Kā jums patika šā vakara koncerts?

Fantastisks... jauki, ka «Kraftwerk» mūzika ir nokļuvusi tādā kā kosmiskā hallē (šeit domājot Skonto halles arhitektonisko specifiku - aut. piezīme).

Vai tiešām jūs esat lieli Tour de France cienītāji, kas ir jūsu favorīti šā gada sacensībās – Lenss Ārmstrongs vai Jans Ulrihs? Ralfs Hutters:

Protams, Ulrihs!

Tiešām? Jūs domājat, ka viņam šogad izdosies? Ārmstrongs joprojām ir ļoti spēcīgs.

To nevar droši apgalvot, viņu sāncensība vienmēr bijusi ļoti sīva, domāju, ka uzvarēs Ulrihs. Mēs paši nodarbojamies ar riteņbraukšanu jau vairāk nekā 30 gadus, kad nestrādājam studijā, mēs dodamies izbraucienos uz Alpu kalniem, uz Itāliju, Šveici, tā ka «Kraftwerk» teksts ir autentisks, tas nāk no mūsu pašu pieredzes, mēs esam velotūristi. Mēs neesam sportisti, mēs dodamies izbraucienos ar draugiem brīvdienās, apkrāvušies ar mugursomām. Smagas elpas un sirdspukstu ieraksts, kas dzirdams albumā, arī ir autentisks, tas ir mūsu pašu medicīnas testa ieraksts, savā ziņā autobiogrāfiska «Kraftwerk» vīzija par Tour de France. Pagājušogad, kad strādājām pie jaunās plates, Tour De France organizatori mūs uzaicināja uz sacensībām, mūs vizināja ar helikopteru un turnejas vadītāja auto, kas atradās pašā sacīkšu degpunktā. Pēc tam mēs devāmies atpakaļ uz Diseldorfu un, sacensību iedvesmoti, pabeidzām albuma miksu, un brīdī, kad Tour de France finišēja Parīzē, mēs pielikām mūzikai pēdējo punktu.

Tātad jūs neesat gluži Tour De France pasīvie fani, kā es, kas skatās sacīkstes mājās pie televizora?

Nē, arī tā, bet dažreiz mēs piedalāmies tādos lielos saietos, kur var piedalīties ikviens, tas notiek jūlijā, kad katram ir iespēja izbraukt vienu Tour de France posmu. Reizēm savācas kādi 10 tūkstoši braucēju, daži no viņiem kustas lēni, citi ātrāk...

Jūs vienmēr izmantojat jaunākās tehnoloģijas?

Mums ir īpašas programmas, mēs testējam tās dažām programmēšanas kompānijām, var teikt, ka esam testa piloti. Vēlāk mēs sniedzam atskaiti par to, kas ir mums nepieciešams, kas ir vēl jāuzlabo... pēc dažām dienām mēs dodamies uz Maskavu un, kad atgriezīsimies Diseldorfā, mēs saņemsim jaunākos programmu papildinājumus... Mūsu tūre sākās Helsinkos, kad ārā bija mīnus 20 grādi, sniedzām koncertu arī tuksnesī, katrā ziņā datori funkcionē šādos apstākļos ļoti labi. Tehnoloģijas ir ļoti mobilas, ērtas, mēs varam ceļot, kurp vēlamies, mums tā ir sapņa piepildīšanās. Agrāk «Kraftwerk» tehniku nebija iespējams transportēt ar lidmašīnu, tā bija ļoti neparocīga un smaga. Tagad pēdējos trīs gadus mums viss ir laptop datoros.

Vai eksperimentu gars toreiz 70. gados un tagad ir mainījies?

Nē, «Kraftwerk» ir procesā, tas nemitīgi attīstās... Arī šovakar uz skatuves mēs eksperimentējām, improvizējām, katrs koncerts atšķiras no citiem. Eksperimentu gars vēl joprojām ir klātesošs.

Jā, tas nav gluži tas pats, kad uz Rīgu atbrauc izbijušas 70. gadu rokzvaigznes Nazareth, Slade...

Nu jā. Tas jau ir kaut kas antīks...

Kāda ir atšķirība starp «Kraftwerk» mūziķi un akadēmiski izglītotu (elektroniskās) mūzikas komponistu, piemēram, Deividu Tudoru?

«Kraftwerk» mēs mēdzam dēvēt par elektronisko tautas mūziku, līdzīgi kā «Volkswagen», mēs ierakstam ikdienas mūzikas skaņas, kas nāk, piemēram, no velosipēda, automašīnām... mēs izmantojam ikdienas trokšņus, domāju, ka to grūti salīdzināt.

Kāda loma jūsu mūzikā ir politikai?

Mēs esam pilnīgi autonoma grupa, paši ierakstām mūziku, paši producējam, taisām video, filmas utt. Šķiet, 1982. gadā mēs piedalījāmies vienā politiskā koncertā... mūzika ir pat pirms politikas, tās enerģija, brīvības līmenis. Politiķi nāk un iet... 80. gadu sākumā mēs bijām aizliegti Austrumvācijā un cilvēki brauca uz Budapeštu, Varšavu, kur notika mūsu koncerti, lai tos ierakstītu kasetē un vēlāk izplatītu. Domāju, ka mūzika ir ļoti intīma valoda atšķirībā no politikas, kas risina ikdienas jautājumus un problēmas, tāpēc mūzika iet pa priekšu politikai, tā ir pat stiprāka.