Latvijas džeza mūzikas pirmā lēdija Olga Pirags gatavojas lielai jubilejai un turpina pārsteigt ar savu brīnumaino balsi.

— Kā sākās jūsu muzikālā karjera?

— Sevi tā pa īstam atceros tikai kopš desmit gadu vecuma. Mana mamma tolaik strādāja uzņēmumā "Rīgas apģērbs", kur bija ļoti attīstīta pašdarbības pulciņu kultūra. Viņa dziedāja fabrikas ansamblī, kuram bija lieliski pedagogi, mūziķi, komponisti. Tolaik svarīgs bija talants, nevis vecums, izskats vai vēl kaut kas. Tāpēc bija ko darīt gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tad, kad pieaugušie atklāja, ka man ir laba balss, arī es sāku uzstāties pašdarbības ansamblī. Speciāli man pat tika sarakstītas dziesmas.

— Bet kā ar notīm? Tās taču bija jāzina, lai varētu nodziedāt!

— Paralēli mācībām parastajā skolā mācījos arī Paula Jurjāna mūzikas skolā. Tā ka notis pazinu gan. Turklāt dievs man devis talantu — tikko dziesmu izdzirdu, principā uzreiz varu to atkārtot, nodziedāt.

— Desmit gadu vecumā jau apzinājāties, ka vēlaties kļūt par dziedātāju?

— Man šķiet, jā. Biju ļoti apzinīga, centīga. Kaut gan vecmāmiņa stāstīja, ka es esot dziedājusi jau kopš divu gadu vecuma, turklāt visbiežāk sabiedriskajā transportā. Dziedāju nevis bērnu, bet pieaugušo dziesmas. Viena no tām esot bijusi piecdesmitajos gados ļoti populārā "Parņei tak mnogo holostih, a ja ļubļu ženatogo"... Dziedājusi es esot bez aizķeršanās — gluži tāpat kā pieaugušie. Un, protams, katros svētkos man lika kāpt uz ķeblīša un dziedāt. Tas, man šķiet, bijis jāizcieš katram bērnam. (Smejas.)

Starp citu, bērnudārzā es ne tikai aktīvi dziedāju, bet arī dejoju. Kad mācījos 1. klasē, mamma mani aizveda uz VEF kultūras pili, un pieteica mani baleta nodarbībās. Par īstu baletu to, protams, nevar nosaukt, tomēr pie stieņa dejojām gan — gluži kā īstas balerīnas. Atceros, skolas koncertā baletčībiņās dejoju Čaikovska valsi. Līdz puantēm gan netiku — tās ne reizi tā arī neuzvilku.

— Un kad sākāt apzināti veidot savu karjeru?

— Man šķiet, dziedāšana pašdarbības ansamblī uzskatāma par pirmo karjeras pakāpienu. Piemēram, jau trīspadsmit gadu vecumā dziedāju Borisa Rezņika vadībā. Un speciāli man tika sacerētas dziesmas... Tā laika privilēģija bija iespēja praktizēt to, kas mācīts skolā. Visos klubos, kur cilvēks gāja, bija ansambļi, grupas, dažādi pulciņi. Bija iespēja izpausties un sevi attīstīt. Turklāt visi mūziķi bija profesionāļi, mūzika bija dzīva, nevis fonogramma, kā tas ir tagad. Lai kā mēģinātu iestāstīt, ka fonogramma ir ērta un parocīga, es uzskatu, ka tā ir haltūra. Nekas nav salīdzināms ar dzīvu mūziku, kas aizskar cilvēku līdz dvēseles dziļumiem.

Vēlāk sāku piedalīties arī dažādos konkursos, kur uzstājās pieaugušie. Un es, maza meitene būdama, ieņēmu pirmās vietas.

— Skola, mūzikas skola, ansamblis... Vai nebija grūti to visu apvienot?

— Es dzirdu, ka tagadējie bērni un jaunieši vaid, cik daudz viņiem uzdots un ka nekam nepietiek laika. Es nekad nečīkstēju, nežēlojos. Atceros, es paspēju izmācīties, izdziedāties un vēl izklaidēties. Turklāt mācības mums tolaik bija sešas dienas nedēļā, nevis piecas kā tagad. Vakaros vēl pietika laiks no "Rīgas adītāja" kājām doties uz mājām Pārdaugavā. Var jau būt, ka tagad augušas pedagogu ambīcijas un katrs pasniedzējs cenšas savu priekšmetu vairāk lobēt, tāpēc bērniem jāmācās vairāk. Tomēr mani novērojumi liecina, ka tagad bērni un jaunieši kļuvuši neuzņēmīgāki, viņi nav patstāvīgi un mērķtiecīgi. Es lieliski ar visu tiku galā un ar labām sekmēm pabeidzu vidusskolu. Turklāt manā kontā bija neskaitāmi apbalvojumi par dalību dažādos konkursos un festivālos.

— Loģiskam turpinājumam vajadzētu būt Mūzikas akadēmijai.

— Jā, beidzot vidusskolu, gatavojos iestāties Mūzikas akadēmijā, tolaik gan tā saucās citādi. Kad aizgāju uz iestājeksāmeniem, mani pieņēma bez liekiem jautājumiem. Knapi paspēju atvērt muti, kad pasniedzēja jau mani klusināja un teica, ka esmu pieņemta. Dziedāju pašdarbības ansamblī, devāmies izklaides braucienā uz Igauniju. Bijām braucienu nopelnījuši par dalību kādā konkursā. Igaunijā nodzīvojāmies tik ilgi, ka nokavēju dokumentu iesniegšanas termiņu augstskolā. Droši vien, ja es būtu aizgājusi un palūgusies, man atļautu dokumentus iesniegt dienu vai divas vēlāk. Diemžēl es to neizdarīju. Mamma tieši tajā laikā atpūtās Bulgārijā un par manu neizdarību neko nezināja. Taču kad uzzināja, dabūju kārtīgi trūkties. Viņa mani norāja un lika meklēt citu mācību iestādi, kur es varētu mācīties mūziku. Bija jau jūlija beigas, izvēles iespējas nebija sevišķi lielas, un es iestājos Daugavpils Pedagoģijas institūtā.

— Jūs neapbēdināja tas, ka jādzīvo, jāmācās tik tālu no mājām?

— Sākumā to ļoti pārdzīvoju. Taču tikko nokļuvu Daugavpilī un sākās studentu dzīve, visas skumjas izgaisa. Pirmajā studentu vakarā nodziedāju Magdalēnas āriju no Vēbera operas "Jēzus Kristus Superzvaigzne". Acīmredzot visiem patika, jo muzikanti man metās virsū kā tādi tarakāni — nespēju no piedāvājumiem iesaistīties viņu ansambļos ne atkauties. Galu galā izvēlējos institūta studentu ansambli "Ķelti". Vēlāk dziedāju Celtnieku kultūras nama ansamblī. Tur jau uzstāšanās bija pavisam nopietna, sniedzām pat vieskoncertus. Faktiski šajā posmā arī sākās mana solistes karjera, un es sevi uzturēju ar naudu, ko nopelnīju dziedot. Mani gan sauca uz komjaunatnes sapulcēm, pratināja, kāpēc es kā pedagogs dziedot estrādes dziesmas, tas neesot pedagoģiski. Taču es no sava neatkāpos, turpināju dziedāt tik un tā.

— Runā, ka uz jūsu koncertiem nokļūt tolaik bija gandrīz vai neiespējami.

— Tā ir taisnība. Vēl tagad manas paaudzes cilvēki Daugavpilī nāk man uz ielas klāt un atgādina, cik pārpildīti un populāri tolaik bijušie šie koncerti. Bieži vien uzstājāmies arī dejās. Tad cilvēku bija tik daudz, ka visiem gribētājiem nepietika vietas. Bieži bija gadījumi, kad gudrinieki mēģināja ierāpties pa tualetes logu. Es gan vienmēr esmu bijusi ārkārtīga taisnības cīnītāja. Tos logu kāpējus, es, protams, nepieķēru. Toties, ja zālē izcēlās kautiņš, kas bija diezgan ierasta lieta, momentāni pārtraucu dziedāt un atsāku tikai tad, kad kaušļi norimās.

— Mācības augstskolā jau nevelkas mūžīgi. Ko darījāt pēc augstskolas beigšanas?

— Atgriezos Rīgā. Tas man bija ļoti grūts periods. Biju pieradusi, ka Daugavpilī visi mani pazīst, esmu populāra, nekad netrūkst darba, varu izvēlēties jebkuru ansambli. Toties Rīgā nezināju nevienu un neviens nezināja mani. Biju ieslīgusi tādā kā depresijā, skumjās. Kaut gan principā dzīvē viss bija ļoti skaisti — uzreiz pēc augstskolas apprecējos, man piedzima meita Lana. Tomēr man trūka mūzikas, tādu aktivitāšu, pie kādām biju pieradusi Daugavpilī. Paldies dievam, Daugavpils mūziķi mani uzaicināja atkal dziedāt kopā ar viņiem. Tā es atkal sačomojos ar Daugavpils mūziķiem un kopā ar grupu "Siluets" ieņēmu otro vietu pašdarbības konkursā. Pirmo vietu toreiz ieņēma "Menuets".

Pateicoties tolaik ļoti populāram skaņu režisoram un arī "Menueta" vadītājam Jānim Blūmam, mani izdzirdēja Raimonds Pauls. Viņš mani uzaicināja uz noklausīšanos Radiokomitejā. Atkal nodziedāju savu Magdalēnas āriju, Pauls iedeva nodziedāt arī dažas savas dziesmas. Viņam patika. Taču visu apgrūtināja tas, ka latviešu valodā man bija liels akcents. Tāpēc latviski dziedāt nevarēju. Par laimi, tieši tobrīd par Paulu sāka interesēties Maskavā un es biju dziedātāja, kas viņa dziesmas varēja izpildīt krieviski.

— Vienā mirklī kļuvāt pazīstama visā Padomju Savienībā. Tas jūs nemulsināja?

— Tas bija kā sapnis. Ilgi nespēju noticēt tam, kas ar mani notiek. Atceros savu pirmo uzstāšanos televīzijas programmā, ko vadīja Andrejs Mironovs. Man no uztraukuma trīcēja kājas. Un kā gan ne? Slaveno aktieri līdz tam biju redzējusi vienīgi televīzijā un nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka es viņam kaut vai blakus drīkstēšu stāvēt. Starp citu, uzskatu, ka nevar būt dziedātājs, kuram ir tikai vokālās dotības. Jebkuram dziedātājam jābūt arī aktierim, citādi koncerts ir nebaudāms. Nesen man zvanīja paziņas un teica, ka pa televizoru rādījuši fragmentus no šīs televīzijas pārraides. Diemžēl pati to neredzēju. Žēl...

— Jūs esat pirmā džeza zvaigzne Latvijā.

— Jā, bet man pašai tas nemaz nebija ienācis prātā. Uz to mani pamudināja Gunārs Rozenbergs un Raimonds Raubiško. Līdz tam biju dziedājusi tikai roku, džezroku, bet džezu nekad. Pamēģināju, un sanāca. Pauls man uzrakstīja veselu džeza tēmu kompozīciju, iedeva paklausīties Ellas Ficdžeraldas skaņdarbus... Tagad, atskatoties pagātnē, varu teikt, ka man liktenis ir bijis ļoti labvēlīgs. Vienmēr esmu varējusi savu talantu likt lietā, izpaust un pilnveidot.

— Vai kādreiz noticis arī kāds interesants atgadījums, ko ir vērts atcerēties?

— Jā, un tas man nācis tikai par labu. 1981. gadā Dņepropetrovskā notika Vissavienības jauno izpildītāju konkurss. Kopā ar dziedātāju Tamāru Gvarceteli ieguvu otro vietu, bet pirmo vietu ieguva Erna Jusbašana un lietuviešu dziedātāja Gintera Jautekaite. Tas notika televīzijā. Parādīja visus dalībniekus, bet mani, 2. vietas ieguvēju, neparādīja. Visi ļoti uztraucās, taču neviens nezināja, kas un kāpēc noticis. Tikai vēlāk, kad Pauls zvanīja uz Maskavu, noskaidrojās, ka televīzijai esot sabojājusies ierakstu lente. Manuprāt, tikai tāpēc, lai kaut kā atmaksātu par notikušo, mani uzaicināja piedalīties konkursā Sočos "Sarkanā neļķe". Arī tur ieguvu otro vietu, bet pirmajā vietā bija Tamāra Gvarceteli. Tomēr tā man atkal bija jauna iespēja.

— Vai starp jums bija konkurence?

— Nemūžam, nekad! Mēs bijām nešķiramas draudzenes, viena otrai ļoti patikām. Arī visus šos gadus regulāri uzturam kontaktus, sazvanāmies, interesējamies par radošo dzīvi. Domāju, ka dziedātājām šādas attiecības nav biežas, vairumā gadījumu konkurence tomēr pastāv.

— Un ko pēc visiem festivāliem?

— Pēc starptautiskajiem konkursiem uzstājos visās iespējamās Padomju Savienības pilsētās. Aptuveni piecus gadus man bija tik aizņemta un traka dzīve, ka burtiski dzīvoju uz čemodāniem. Mani nomierināja manas meitas Diānas dzimšana; tas savā ziņā mani izsita no aprites. Kaut gan arī pēc tam apbraukāju gandrīz visus iespējamos klubus, koncertzāles, lauku klubiņus. Tikai vēlāk mūsu programma paplašinājās un kopā ar mums uzstājās dejotāji, citi dziedātāji, mūziķi. Ļoti interesanta programma bija.

Bet 1990. gadā pirmoreiz izbraucu uz kapitālistiskajām valstīm — Vāciju, Zviedriju. Tā kā man jau bija gatava džeza programma, katru mēnesi ar savu džeza programmu sāku piedalīties arī dažādos festivālos. Tā nu sanāk, ka bijušajā Padomju Savienībā nav nevienas vietas, kur neesmu bijusi. 1994. gadā līdz ar neatkarības atgūšanu viss mainījās. Mūs bija grūtāk uzaicināt uz Krieviju, jo bija vajadzīgas vīzas. Un vispār viss mainījās valstī. Tāpēc atgriezos pie savas sākotnējās profesijas, un tagad jau vairāk nekā desmit gadus mācu bērniem dziedāt. Taču arī koncertēšanu neesmu metusi pie malas. Ne tikai pati dziedu, bet dažādus festivālus un konkursus organizēju arī bērniem.

— Kādas īpašības vajadzīgas, lai cilvēks savā dzīvē spētu gūt panākumus?

—Dzirdēju, reiz kāds rakstnieks teica, ka ar visiem iespējamiem līdzekļiem jābēg no radošām profesijām. Taču ja aizbēgt nekādi nav izdevies, tas nozīmē, ka profesija tevi ir izvēlējusies. Es tam pilnīgi piekrītu, jo jāsakrīt ļoti daudziem momentiem — gan raksturam, gan veiksmei. Jābūt pienākuma apziņai, milzīgām darbaspējām. Šis darbs ir ļoti grūts, un, ja cilvēks vēlas gūt panākumus, jārēķinās ar daudziem zaudējumiem. Cieš ģimene, privātās intereses. No otras puses, gandarījums, ko iespējams gūt uz skatuves, tā enerģija, ko sniedz klausītāji, paliek atmiņā uz visu mūžu un palīdz dzīvot.

— Un kādi ir jūsu nākotnes plāni?

— Protams, mans lielākais plāns saistīts ar bērnu izglītošanu. Ir fantastiska sajūta skatīties, kā no maziem bērniņiem izaug daudzsološi dziedātāji. Bet augustā man būs ļoti liela jubileja, ko gribu kārtīgi nosvinēt. Vēlos uzaicināt bijušos kolēģus, sameklēt fragmentus no raidījumiem, kuros esmu piedalījusies... Speciāli veidoju jaunu koncertprogrammu. Gribas, lai pēc tam paliek atmiņā.