Ne reizi vien esam lepojušies ar savu mākslinieku sniegumu gan uz pašmāju skatuvēm, gan ārzemēs.

Raugoties uz mūsu Operas teātri un citiem mūziķiem, gribas cerēt, ka provinciālās attieksmes laiks, kad par labu tika uzskatīts tikai tas, kas par labu atzīts ārpus valsts robežām, ir pagājis, bet Latvija pratīs savus talantus novērtēt, atbalstīt un laist pasaulē kā gādīga māte. Tomēr, nenoliedzami, starptautiskie panākumi dažādās mūzikas sfērās savā ziņā ir atskaites punkts ikvienam māksliniekam un arī valstij, kuru tādu vai citādu iemeslu dēļ mākslinieks sauc par savējo.

Mūsējie pasaulē

Pagājušais gads sagādāja daudz prieka mūzikas mīļotājiem, sākot ar gada pirmo dienu. Pirmajā janvārī vairāk nekā divdesmit pasaules televīzijas translēja Mocarta gada pirmo koncertu no Vīnes filharmonijas, ko diriģēja neviens cits kā izcilais maestro Mariss Jansons. Viņam 2006. gads bija triumfa pilns, jo diriģēt Jaungada koncertu Vīnē ir teju katra diriģenta sapnis. Turklāt Mariss Jansons ieguva arī Grammy balvu par labāko klasiskās mūzikas ierakstu un tika atzīts par MIDEM gada cilvēku. Tomēr visdziļākais aizkustinājums un gandarījums maestro acīs bija lasāms dienā, kad Latvijas Mūzikas akadēmijā viņam un viņa dzīvesbiedrei Irīnai tika pasniegtas Latvijas Republikas pases par īpašiem nopelniem. Vienlaikus Mariss Jansons kļuva par Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesoru, kas ir liels gods akadēmijai un patīkams gandarījums maestro.

Otrs cilvēks, kam 2006. gads nenoliedzami uzskatāms par izšķirošu izrāvienu karjerā, ir jaunā operdziedātāja Maija Kovaļevska. Liktenis nebija lēmis Maijai startēt Plāsido Domingo vokālistu konkursa finālā 2005. gadā veselības dēļ. Tomēr izcilais spāņu tenors bija ievērojis temperamentīgo latviešu soprānu un ārpus kārtas uzaicināja viņu piedalīties konkursā vēlreiz. Maija uzvarēja, iegūstot ne tikai 30 000 dolāru, bet arī atpazīstamību starptautiskajā vokālistu saimē, kas nesa jaunajai dziedātajai jaunus piedāvājumus un iespējas. Maija dziedāja Mimī Pučīni Bohēmā Valensijas teātrī Spānija, taču toreiz viņa vēl nezināja, ka tas ir tikai vēl viens solis pretī liktenīgai nejaušībai. Tieši nejaušība un Plāsido Domingo atbalsts radīja apstākļus, ļaujot Maijai Kovaļevskai debitēt Ņujorkas Metropolitēna operā jau pieminētajā Mimī lomā. Tādējādi Kovaļevska apsteidza izcilo latviešu mecosoprānu, ierakstu kompānijas Deutsche grammophone seju Elīnu Garanču, kura pirmoreiz uz Metropolitēna skatuves kāps 2007. gada pavasarī. Patīkami, ka tik īsā laika sprīdi viens no pasaules vadošajiem operteātriem iepazīs divas ļoti atšķirīgas, bet labi sagatavotas un profesionālas dziedātājas. Arī Elīna Garanča, kura pagājušogad kļuva par kolorītā diriģenta Karela Marka Šišona kundzi, turpina priecēt ar savu izcilo muzikālo formu, darbaspējām un apņēmību, piedaloties gan neskaitāmos operu iestudējums, gan sniedzot solokoncertus, tostarp arī Latvijā. Savukārt spilgtā soprāna īpašniece Kristīne Gailīte var lepoties ar saviem sasniegumiem Maskavas Lielajā teātrī – viņa viesojusies tur, lai dziedātu vienu no soprānu kvalitātes kontroles sarežģītajām un vienlaikus skaistajām lomām – Nakts karalieni Mocarta Burvju flautā. Arī Kristīnes Opolais straujajā karjerā 2006. gads uzskatāms par izšķirošu un ļoti nozīmīgu posmu. Viņa ne tikai kļuvusi par LNO vadošo solisti, kuras kontā pagājušogad ierindojusies gan Aīdas loma, gan dziļi sāpīgā un bezgalskaistā Čočosanas loma Pučīni operā Madame Butterfly. Soliste ar lieliskajām darbaspējām beidzot pievērsusies sev daudz piemērotākajam liriskā soprāna repertuāram, tāpēc ar nepacietību gaidīsim viņu Traviatas un Liu lomās. Pagājušogad Opolais debitēja arī starptautiskā mērogā, nodziedot četras izrādes un vēl divas papildizrādes Berlīnes Valsts operā Pučīni operas Toska titullomā. Prieks arī par vienīgo Latvijas kontrtenoru Sergeju Jēgeru, kuram aizvadītajā gadā iznācis pirmais disks un kurš vairākkārt priecējis publiku ar saviem solokoncertiem. Nākamais no tiem, starp citu, notiks jau 13. janvārī Latvijas Nacionālajā operā.

2006. gadā Latvija mūzikas ziņā izrāvusies ne tikai Rietumeiropas un Amerikas, bet arī Krievijas virzienā. Maskavā ar viesizrādēm gada nogalē pēc 26 gadu pārtraukuma viesojās mūsu baleta trupa, pārliecinoši parādot, ka joprojām darbojas saskaņā ar labākajām krievu baleta tradīcijām tehnikas ziņā, bet nepieļaujot stagnāciju radošajās izpausmēs, savienojot klasisko baletu ar mūsdienu deju. Maskavas publika redzēja klasisko orientālās noskaņās veidoto Korsāru un modernos Artura Maskata Bīstamos sakarus. Baleta trupā pagājušogad tapuši gan klasisku izrāžu atjaunojumi, piemēram, Ādolfa Adāna Žizele Aivara Leimaņa interpretācijā, gan arī ilgi gaidītie oriģinālbaleti – Artura Maskata Bīstamie sakari un Oļega Hodosko Pelnrušķīte... Pēdējais baleta jauniestudējums 2006. gadā līdzi nesa skandāla slavu, tāpēc kļuva jo interesantāks publikai. Sergeja Prokofjeva fonds bija aizliedzis piemērot dižā krievu modernista komponētajai mūzikai horeogrāfiju, kas, pēc komponista radinieku domām, neatbilda autora iecerei. Lai cik tas arī būtu muļķīgi, šis šķērslis radījis unikālu notikumu baleta vēsturē – baltkrievu komponists Oļegs Hodosko radīja mūziku jau gatavai horeogrāfijai, skatoties izrādes video.

Arī koris Kamēr... izcēlies ar sasniegumiem pasaules koru olimpiādē Ķīnā. No turienes koris šoreiz atgriezies ar trim zelta medaļām visās trīs kategorijās, kurās koris sacentās – klasiskajā kamerkoru, laikmetīgās mūzikas atskaņošanā un garīgās kormūzikas kategorijā. Ķīnas olimpiādē laurus plūca arī abi pārējie dalībnieki no Latvijas – vīru koris Gaudeamus ieguva zelta medaļu vīru koru konkurencē, bet Liepājas sieviešu koris Aija – sudraba godalgu sieviešu kora grupā.

Radio kora sasniegumi 2006. gadā neaprobežojās tikai ar lieliskiem Ērika Ešenvalda jaundarbu pirmatskaņojumiem, bet spoži izskanēja festivālos arī ārpus Latvijas robežām – Zviedrijā un Lielbritānijā, kā arī tepat Rīgā.

Zvaigznes Latvijā

Aizvadītais gads iezīmēja vairākus nopietnus pārbaudījumus valstij kā starptautisku liela mēroga pasākumu rīkotājai – notika gan pasaules čempionāts hokejā, gan NATO valstu samits. Arī pasaules mūzikas zvaigžņu birums dažādos mūzikas žanros Latvijā ik gadu palielinās. 2006. gadā Rīgā viesojies gan Stings, gan Simply Red, gan Pink, gan Iggy Pop un citas mūzikas zvaigznes. Taču arī klasiskās mūzikas jomā netrūka īstenu piedzīvojumu. Viens no spilgtākajiem un salīdzinoši nesenajiem notikumiem ir pasaulslavenās pianistes Martas Argeričas koncerts Rīgā kopā ar vijolnieku Gidonu Krēmeru NATO samita pēdējā dienā Latvijas Nacionālajā operā. Līdz pēdējam brīdim, kad sākās koncerts, bija grūti noticēt, ka šis pasaulslavenais duets, kas šādā tandēmā spēlējis vairāk nekā desmit gadus, tiešām uzstāsies Rīgā. Jau no gada sākuma Latvijas koncertafišās varēja lasīt daudzu slavenību vārdus. Baha kamermūzikas festivāla viesi bija gan izcilais pianists Aleksejs Ļubimovs, gan čellu karaliene Natālija Gūtmane, kā arī izcilais Baha mūzikas speciālists franču muzikologs Žils Kantagrels. Pavasaris atnāca vispirms ar Berlīnes filharmoniķu koncertu, tad ar Marisu Jansonu un Nīderlandes Concertgebouw orķestra koncertu LNO. Vasarā festivāla Summertime laikā Jūrmalā dzirdējām izcilo krievu tenoru ar ļoti īpašu dzīvesstāstu Sergeju Larinu, kurš izrādījās ne tikai dziļš un emocionāls mūziķis, bet arī ārkārtīgi interesanta personība. Siguldas opermūzikas svētki jau otrreiz atklāja Latvijas publikai koloratūrsoprānu Iridu Martinesu no Kostarikas bel canto pērles – Vinčenco Bellīni operas Somnambula brīvdabas iestudējumā. Rudenī klaviermūzikas cienītājus priecēja franču pianisma virtuozs Mišels Dalberto, bet oktobrī Operā Mocarta sonātes labdarības koncertā spēlēja vācu vijoļvirtuoze Anna Sofija Mutere un pianists Lamberts Orkis.

Viss minētais ir tikai maza daļa no neskaitāmajiem muzikālajiem notikumiem, kas aizvadītajā gadā piedāvāti Latvijas publikai gan vienreizēju koncertu, gan daudzu un dažādu festivālu ietvaros. Taču ir pāris kritisku piezīmju, kuras nevar neizteikt... Labu koncertu Latvijā būs arvien vairāk, tāpēc mums akūti nepieciešama jauna akustiskā koncertzāle, jo neapskaužamā Latvijas Valsts simfoniskā orķestra situācija, mitinoties Lielajā ģildē, vairs nav paciešama ne pašiem mūziķiem, ne arī klausītājiem. Starp citu, pavadot LNSO vieskoncertā uz Varšavas filharmoniju decembra sākumā, pārliecinājos, cik daudz dod kvalitatīva zāle – mūziķu iespējas izpausties netiek ierobežotas kastīšveida telpā, kur skaņai nav kur elpot un izplesties varenumā.

2006. gadā likti pamati arī šīs problēmas risinājumam, un nu jau zināms, ka jaunā koncertzāle AB dambī taps pēc pašmāju arhitektu biroja Sīlis, Zābers un Kļava projekta, un šo vērienīgo pasākumu paredzēts pabeigt jau 2009. gadā, ja vien būvniecību nekavēs nebeidzamās diskusijas. Tas varētu notikt apmēram tai pašā laikā, kad LNO cer sasniegt savu mērķi un lepoties ar Riharda Vāgnera opercikla Nībelungu gredzens iestudējumu. Pašlaik ar Skandināvijas kolēģu palīdzību tapis vien Reinas zelts, bet nākamajā pavasarī gaidāma arī Valkīra.

Latviešu mūzika

2006. gadā tika noslēgts Latviešu mūzikas gads. Lai gan faktiski par Latviešu simfoniskās mūzikas gadu bija izsludināts 2005. gads, tomēr, kā norādīts apskata sākumā, mūzikas notikumi labprātāk rindojas sezonas skalā. Vairākiem latviešu mūzikas dižgariem 2006. gadā tika atzīmēta apaļa jubileja. Simtgadnieku rindām pievienojās gan Jānis Ivanovs, gan Volfgangs Dārziņš, gan arī diriģēšanas grands Leonīds Vīgners. Savukārt nozīmīgos septiņdesmit sasniedza laikam populārākais neakadēmiskās mūzikas komponists Raimonds Pauls, kas faktiski savu apaļo jubileju atzīmēja visa gada garumā, aicinot uz jubilejas koncertiem gan fanus, gan arī daudzus korus un solistus. Septiņdesmitgadniekiem pievienojās arī akadēmiskais liriķis Romualds Kalsons. Izdota arī pirmā nopietnā publikācija par latviešu simfoniskās mūzikas vēsturi.

Jubilejas un atceres dienas ir nodevas pagātnei un cieņas izrādīšana tiem, kuru ieguldījums bijis nozīmīgs. Ne mazāk svarīgi ir paraudzīties apkārt un ieraudzīt tagadni, respektīvi, pašreizējo situāciju Latvijas mūzikas dzīvē. Vairāki mūziķi minēti viņu starptautisko sasniegumu kontekstā, taču tā ir tikai monētas visredzamākā puse. Noteikti jāatzīmē diriģenta Andra Nelsona panākumi un fakts, kas, iespējams, apbēdinās daļu diriģenta cienītāju – pavisam drīz viņš vairs nepiederēs mums. Un tomēr tā ir priecīga ziņa, jo atkal viens latviešu mūziķis kļūs par zvaigzni mūzikas debesīs, vienlaikus atstājot aiz sevis cienīgu maiņu – Mārtiņu Ozoliņu, kurš, visticamāk, ieņems nākamā LNO galvenā diriģenta amatu. Jāpiemin arī uzlecošās zvaigznes, tādas kā, piemēram, Francijā studējošās vijolnieces Vineta Sareika un Paula Šūmane.

Pagājušogad Latvijā beidzot tika izveidots valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, kas šobrīd kā pastāvīga juridiska vienība Normunda Šnē vadībā veiksmīgi turpina Rīgas kamermūziķu iestaigātās takas. Gada nogalē jau Ziemassvētku noskaņās tika sumināti arī jaunie talanti, kas vēl tikai mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā, lai dienās kļūtu par izciliem mūziķiem – Hansabankas balvas jaunajiem mūziķiem saņēma perkusionists Rihards Zaļupe un kontrabasists Gunārs Upatnieks. Savukārt vienreizējo Tālivalža Ķeniņa balvu, kuru pagājušajā gada Lielās mūzikas balvas laureāts novēlēja kādam jaunam komponistam, saņēma Gundega Šmite.