Pirmā bija "doom metal" stila grupa, un Ernests sākotnēji tajā spēlēja čellu. Viņš angliski tulkoja dziesmu tekstus, tāpēc labi zināja vārdus un nepieciešamības gadījumā varēja aizstāt vokālistu.

Diemžēl vokālists nositās ar motociklu, viens ģitārists mira ar vēzi un 2000. gadā grupa izjuka. Atlikušie dzīvi palikušie 2007.gadā atkalapvienojās piemiņas pasākumā aizgājušajiem. Ernests uzņēmās vokālista pienākumus. Pēcāk bija arī koncerts Blomē.

Pēdējā nozīmīgākā ziņa un visnotaļ tīkama atzinība par grupu "Backflow" nāk no ASV grupas "Faith No More" basģitārista, kurš noklausījies latviešu disku, to atzina par ļoti labu esam. 90. gadu vidū Ernests šo amerikāņu grupu klausījies un domājis - ja es tā varētu..

Savukārt "Mary Jane" izveidojās Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Tur bijusi pilnīga brīvība visādā ziņā, varēja strādāt pat naktīs. Sastāvs mainījās, vien Ernests darbojās līdz grupas pastāvēšanas beigām.

Pa šo laiku izdevies ierakstīt lielisku albumu un savākt daudz balvu dažādos konkursos. Mūziķu aprindās Latvijā tā bija pazīstama grupa. Jautāts, ko nozīmē būt underground mūziķu apritē, Ernests atbild, ka dažbrīd šķiet - no šā darba vajadzētu pārtikt, taču viņam tas nav izdevies.

"Es par 100 procentiem zinu, ka noteikti neprotu labāk nevienu darbu par ģitāras spēlēšanu un dziedāšanu, taču nespēju atrast tādu uzstādījumu, lai no tā materiāli pārtiktu. Nozīmīgākais ir tas, ka mūzikas spēlēšana man dod enerģiju dzīvot normāli. Es nevaru nespēlēt, tas nav iespējams," atzīst mūziķis.

Ernests mājās klausās visdažādāko mūziku, arī klasiku, vien izņēmums ir latvju šlāgeri. Viņa mīļākās mūzikas grupas ir "Metallica", "Pearl Jam" un "A Perfect Circle".

Ernests pašlaik vada ģitāras un bungu spēles pulciņu Valkas ģimnāzijā. Viņam šķiet, ka pāris meitenes ir ļoti uzņēmīgas un kādiem pie nopietnas mācīšanās varētu sanākt kaut kas vērā ņemams. Vien jāsaprot, ka jāstrādā pašiem, pedagogs var norādīt tikai vadlīnijas.

Ar valcēnieti Ievu (Ozoliņu), Ernests iepazinās un apprecējās 2002. gadā Rīgā. Pašlaik ģimene īrē trīsistabu dzīvokli Valgā un ir nolemts to izpirkt. Abi mazuļi apmeklē bērnudārzu "Pasaciņa".

Jautāts, kāpēc dzīvesvietas izvēle krita par labu Valgai, Ernests atbild, ka ģimenei patiesībā bijis vienalga. "Meklēju labāko iespēju apkārtnē. Man nekas nav pret Latviju, bet kāpēc ne Igaunijā pie baznīcas? Atrastais ir lielisks dzīvoklis, turklāt netālu no darbavietas. Arī īre nav dārgāka kā Valkā," smaida Ernests.

Viņš ir pierakstīts Valkā, tāpēc nodokļus maksā savai valstij. Lai gan jaunietis ir dzimis rīdzinieks un viņa tēvs ir aktieris, režisors un māte - māksliniece grafiķe un pasniedzēja Mākslas akadēmijā, dzimtas dziļākās saknes ir Valkā, kur dzīvojis viņa vectēvs un vecvectēvs Jānis Lībietis laikā, kad Valku dalīja starp latviešiem un igauņiem.

Valkā puisis nokļuva diezgan negaidīti. Mājas lapā atrada sludinājumu, ka domē vajadzīgs projektu vadītājs, pieteicās un viņu pieņēma. Valkā tika meklēts darbs saistībā ar stacijas projektu. "Kad nodibinājām biedrību un sākām domāt, ko tajā stacijā darīsim, kļuva skaidrs, ka vienam no biedrības ir jādodas uz Valku," skaidro puisis.

Viņš ar izvēli ir apmierināts, jo darbs ir ļoti interesants. To rada sajūta, ka, rakstot projektu pieteikumus, nepieciešama liela precizitāte. Projektus raksta dažādi - precīzāk un paviršāk. Neveiksmes gadījumā pilsētai secen aizietu tik ļoti nepieciešamās investīcijas.

Šobrīd Ernests strādā pie Valkas - Valgas atraktivitātes uzlabošanas projekta. Viņš vada darba grupu no Latvijas puses. Tiek izstrādāts ledus halles tehniskais projekts, un aktīvā fāzē ir darbs par bijušās padomju armijas daļas trīs pazemes bunkuru izmantošanu.

Ideju par to pielietojumu ir ļoti daudz - no ekstrēmas nakšņošanas iespējām un muzeja tipiskā padomju gaisotnē līdz kafejnīcas vai mūzikas kluba izveidošanai. Vispirms šie bunkuri ir jāiztīra, jāsaprot komunikāciju sakārtošanas iespējas un tad idejas konkretizēsies. Jau pavisam drīz valcēnieši varēs priecāties par sakārtotajiem Pedeles krastiem.

"Varbūt traki skan, bet uzskatu, ka šai pilsētai ir liela nākotne. Tāpēc arī esmu šeit, nevis Smiltenē vai Valmierā, kur ilgtermiņā nekādas perspektīvas neredzu. Tā ir mana stingra pārliecība, nevis tukši vārdi. Valkā ir tik savdabīga pārrobežas vide, kas citviet nekad nebūs," nešaubās Ernests.

Viņš uzskata, ka šī iespēja jāizmanto par simts procentiem, turklāt nepakļaujoties igauņu diktātam. Pati trakākā ideja puisim ir tā, ka Valka un Valga varētu būt absolūti vienota pilsēta.

Iespējams, tas pašlaik šķiet utopiski, taču praktiski ir iespējams rast variantus, lai šī būtu tāda kā brīvpilsēta ar vienu administrāciju, ļaujot attīstīties vienoti. Protams, tas risināms starpvalstu līmenī, izpaužot abu pušu labo gribu. Tas nav neiespējami.

Jautāts par attieksmi pret pašreizējo ekonomisko situāciju valstī, Ernests atbild, ka krīzi sāk izjust, jo pienākumu daudzums palielinās, bet atalgojums ne. Viņam šobrīd šķiet nozīmīgi, ka nevajadzētu koncentrēties uz krīzi.

Ikvienam jāturpina dzīvot un nevajag baidīt citam citu. Ir jāstrādā nākotnei. Jaunietis uzskata, ka tieši tagad jāmeklē iespējas īstenot savas idejas. Cilvēki uz lietām sāk raudzīties precīzāk, dziļāk un vērīgāk. Ernests joprojām cenšas nebaidīties ne no kā un īstenot visas idejas, pat īsti trakas.