Diezgan īpatnēji, ka šāds festivāls tiek atklāts baznīcā, tomēr tam ir dibināti iemesli. Proti, kārtējo reizi apgāzt mītu par saksofonu kā iederīgu tikai džezā un kļūdaini par vieglo sauktajā mūzikā un parādīt šā instrumenta daudzveidību arī baznīcas akustikā. Kopumā koncerts izdevās skaniski grezns un piesātināts, kulmināciju sasniedzot Riharda Dubras oratorijas Omnes sitientes venite ad aquas (Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens) pasaules pirmatskaņojumā. Atskaitot radošo improvizāciju par tautasdziesmas Tumša nakte, zaļa zāle un norvēģu kāzu marša tēmām, ērģelnieka Ata Stepiņa un norvēģu saksofonista Rolfa Erika Nīstrema izpildījumā, pārējā koncerta programma aptvēra latviešu skaņražu jaundarbus – Maijas Einfeldes Romanci alta saksofonam, sitaminstrumentiem un ērģelēm, Gundegas Šmites kvartetu The Comet un jau pieminēto Riharda Dubras oratoriju.

Jāteic, ka ievirze komponēt ekstravagantajā instrumentācijā saksofonu un ērģeles attaisnojas gan Maijas Einfeldes, gan Gundegas Šmites darbā, apliecinot pārlaicīgā un mūsdienīgā veiksmīgu saplūsmi. Abas komponistes pārstāv intelektuāli moderno mūziku, turklāt droši eksperimentē ar izteiksmes līdzekļiem un instrumentāciju. Maija Einfelde teic, ka romance sanākusi mazliet dramatiskāka, nekā iecerēts, taču tā ir atzinīgi vērtējams kā pieteikums saksofonmūzikā, turklāt vēl komplektā ar ērģelēm un sitaminstrumentiem. Koncertā īpašu gaisotni radīja arī nemitīgā mūziķu mijiedarbība starp kora balkonu, ērģelēm, altāra daļu un klausītājiem baznīcā. Gundegas Šmites skaņdarbu Komēta spēlēja progresīvie un modernie festivāla viesi ar ilgu vēsturi - Stokholmas saksofonu kvarteta mūziķi; viņi par savējo sauc mūsdienu komponistu mūziku. Tāpēc īpaši priecē, ka ar šo atskaņojumu, iespējams, mūsu jaunās un talantīgās komponistes, Tālivalža Ķeniņa balvas laureātes Gundegas Šmites mūzika izies tautās arī starptautiskajā vidē.

Kā jau minēts, gaidītākais atklāšanas koncertā bija Riharda Dubras jaundarbs, pēc kura noklausīšanās radās pārliecība, ka šis talantīgais komponists muzikālā vēstījuma vērtības ziņā ierindojams līdzās Pēterim Vaskam un Georgam Pelēcim. Bez liekas eksaltācijas, bet ar vairākām spilgtām, pat apžilbinošām kulminācijām, kas rezumēja kora soprānos un sitaminstrumentu (zvani, šķīvji) partitūrā, skaņdarbs vērsts garīgu vērtību kalpošanā mūzikai, turklāt uzskatot to nevis par slogu, bet par dāvanu, par radītāja spējas projekciju cilvēkā komponistā. Tembrālais kolorīts gan saksofonu (īpaši japānietes Maki Kasai solo), gan koristu balsīs bija lieliski sabalansēts ar ērģeļu plašajām iespējām, veidojot krāšņu, iztēli rosinošu, neparastu un daudzdimensionālu skaņu ainavu gan aleatoriskajā skaņu ņirboņā, gan dinamiskajās melodijās, kas radīja jaunu sintēzi starp gregorisko dziedājumu elementiem un mūsdienu harmonijām. Turklāt altāra daļā muzicēja deviņi saksofoni (Maki Kasai, Rīgas saksofonu kvartets un Stokholmas saksofonu kvartets), kas arī ir autora iecerētais atsvars ērģelēm un balsīm. Mazliet komiski brīžam šķita vērot pārsteigto publiku, kas, dažādi grozoties, centās ar acīm izsekot gaismas ātrumam līdzvērtīgajiem mirkļiem, kad komponists, izmantojot baznīcas telpiskās un akustiskās īpatnības, licis mūziķiem saspēlēties no vairākām pusēm, radot iespaidu, ka mūzika apņem no visām pusēm, ieskauj kā neredzama, pārlaicīga matērija, kas spirdzina garu, radot vieglu eiforiju skaņu plūdumā. 30 minūšu ilgā oratorija ir mūsdienīgs garīgās mūzikas paraugs, kas varētu kļūt par piemērotu opusu atskaņošanai baznīcās arī Ziemassvētkos un Lieldienās, veiksmīgi papildinot mūžam jaunos, tomēr ar laiku apnīkstošos Baha un Hendeļa monumentālos darbus.

Saxophonia šonedēļ līdz pat svētdienas vakaram pārņēmusi ne tikai Rīgas, bet arī visas Latvijas saksofonmūzikas mīļotāju prātus. Meklējiet festivāla programmā sirdij tuvāko un vieglāk aizsniedzamo, jo vairāk nekā puse festivāla koncertu notiek ārpus Rīgas!