Kad neizpratnē jautāju, kāpēc tāda reakcija pēc visnotaļ jaukas un gaišas izrādes, atbilde bija: "Vai tad nepamanīji, cik sīki un savtīgi mēs visi esam pret to lielo upuri un milzīgo labumu, ko paveikusi Marta savas tautas labā?" Jāraud esot aiz bezspēcības, redzot/izjūtot šo līdzsvara trūkumu starp tautas maziskumu un lielo ziedošanos šādas tautas labā.

Dzirdot šos argumentus, Martas dzīves un dziedināšanas spēju pielīdzināšana svētajam vakarēdienam nemaz vairs nešķiet lieka vai pārspīlēta, kaut viņai pašai tas, iespējams, nepatiktu. Tik vien tās atšķirības, ka latviešu skolotājs un pravietis ir sieviete. Un kā gan savādāk, ja katra latvieša zemapziņā jau kopš senajiem pagānu laikiem nogulsnējušās daudzās mātes dievības — Laima, Māra un Dēkla, Zemes, Meža, Veļu un citas mātes. Laikiem ejot un mainoties, pat esam pamanījušies samiksēt kristīgo ticību ar pagānismu un nonākuši pat līdz Māras zemes karalienei Marijai Aglonā (lūk, atkal sieviete).

Nāk prātā tautas attieksme pret ilgi gaidīto cita pareģa — Finka — piesaukto valdības sievu, kam bija paredzēts Latviju iecelt saulītē. Laikam taču paredzējums piepildījies un bāreņu tauta beidzot tikusi pie savas mātes. Latviskajā svētā vakarēdiena variācijā ir vēl viena būtiska atšķirība no jūdiem — latvieši savu praviešus tomēr ciena, mīl, glorificē, kaut arī tajā pašā laikā cenšas no tiem izspiest maksimālu praktisku labumu. Ko lai dara, esam tāda piezemēta, praktiska (lasīt — maziska) tauta, kas tikai kopīgā dziesmā atplaukst garīgi un tajā brīdī ir tā pa īstam skaisti un vienoti, kā izrādes epizodē ar "Dievs Kungs ir tava stiprā pils" dziedāšanu.

Un, nedod Dievs, mums to kopā būšanas brīdi kāds atņems! Tad mēs kā tauta būsim mirusi, būs palikusi tikai tā maziskā, materiālistiskā latvieša daļa, kas domā kā viens no Ģirta Krūmiņa tēlotajiem latviešiem: "Man notika drausmīga nelaime... man pazuda 100 rubļi!" Velti Martiņa tam cilvēkam stāsta par "Titānika" bojāeju — viņš nevarot saprast, kāpēc viņa to dara. No šīs epizodes arī piedzimst izrādes muzikālais vadmotīvs — saldi sērīgā filmas "Titāniks" tituldziesma, kas sākotnēji šokē ar neatbilstību tēmai, bet absolūti pārliecina ainā, kad Liene Šmukste, nosacīts Martiņas tēls, uzdejo ar Ivaru Krastu, kas tērpies krekliņā ar uzrakstu "www.nelaime.lv" (ironija par latviešu tīksmināšanos par nelaimēm un ciešanām, ko tie cēli nes šobrīd vai jau pārcietuši agrāk, tā sakot — katram savs krusts jānes) un tāda kā nokaunējusies palaiž to nelaimi pa vējam.

Izrādes formāts pateicīgs — Mazā zāle, pie vienīgās dekorācijas — gara galda — rindā, ar seju pret skatītājiem, sēž 12 aktieri, 12 rindā uz dziedināšanu gaidošie vai 12 apustuļi — Maija Apine, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš, Jevgeņijs Isajevs, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Andis Strods, Liena Šmukste, Sandra Zvīgule, Kaspars Znotiņš. Tas rada absolūtu klātbūtnes un līdzdalības efektu. (Bija sajūta, ka arī es tūlīt, tūlīt vilkšu ārā arī savu čūsku no azotes vai ņaudēšu kā viens no tiem Martiņas daudzajiem kaķiem.)

Šie rindā uz dziedināšanu sēdošie tēli, bruņojušies ar vērā ņemamu dziedināšanas arsenālu — ūdens burkām, cukuru, akmeņiem, kas veiksmīgi tiek izmantoti kā izrādes rekvizīti visdažādākajos veidos, gaidot klātneesošās Martas (simbolisku Kristus) atnākšanu, īsina viens otram laiku ar stāstiem, liecībām par viņas dzīvi. Lai cik vienkārša nebūtu šī aktieru darbošanās, tā panāk maksimālu efektu gan izrādes ritma, gan jēdzienisku akcentu ziņā. Piemēram, lietus un pērkona iespaids tiek panākts, aktieriem veļot tos līdzatnestos akmeņus un bungojot ar pirkstiem pa galdu, bet zalkšu pielūgšanas un odžu dzīšanas skatā vienkārša stieple aktieru rokās kļūst par vērā ņemamu simbolu. Un kur tad vēl dziļdomīgās pauzītes, daudzpunkti ar kustīgo uzvelkamo mantiņu — vistiņu!

Pateicoties Alvja Hermaņa izdomai un aktieru meistarībai, būtībā statiska izrāde kļūst kustīga un mainīga, daudzslāņaina un daudznozīmīga, un tās patieso jēgu katram pavisam noteikti būs jāmeklē pašam. Izcils mākslas darbs, kas liek vēl ilgi kavēties atmiņās par izrādē piedzīvoto. Es, piemēram, nevarot vien beigt jūsmot par izrādi, sameklēju un izlasīju Jāņa Arvīda Plauža grāmatu par Zilākalna Martu. Bet izrāde, protams, jau nav tikai konkrēti par Martu — tā ir par mums, par laiku, kurā dzīvojam, par katra latvieša brīnuma gaidām un ticību tam. Tpfu, tpfu, tpfu, ka nenoskauž!