«Koncertus ar Laimu Vaikuli uztveram kā darbu, kā lielisku iespēju, ko novērtējam un par kuru esam ļoti pateicīgas. Esam izbraukājušas tiešām daudz valstu! Visbiežāk sanācis būt Krievijā, iepazīstam ne tikai Maskavu, bet arī citas pilsētas – Jekaterinburgu, Vologdu, Narjanmaru, Obņinsku, Ņižņijnovgorodu, Dzeržinsku, Hantimansijsku u.c. Krievija tiešām ir milzīga, ir jāpaiet gadiem, lai spētu parādīt vienu koncertprogrammu vismaz daļai savu klausītāju. Esam koncertējušas arī Ukrainā, Kazahstānā, Austrijā, Anglijā, Francijā, Lietuvā. Tā ir nenovērtējama skatuves pieredze, jo Laima ir spilgta personība. Viņa skaidri redz to, kāda vēlas stāvēt katras auditorijas priekšā, kas viņai jāsaka, kā jāizturas. Šķiet, viņas uzvedībā nav vietas nejaušībām vai arī tās nejaušības paliek mums neredzamas,» atzīst trio dalībniece Karīna Tropa.

«Mēs tiešām ļoti daudz varam mācīties no viņas mākslinieciskuma, kur liels talants neizslēdz milzīgas darba spējas. Izturēšanās uz skatuves, kā arī viņas stāstītais par redzēto un piedzīvoto ir patiešām apbrīnas vērts. Jāatzīst, ka klausām arī viņas padomiem un, jā, ļaujam, lai viņa «uzbur» sev tīkamo tēlu arī mums. Viņas prasīgums vienmēr attaisnojas. Skatoties bildēs, draugi smīn – «mazās laimas», taču patiesībā, esot uz vietas, citādi nemaz nevar būt. Viņa ir soliste, un grupa iet viņas pēdās, seko viņas gaitām, bet tai pašā laikā nav sajūtas, ka mēs būtu ēnā. Ir bijuši koncerti, kad pēc mūsu solodziesmas aplausi nerimst, un šie brīži ir ļoti īpaši!» papildina Vineta Elksne.

«Ja ņem vērā, cik ilgu laiku prasīja pieteikuma anketas aizpildīšana ASV vīzai, nav citas iespējas – tūrei jābūt labai, lai pūles būtu to vērtas. Par koncertiem Izraēlā priecājamies divtik, jo janvārī jau vienreiz tur viesojāmies, taču laika bija tik maz, ka nepaguvām apskatīt pat pusi no tā saucamajām «must see» vietām, nerunājot par vienkārši klusu, mierīgu pabūšanu šādā īpašā, svētā zemē,» stāsta Jolanta Strikaite.

Koncerti Izraēlā palikuši atmiņā ne tikai ar ilgajiem un rūpīgajiem mēģinājumiem pirms katras uzstāšanās, bet noteikti arī ar pirmajiem iespaidiem, ko trio paspēja gūt, apmeklējot Svēto zemi.

«Nebiju gaidījusi, ka šī valsts man sniegs tādu apbrīnas sajūtu. Izraēlā ir īpaša aura, un šķiet, ka jebkurš cilvēks, kurš kādreiz bijis šajā valstī, varētu apgalvot to pašu. Esot Izraēlā, kaut arī sabata laikā, izmantojām iespēju aizbraukt uz Jeruzalemi. Notikumi, lietas, par kurām esi lasījis, ieraugot dzīvē, rada nerealitātes sajūtu. Šķiet, ka tur viss ir citādāk, kaut kā gaišāk, mierīgāk. Bet, ja runā par mieru un drošību, tad cilvēkus ar automātiem plecos uz ielām var sastapt ik uz soļa. Sākumā tas nedaudz biedēja, bet vēlāk saproti, ka tur tā ir ikdiena. Un arī ar angļu valodu tur viss kārtībā! Jebkurš mūsu satiktais cilvēks runāja angliski,» tā Karīna Tropa.