Ar blaktīm un tualeti ārā

Karjeras pašā sākumā Raimonds Pauls strādāja Filharmonijā par mākslinieciskā kolektīva vadītāju, un viņa pienākums bija katru gadu veidot jaunu koncertprogrammu. "Es nevarēju, es atvainojos, tā flederēt, kā tas notiek šodien. Man katru gadu bija jāsagatavo vismaz viena programma. Ko tas nozīmēja? Divdaļīgs koncerts ar orķestri un dažādu dziedātāju piedalīšanos. Domājām repertuāru, bija vajadzīgi solisti. Kur tos atrast? Jā, bija jāmeklē pašdarbībā, dažādos restorānos. Cits citam stāstīja: Liepājā viens labi dzied, viens Daugavpilī..." atceras Maestro. Viņš stāsta, ka paši pirmie latviešu estrādes dziedātāji bija Edgars Zveja, profesionāls operetes solists, un Valentīna Butāne, kas mācījās Konservatorijā, arī jau profesionāli sagatavota dziedātāja. "Viņi strādāja arī citās vietās, bet mums vajadzēja solistus, ar kuriem darboties Filharmonijā. Pirmais bija Zdislavs Romanovskis, tad cits pēc cita parādījās Margarita Vilcāne, Ojārs Grinbergs, Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks. Katrā sezonā, katrā jaunā programmā man izdevās atrast kādu jaunu uzvārdu. Un cilvēki pie tā pamazām pierada, pat gaidīja, kas nu būs... Tāpēc darbs nebija viegls. Faktiski visas šīs koncertprogrammas vajadzēja veidot ne no kā: viņi visi bija iesācēji, amatieri, pašdarbnieki, taču regulārā mēģināšana, protams, deva rezultātus."

Ar Zdislavu bijis viegli strādāt. Viņš ir inteliģents un gudrs cilvēks un, būdams skolotājs pēc izglītības, prata strādāt ar pilnu atdevi. Uz viņu varēja paļauties. "Man bija saskarsme ar daudziem dziedātājiem, taču ne par vienu neko sliktu es nevaru teikt. Nu, katram bija savs raksturs..." Arī kaprīzes? Pauls teic: pret viņu nebija nekādu kaprīžu. "Viņi laikam baidījās no manis, lielākā daļa..." viņš smaida un brīnās, kad kaut kur presē lasa, kādas prasības tagad ir dziedātājiem. "Tad jau toreiz tās bija bērnu spēlītes. Nu, nevarēja Nora pieprasīt, lai dziļā Latgalē garantējam viņai desmit istabu numuru ar četrām vannām un rozā sienām. Visiem bija jāsamierinās, ka gulējām pa 10—15 cilvēkiem vienā telpā kādā skolas kopmītnē. Ar visām blaktīm un tualeti ārā. Mēs braukājām ar Kubaņas autobusiem, kas smirdēja pa gabalu, — tiem motors bija iekšpusē, un ziemā tie bija neapkurināmi... Šādi esam izkratījušies krustu šķērsu pa visiem Latvijas laukiem." Arī viņš pats nekad neesot atļāvies izvirzīt kaut kādas prasības, lai gan vienu otru reizi ir bijusi tāda iespēja. Viņš nekad to nedarījis arī attiecībā uz instrumentu — bieži vien nācies spēlēt uz diezgan nožēlojamām klavierēm.

Nora — sarežģīta un traģiska

Nora. "Viņa bija talantīgs cilvēks," Pauls īsi nosaka un tad turpina: "Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt par Margaritu Vilcāni un Ojāru Grinbergu, tāpat nevaru atļauties to teikt par Noru un Viktoru, lai gan... Noras privātā dzīve nebija vienkārša — tā bija komplicēta, un diemžēl ar traģisku nobeigumu. Un man bija jāiet tam visam cauri — jo es jau tur tuvumā visu laiku kaut kur biju. Jā, arī man tāpēc ir gājis ļoti grūti un ir kritis uz nerviem, ka dažbrīd vairāk jānodarbojas ar citu privātām lietām, nevis ar mākslinieciskām. Es jau gan no tām ģimenes problēmām vienmēr centos turēties pēc iespējas tālāk, bet bez tā vienalga neiztika — lai cik mēs gudri te tagad runātu. Tā ir bijis un būs: zvaigžņu dzīve nekur pasaulē nav vienkārša, bieži vien tā ir sarežģīta un pat traģiska."

Tad jau Maestro niansētāk par jebkuru dzelteno presi orientējas Latvijas estrādes mākslinieku privātās dzīves labirintos? Viņš atteic: "Jā, es zinu daudz ko, bet tas absolūti nav saistīts ar to, ar ko tagad spekulē prese, kas ir ieinteresēta, ar ko kurš kopā dzīvo, ar ko guļ, un tā tālāk. Mani vienmēr vairāk interesējis, ko cilvēks ir izdarījis uz skatuves — kas viņam ir izdevies un kas nav izdevies. Ar to arī vairāk nodarbojos, lai gan... bieži esmu bijis ierauts arī visādās privātās lietās. Un tomēr — par solistiem, ar kuriem esmu strādājis kopā, varu teikt tikai labu."

Raimonds Pauls smej: nevar jau sacīt neko sliktu — jo katras programmas panākumi atkarīgi no vokālista. "Mūziķi vienmēr uz dziedātājiem šķībi skatījās: viņiem tik daudz aplaudē, bet mums ne. Lai gan mēs tur, aizmugurē, strādājam ar slapju muguru. Bet tāds ir mūziķu liktenis..."

Laima nav izņēmums

Laima Vaikule intervijā "Vakara Ziņām" (to varēsiet lasīt žurnāla nākamajā numurā) atcerējās laiku, kad, tikko uzaicināta dziedāt Filharmonijā, tomēr izvēlējās citu ceļu un no sadarbības ar Raimondu Paulu atteicās. Tas ir vienīgais, ko viņa tagad nožēlo, bet par savu toreizējo izvēli joprojām baidās runāt ar Maestro. "Katram mums tā jaunība bijusi diezgan vētraina, arī man, un Laima nav izņēmums. Jā, viņai arī gāja traki, bet es negribu par to šodien runāt — vai mums tagad jāatceras, ko mēs katrs pamatskolā vai vidusskolā esam sastrādājuši? Tās noteikti bijušas visādas muļķības un dullības, un tas ir pilnīgi normāli. Un, paldies Dievam, ja vēlāk esam palikuši par normāliem cilvēkiem — tas ir daudz svarīgāk."

Maestro spriež: arī Laimas dzīvē noteikti bijuši neapdomāti un neizsvērti periodi, bet vēlāk viņa izveidojās pavisam cits cilvēks, ar pavisam citu pieeju darbam. "Es viņai neko nevaru pārmest — katrs dzīvē izvēlas savu ceļu, ko uzskata par pareizu. Vai tas vienmēr izrādās pareizais, par to gan nevaru galvot, jo arī man dzīvē gājis diezgan raibi un dažus momentus ir pat nepatīkami atcerēties. Bet varbūt vērtēsim cits citu vairāk pēc tā, ko pēc tam esam izdarījuši. Un es ceru, ka esmu izdarījis daudz vairāk laba nekā ļauna, un, ja arī esmu darījis kaut ko ļaunu, tad galvenokārt tikai pats sev, ne apkārtējiem."

Nepaspēja uzbrukt

Skatuve ir bīstama — apgalvo Raimonds Pauls un paskaidro: ap to valda skaudība, nenovīdība, ļaunums. "Piemēram, lai cik svēts mūzikas templis ir Opera, tur to intrigu ir... vai dieniņ, cik daudz! Tas ir sen zināms. Tāpat tas ir estrādē: viens dziedātājs neatzīst otru, viens komponists neatzīst otru... Arī es esmu ļoti dabūjis, un no visām pusēm — gan no nopietnās, gan vieglās mūzikas žanra meistariem. Tam pamatā, iespējams, bija tīra skaudība — jo man ir veicies labāk nekā citiem."

Maestro saka: skaidrs, ka dziedātājam, kuru publika uzņēma sliktāk, nepatika kolēģis, kuru uzņēma labāk. Bet tā vienmēr bijis, un tā vienmēr būs. "Man tam visam bija jāiet cauri. Labi tikai, ka apjomi, ko darām šeit, Latvijā, ir tik niecīgi un sīki salīdzinājumā ar to, kas vērojams Krievijas šovbiznesā — tur notiek patiesi drausmīgas lietas... Tur ir pavisam citi honorāri, tā ir pavisam cita, daudz nežēlīgāka pasaule."

Taujāts, vai arī viņš dabūjis ciest no Krievijas šovbiznesa plēsoņām, Pauls smaida: viņu mazāk aiztika. "Mana priekšrocība bija tā, ka es parādījos uz ļoti īsu laiku, es tur nevienam netraucēju. Atbraucu, nospēlēju savu koncertu, un, kamēr viņi, iespējams, organizējās man uzbrukt, es jau biju vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Tādā ziņā man laimējās." Maestro laimējies arī ar krievu dziedātājiem — joprojām tās ir krievu izcilākās zvaigznes, un nekas labāks tur nav parādījies.

Kā slapja lupata

"Es negribu, lai cilvēki domā, ka visi mani solisti ir mans atradums, mans nopelns. Dievs pasarg", negribu, ka ap mani klīst tādas leģendas! Man vienkārši ir laimējies saiet ar kopā ar ļoti talantīgiem dziedātājiem. Neviens taču nenoliedz, ka daudzu aprunātā un skandāliem apvītā Alla Pugačova ir lieliska dziedātāja. Nerunāsim par viņas privāto dzīvi, tas ir jautājums par kaut ko pilnīgi citu. Bet, kad viņa strādā uz skatuves, Krievijas tirgū viņai konkurentu nav. Neviena!"

Pugačova ir tipiska krievu zvaigzne, ar tikai šai tautībai raksturīgiem izgājieniem, taču Pauls neuzskata, ka tajos ir kaut kas slikts — tā uzvedas zvaigznes visā pasaulē. "Katrs dziedātājs ir ar zināmām novirzēm, lai viņi neņem ļaunā..." smaida komponists. Viņam daudz svarīgāk ir, kā dziedātājs strādā uz skatuves. Un krievu zvaigznēm mūsējās nestāv ne tuvu. "Tā ir lieta, par ko daudz esmu runājis: ka atšķiras krievu dziedātāju atdeve uz skatuves. Tā ir milzīga starpība. Vai tas ir viņu temperaments vai mentalitāte? Katrā ziņā viņi ir daudz aktīvāki, agresīvāki — labā nozīmē. Kad, piemēram, Alla beidz dziedāt, viņa burtiskā nozīmē ir kā izgriezta slapja lupata. Tāpat Valērijs Ļeontjevs — arī viņš priekšnesumā izliek visu savu enerģiju bez atlikuma."

Nav līdz galam prasīgs

Gandrīz visas mūsu aptaujātās latviešu estrādes zvaigznes, kurām bijusi tā laime strādāt uz vienas skatuves ar Maestro, atzīst, ka viņš ir ļoti smalkjūtīgs un nekad nevienu nekritizē, bet arī nemīl teikt komplimentus. "Varbūt tā ir," viņš piekrīt un piebilst, ka nemīl arī analizēt, piemēram, tikko redzētu izrādi. Biežāk gan ētisku apsvērumu dēļ: viņš negrib teikt, ka kaut kas nav paticis, jo zina, ka cilvēki tajā ieguldījuši darbu. "Nu ko lai viņiem pasaku, ka izrāde nav izdevusies? Vai, piemēram, slavēju: cik tu brīnišķīgi nodziedāji... Bet cilvēki ir dažādi, un ir arī tādi pārgudrinieki, kas visu noliedz. Es tādus cilvēkus ciest nevaru!"

Bet par savu negatīvāko īpašību Maestro uzskata to, ka viņš nav līdz galam prasīgs. "Lai arī daudzi teic, ka esmu ļoti prasīgs, es tomēr uzskatu, ka tāds neesmu. Tāpēc man ļoti jāizvērtē, kur piedalīties un no kā atteikties — jo es gribu, lai visi strādā ar tādu pašu atdevi, kā strādāju es. Es jau, pats atrazdamies pie instrumenta, ar vienu aci novēroju, kā kurš strādā, kas notiek uz skatuves, kāda ir katra mākslinieka attieksme un atdeve. Arī sēžot zālē, ļoti labi redzu visus vājos punktus: redzu, kurš ir mākslinieks un kurš vienkārši peld pa virsu..."

Taujāts, vai viņam pašam ir svarīgi komplimenti, viņa darba pozitīvs novērtējums, Maestro ar viņam vien raksturīgo humoru atteic: "Jā, man ļoti patīk, ka mani slavē, vēlams — no rīta līdz vakaram." Tad viņš pasmaida un ieminas, ka patiesībā tā līdz galam netic nevienam. "Es daru savu darbu, un man nav laika iedziļināties komplimentos." Bet to, ka tauta viņu mīl, ciena un apbrīno, Pauls ir sajutis — kad, piemēram, Ziemsvētkos atsūta viņam piparkūkas vai siltus pašu adītus dūraiņus. Tā esot katru gadu.

Iedzertu ar prieku

Kad lasīsiet šo stāstu, Maestro 70. dzimšanas dienas balle Melngalvju namā būs tik tikko beigusies. Kad brīdi pirms tās taujājām, vai pēc daudzu gadu atturēšanās viņš varētu pacelt glāzi uz savu veselību — nav noslēpums, ka Maestro alkoholu nelieto kopš 1962. gada —, viņš ļoti pārliecinoši atbildēja: "Nē! Kategoriski — nē! Es ļoti labi zinu, ar ko tas var beigties. Es baidos. Jā, man ir bail, es nenoliedzu. Pārāk daudz talantīgu cilvēku ir aizgājuši bojā vāja rakstura dēļ. Pārāk daudz..."

Maestro nezina recepti, kā palīdzēt tiem, kuri netiek vaļā no alkoholisma. Viņam pat nav izskaidrojuma, kā pašam izdevās pieveikt "zaļo pūķi" — vienkārši vienā brīdī sapratis: ja neapstāsies, tās būs beigas. "Es nezinu... Varu pateikt pavisam vienkārši: nedzer! Nedzer neko! Izņemot pienu, sulas un limonādi. Bet, ja gribi nomirt jau divdesmit vai trīsdesmit gadu vecumā, tad turpini. Tādi piemēri mums nav tālu jāmeklē, to ir desmitiem..."

Maestro brīdi klusē un tad pavisam vaļsirdīgi atzīst: "Ziniet, es jau ar lielāko prieku iedzertu. Kādu labu konjaku. Tas ir kā dopings, tas paceļ noskaņojumu, kāpēc ne? Un, ja arī pa visu vakaru izdzeršu tikai simt gramu, kas būs no rīta? Jā, nevaru noliegt, ka vairākkārt esmu domājis: šovakar varētu riktīgi piemesties... Un tomēr nekad to neesmu izdarījis. Patiesībā man pat prātā nenāk to mēģināt — jo es sevi pazīstu: es tam nevarēšu pretoties, arī otrā rītā meklēšu, un viss aizies pa burbuli..." Paula vecmāmiņa?— viņa bija pareizticīgā — katru vakaru pa drusciņai viena pati iedzērusi: viņai bija tāds mazs piņģerots, kurā, kā pati teica, ielēja sev "zāļu tiesai". "Ja es tagad iedzertu... Oi, es garantēju, ka būtu liels troksnis! Ar manu vērienu... tūlīt sāktu šķaidīties ar naudu, pirktu kastēm šņabi, visiem izmaksātu, un tā tālāk... Tāpēc arī šoreiz labāk atturēšos.