē dzīvajā neskaitāmas reizes. Mūsu gadījumā bija tikai kādas astoņas deviņas reizes, kas tiešām nav daudz, bet doma ir tāda, lai tu iesēdies zināmā meditācijā. Reizēm tas grūvs tad tiešām parādās. Tās arī ir tās reizes, ko viņš uzreiz piefiksē savā kompjūterā. Viņam ir fantastiskas darba spējas – sākām ap 11 no rīta un viņš beidza strādāt tikai ap diviem naktī. Brīvdienas bija tikai svētdienas... Turklāt, ja Hadsonā mums bija brīvāks režīms, gājām ārā paēst, tad Oksfordā pasūtījām ēdienu uz vietas. No indiešiem. Beidzot pie tās indiešu virtuves kaut kā pieradu. Tas «takeaway» viņiem bija parocīgs ar to, ka tad, ja pasūtījums pārsniedz 40 vai 50 mārciņas, tad viņi dod par brīvu vīna pudeli...

Kā vēl viena albuma tapšanas vieta ir atzīmējams «Ziņģu nams» Rīgā. Kas tas tāds?

Tā ir mūsu mēģinājumu telpa. To mums laipni piešķīris mūsu draugs Ģirts, kuram pieder solārija preču kompānija. Ceru, ka nesamānījos. Tā telpa ir astotajā stāvā un, kā reiz piezīmēja viesos atnākušais Valts Pūce, no tās var redzēt visus Rīgas torņus. Paši pirms tam nebijām to piefiksējuši. Arī tur radās dažas dziesmas. Tur ir radušies visi Mihelsona demo. Viņš tur viens pats gāja un pa riņķi iespēlēja visus instrumentus. Tā dara arī pārējie, ja vēlas ierakstīt kādu savu demo.

Pēc tam, kad tas demo jāatskaņo pārējiem, protams, kājas trīc, jo mums grupā jau nav nekas neparasts mierīgi pateikt, ka tas ir kaut kāds sūds!

Mihelsona gadījumā tā nenotika. Teicām producentam, ka tie ir baigi labie gabali. Tā pa īstam albumā gan tos ievilka iekšā tieši Deivids.

Kā jūs vispār atrodat producentus, kurus turpināt mainīt?

Šis atnāca diezgan dabīgā veidā. Kad mums bija koncerti «Arēnā Rīga», mūsu īpašais viesis bija Yoav. Deivids bija Yoav menedžeris. Viņš redzēja mūsu koncertus, tad menedžmenta meitenes ar viņu parunāja un vēlāk uzaicināja atbraukt parunāties ar grupu. Viņš tiešām izbrīvēja sev vienu dienu, lai atlidotu un aprunātos. Mēs gan toreiz bijām galīgi nesavāktā prātā. Čilā - tas būtu vēl viegli teikts. Viņš domāja, ka runās ar mums par jauno albumu – kā nu viss būs, cik tālu esam tikuši ar demo un tā tālāk. Mēs domājām, ka vienkārši parunāsimies ar čali. Mūsu menedžmenta meitenes bija nolēmušas pārbaudīt Deividu, kā viņš tiks galā. To, ka mēs neko nezinām, viņas viņam pateica tikai īsi pirms tikšanās. Deivids vēlāk stāstīja, ka nesaprata, ko lai dara un kas vispār notiek. Viņam tika dots uzdevums pierunāt mums ierakstīt jaunu albumu. Jāsaka, ka viņam arī izdevās. Viņš ievilka mūs savos tīklos, un rezultāts ir tāds, ka mums ir lielisks albums, kas ir radies tiešām radošā pacēlumā! Jāsaka, ka bez mokām. Man tas atgādināja «Prāta Vētras» pirmsākumus, kad visi bija tādi ļoti entuziastiski.

Tas ir daudz grupai, kurai ir jau vairāk nekā 20 gadu.

Tas ir fenomenāli! Visiem tiešām dega acis, nesām viens otru cauri... Neticami!

Tavā pārziņā bieži vien ir arī grupas video lietas. Kā nonāci «Prāta Vētras» video režisora statusā?

Savā ziņā tas ir mūsu skopuma dēļ. Nevaram atļauties maksāt par klipu 100 000, arī 20 000 ir dārgi. Ja vari izdarīt pats, tad vairs tik daudz nemaksā. Taču finansiālais jautājums, protams, nav galvenais. Kino mani ievilka vispirms, mūzikā pēc tam. Skolā Jelgavā mans klasesbiedrs Raivis Zigmunds mani ievilka savās mazajās 8 mm īsfilmās. Sākumā kā aktieri. Pēc tam jau piedalījos ar savām idejām. Vēlāk divus gadus nostrādāju NTV-5 ziņās par operatoru. Gan uz vietas, gan izbraukumos. Tā bija laba skola. Man bija iespēja dabūt kameru, ik pa laikam kaut ko uzfilmēt, un mēs ar «Prāta Vētru» to izmantojām. Filmējām paši, kā varējām un mācējām. Būtībā jau to pašu darām joprojām.

Jaunais klips «Lantern» ir labs piemērs – samontēts no pašu filmētiem video.

Jā, tur ir izmantoti aifoni, fotoaparāti, arī draugu iedoti video. Nākamnedēļ filmējam jau nākamos divus klipus. Tie būs savādāki, bet arī pašu radīti. Operators gan būs pieaicināts profesionālis. No 7. maija skatītājiem būs arī pieejama 12 minūšu filmiņa par to, kā tapa jaunais albums.

Meklēt mājaslapā?

Noteikti! Gan jau arī «YouTube», arī «100 g kultūras» to parādīšot pilnā garumā.

Bez video meistarošanas esi kļuvis arī par koncertu noformētāju. Tas iet roku rokā?

Neatļaušos izmantot skaļo vārdu «scenogrāfija». Tāpat kā neesmu nekāds «režisors». Bet ir tā, ka rodas dullas idejas arī skatuvei. Taču tas darbojas tikai tad, ja tu zini, ka tavu dullo ideju kāds var arī realizēt. Kompānija «NA» ar Normundu Bļasānu ir latviešu kompānija, kas var to izdarīt. Mēs ar viņiem strādājam jau 20 gadus. Ja tu zini, ka to murgu, ko esi naktī nosapņojis un no rīta uzzīmējis kā skici, viņi dabū gatavu, tad tur vairs nav ko teikt. Tas ir fantastiski! Tā ideja skatuvei man piedzimst momentā, zibsnī. Nevaru paskaidrot, no kurienes. Bet tas man nav kā ar citām lietām, kas tiek auklētas diezgan ilgi. Parasti kaut ko izsapņoju ap pieciem no rīta. Tādā mošanās procesā.

Gaidāma jaunā tūre. Sāc jau sapņot?

Kaut ko jau sāku izsapņot. Redzēsim, kas notiks. Protams, ka «NA» čaļi jau mani lādē...

Tūrē ir ne pārāk tipiskas pieturvietas – arī Saldus, Preiļi, beigu beigās «Skonto» stadions Mežaparka vietā...

Mežaparkā mēs bijām divas reizes pēc kārtas, gribējās, lai pašiem ir interesantāk. Nevar arī izslēgt faktu, ka 200 vai 300 tūkstoši cilvēku ir aizbraukuši prom.

Runā, ka pat 450 tūkstoši!

Nu, lūk! Tas ir ārprātīgi. Paldies mūsu politikai. Mēs tātad nevaram šo faktu ignorēt. Mežaparka estrādes ietilpība attiecībā pret «Skonto» stadionu ir 45 000 pret 25 000. Ja būs liela gribēšana, uztaisīsim divus koncertus! Kas attiecas uz reģioniem, tad tie pasākumi labākajā gadījumā ir pa nullēm, lai kā negribētos vilkt nemitīgas paralēles starp mūziku un biznesu. Taču tā ir tā mūsu latviskā, valstiskā apziņa. Preiļos esam bijuši arī iepriekš un mums gāja fantastiski. Koncertā bija vairāk cilvēku nekā pilsētā iedzīvotāju, ja nemaldos. Tāpēc braucam atkal! Man, starp citu, ir interesanti, kas notiks ar Lady Gaga koncertu. Nenoliedzu, ka viņa ir fenomens, bet vai tāpēc par biļeti jāmaksā vismaz 39 un pat 160 latus? Tas izklausās pēc koncerta organizētāju varoņdarba...

Vēl jo vairāk ņemot vērā, ka tas nebūs vienīgais koncerts Baltijā... Vai jūsu tūrē būs kādi ārzemju viesi?

Par to mēs šobrīd domājam.

Varbūt grupa «Reigani»?

Nedomāju, ka viņi var saņemties. Par daudz dzīvo kosmosā. Universā. Bet jautājums par viesiem vēl nav izlemts. Iespējams, ka tie būs arī pašmāju mūziķi, bet mēs noteikti gribētu, lai vēl kāds bez mums daiļo to pasākumu.

Tūre nosacīti pārklājas ar «Mītava Open» amatieru futbola turnīra organizēšanu. Tiešām paspēsiet atzīmēties arī tur?

Mēs varētu būt uz atklāšanu un noslēgumu. Pa vidu būsim, ja varēsim aizbraukt, kāpēc ne? Šis pasākums ir sācis patstāvīgi elpot. Prakse rāda, ka gandrīz visi posmi ir pilni, kas nozīmē pa 30 komandām katrā. Tas taču ir feini, ka vasarā bez laivošanas un volejbola turnīriem vari piedalīties arī futbola turnīrā!

Visi grupā tiešām esat lieli futbola fani, vai kāds tomēr ir pavilkts aiz rokas?

Nu, Miķeli (Māri Mihelsonu) esam pavilkuši aiz rokas. Bet aizsargs viņš ir lielisks. Ja pretinieks bumbu nesit pārāk stipri, tad mums ir cerības...

Tad jau pie televizora ekrāna vērosiet arī Eiropas čempionātu?

Jā, mēs arī Čempionu līgu ar Jāni noskatījāmies. Mani favorīti - «Barcelona» - gan izkrita ārā. Renis (Renārs Kaupers) tagad ir iekšā tenisā, Jānis (Jubalts) spēlē hokeju, Miķelim ir riteņbraukšana. Sports mums patīk. Vasarā vēl nāk klāt visi jūras prieki.

Pārfrāzējot populāro teicienu – veselā miesā radošs gars!

Jā! Galējībās gan mēs nekrītam – var jau padzīvot arī rokenrola dzīvi.

Nobeigumā atliek novēlēt, lai turpini būt grupas pelēkais kardināls, ideju ģenerators un tamlīdzīgi.

Es nezinu, es nezinu... Paldies, protams, par to, bet tur jau... lai tās zvaigznes runā!