Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņš nebija, viņš nekļuva "valdnieks". Viņš tos spēlēja – prinčus, karaļus, karavadoņus un oberleitnantus, nomestus mācītājus, pasaules lielākos meļus un fantastus – Pēru Gintu un Minhauzenu.
Viņš – aktieris, kurš spēlē visu, kas pasaulē sastopams. Par aktieri. Viņam ir vārds un uzvārds, viņš ir viens no mums. Viņam piederējuši visi tā dēvētie “goda nosaukumi”, kas vienmēr likušies īpaši nozīmīgi šīs pasaules austrumu daļas apdzīvotājiem. Mums – ne gluži. Ir viena zeme Eiropā, kur par nopelniem nācijas labā piešķir dižciltības titulu. Mūszemē ir citādi: “Godavīrs” un “Meistars” ir mūsu augstākie tituli. Šī grāmata ir par vienu no spēlmaņu cilts, par aktieri un cilvēku Hariju Liepiņu. Mīlēdams dzīvi, dzimto zemi, vasaru un līdzcilvēkus, viņš nemīlēja ziemu un cilvēkam mūžam lemto dabisko gājienu cauri rudenim, pretī savai ziemai. Viņa lepnums slēpti un naksnīgi smagi protestēja, kad sāka pagurt sirds un pietrūka elpas, darot to, ko agrāk darīja viegli kā rotaļājoties. Lepnums stājās vietā, kur pirms tam valdīja neierobežota varēšana un uzvarētāja dabiska sevis apzināšana.
Par to arī ir šī grāmata - aktieri, ģēniju un beigu beigās cilvēku – Hariju Liepiņu.