The Darkness «One Way Ticket to Hell...And Back»

(Atlantic / Wea)

6/12

Vakar braucām ar auto un klausījāmies radio, pēc kāda brīža ieskanas kāds pazīstams 80. gadu roka ģitāras rifs, mēs ar paziņu saskatāmies un nodomājam, ka tas laikam kāds nedzirdēts «The Darkness» hits... Izrādās, ka tas ir mūsu pašu Eirovīzijas censoņu Džonija un Meldras jaunais gabals, ja nemaldos, Ulda Stabulnieka dziesmas «Tik un Tā» jauns variants.

Jāsaka Moriseja vārdiem: «That Joke Isn»t Funny Anymore«... To, protams, attiecinu uz »The Darkness«, jo diez vai Džonijs un Meldra savu daiļradi vērtē ar nenopietnu smaidu... (nopietnāk nevar būt) »The Darkness« nav zaudējuši pašironiju un humora izjūtu, taču jaunajā platē, manuprāt, Džastins Houkinss (Justin Hawkins) un kolēģi ir vai nu pārcentušies, vai tieši otrādi - nohalturējuši.

Viens izskaidrojums, iespējams, meklējams Džastina Houkinsa sānsoļos, proti, pēc baumām par aiziešanu no grupas fantastiskā falseta īpašnieks izdeva sava soloprojekta British Whale singlu »This Town Ain«t Big Enough For Both Of Us», kas, manuprāt, ir labāks par visu jauno «The Darkness» plati kopumā, turklāt 80. gadu kičs singla b-pusē «America» ir šāviens desmitniekā. Varbūt Houkinss nespēja brālīgi sadalīt savus radošos spēkus, lai spētu pilnvērtīgi koncentrēties tikai vienam projektam, varbūt pie vainas baltais pulverītis, ar kura atkarību Džastins šos divus slavas gadus cīnījies.

Grupas spilgtā debijas plate pirms diviem gadiem tika pārdota 3,5 miljonos eksemplāru, puiši pat bija viena no retajam britu grupām, kas spēja ieinteresēt Amerikas mūzikas tirgu. Tiesa amerikāņu rokeris Džons Bon Džovi nosauca «Darkness» par «pilnīgu s...u». Gada nogalē «The Darkness» vēl parūpējās par vienu no skaistākajām Ziemassvētku dziesmām «Christmas Time», taču šo gadu laikā nav notikusi «hard and heavy» roka otrā atdzimšana, «The Darkness» nav radījuši sekotāju vilni.

Rodas sajūta, ka bungas skan kā mucā un rezultātā arī pārējie instrumenti īsti neturas kopā. Iespējams, grupa centās modernizēt savu skanējumu, taču, manuprāt, šis eksperiments ir neizdevies. Arī turpinājums liek neizpratnē raustīt plecus un aizdomāties, vai tikai šis nav kāds demo ieraksts... Atsevišķas dziesmas pat ir visai veiksmīgas, tikai ir divas nelaimes - vai nu tās ir pārproducētas un lieki sarežģītas, vai neveiksmīgi ierakstītas. Pirmās plates skanējums bija izcili organisks un balansēja starp roka klasiku un mūsdienām, to diemžēl nevar teikt par «One Way Ticket to Hell...And Back».

Izdošanas datums 29.11.2005.