Visās intervijās repetitatīvās mūzikas klasiķis atkārto vienu un to pašu. Uz jautājumiem, kurus dzird pirmo reizi, neatbild. Fotografējas tikai tad, ja skatās tieši kamerā. “Pasakiet, kad gribat fotografēt,” viņš paziņo fotogrāfam. “Jūs tagad gribat fotografēt? Labi. Pietiks? Paldies! Cik daudz laika jums vajag intervijai? Stundu? Pietiks ar pusstundu.” Viņš lieliski zina laika vērtību. Viņš runā ātri un precīzi, sen dzirdētās frāzēs iepin pa kādai jaunai odziņai, uz pieklājīgiem jautājumiem atbild pieklājīgi, uz provokācijām reaģē strupi. Ar Stīvu Reihu ir tieši tāpat kā ar Ēģiptes piramīdām – pēc tam, kad tik daudz esi dzirdējis, tu tās ieraugi un saproti, ka viss ir tieši tā, kā stāstīts: nobružāti ķieģelīši, trīs skaldnes, nekas īpašs, tikai fantastiska darba un cilvēciskas pašpārliecinātības radīts kultūras piemineklis, kura tuvumā aizraujas elpa. Piemineklis, kas eksistēs vēl tūkstošiem gadu.

Rīgas Laiks: Vai ir kāda īpaša nepieciešamība, kuras dēļ jūs rakstāt mūziku? Stīvs Reihs: Tā ir vienīgā lieta pasaulē, ko man patīk darīt. Izņemot manu ģimeni. Nav nekā cita, kas interesētu mani kaut par desmito daļu no tā, kā mani interesē mūzika. Mūzikas rakstīšana man ir vissvarīgākā lieta pasaulē no visām, ko es daru. Ja es to nevarētu darīt, es nezinu, cik ilgi varētu tā izdzīvot. RL: Bet jūs esat nodarbojies ar daudzām citām lietām. Reihs: Nē, tas ko es darīju jaunībā, bija, lai nopelnītu iztiku. Tiklīdz es sāku pelnīt iztiku ar mūziku, es vairs neesmu darījis neko citu. RL: Jums nav nekāda hobija? Reihs: Man patīk fotografēt. Bet visiem patīk fotografēt. RL: Vai jums patīk spēlēt savu mūziku? Reihs: Man tas ir ļoti svarīgi. Kad es biju jaunāks, tas bija vienīgais veids, kā garantēt labu priekšnesumu. Turklāt es ar to sāku pelnīt naudu. Sākot ar 1972. gadu, es atklāju, ka Eiropā par to labi maksā – par to, ka ārzemju mūziķi brauc un spēlē koncertus. Ne tāpēc, ka eiropieši labi pirktu biļetes, bet tāpēc, ka Eiropā bija nodokļu maksātāju nauda, ko tērēt šādām vajadzībām. Es toreiz biju pats sev menedžeris, es visu darīju pats. Es ar savu ansambli spēlēju savus skaņdarbus, patiesībā mēs bijām vienīgie, kas toreiz to darīja. Mums paveicās nokļūt ļoti labās koncertzālēs un vēl vairāk paveicās ar to, ka izdevās ierakstīt vairākus izcilus ierakstus. Deutsche Grammofon ierakstīja “Bungošanu”, tika ierakstīta “Mūzika 18 mūziķiem”, ko vēlāk izdeva ECM vairāk nekā simt tūkstoš eksemplāros. To dzirdēja tādi cilvēki kā Deivids Bovijs, to dzirdēja Braiens Īno un daudzi progresīvās rokmūzikas izpildītāji. To dzirdēja džeza mūziķi. Tur man paveicās. Es tiešām esmu ļoti, ļoti liels veiksminieks. RL: Vai jums ir nepieciešams klausītājs? Reihs: Absolūti! Vai jums ir vajadzīgs lasītājs? Vai jūs gribētu, lai to, ko jūs uzrakstāt, lasītāji saņurcītu, iemestu tualetē un aizmirstu? Vai arī jūs gribat, lai cilvēki to lasītu?

Rīgas Laika janvāra numurā

Intervijā ar premjeru Aigaru Kalvīti RL noskaidro, kurš jaunajā valdībā ir vārtsargs un kurš uzbrucējs. Adams Gopniks rakstā par jaunām Pirmā pasaules kara interpretācijām atzīst, ka kara cēloņus var izskaidrot ar klasiskās spēļu teorijas terminiem, tikai šai spēlē piedalījās satriecoši nemākulīgi spēlmaņi. Uldis Tīrons ceļo uz Odesu pie slavenās krievu kinorežisores, provinces anarhistes Kiras Muratovas. Amerikāņu mūsdienu mūzikas klasiķis Stīvs Reihs sarunā ar Ilmāru Šlāpinu paziņo, ka būtu gatavs nošaut Vāgneru. Ieva Lejasmeijere mēģina saprast, ko tik pievilcīgu Maijas Tabakas gleznās atrod tūkstošiem cilvēku, kas kopš septiņdesmitajiem gadiem gāž apkārt mākslinieces izstādes. Arnis Rītups iztaujā filozofijas un psiholoģijas profesoru Džeriju Alanu Fodoru par to, kā darbojas filozofa, datora un kaķa Mistera Džeimsa prāts. Ilmārs Zvirgzds analizē un piedāvā radīt jaunus pilsētas mītus.