Daudzi mūzikas kritiķi jau paspējuši viņus ar ādas biksēs tērpušos vokālistu priekšgalā nodēvēt par šā gada Electric Six, ar ko domājot, protams, to, ka mākslinieki sevi pārāk nopietni neuztver. BBC radio ekspertu aptaujā par gada iespējamiem lielajiem muzikālajiem atklājumiem Scissor Sisters bija nominēti kā viens no spilgtākajiem.

Trīs gadi smaga darba un beidzot sākuši nākt augļi... kāda ir sajūta?

SS: Tas ir nedaudz kaitinoši, pēdējos gados, manuprāt, ir valdījis zināms stereotips: ja tu nēsā krāsainu apģērbu un uz skatuves radi krāšņu šovu, tava mūzika nav pietiekoši patiesa atšķirībā no zēniem, kas nēsā parastus T-kreklus un skatās grīdā. Mēs gribētu lauzt šo priekšstatu... Domāju, ka tāds mākslinieks kā Bovijs ir ticis ar to veiksmīgi galā, viņš bija fantastisks un vienlaikus patiess uz skatuves un savā mūzikā.

Ar ko atšķiras grupas koncerti no ierakstiem?

SS: Mūsu ideja jau sākotnēji bija tradicionāla rokgrupa – bungas, bass, ģitāra. Patiesībā es izjūtu, ka ir divi Scissor Sisters – studijas un koncertu. Tas ir interesants pārdzīvojums, kad koncertos ir iespējams nedaudz novirzīties no iecerētā, vairāk eksperimentēt.

Jūsu koncertus apmeklē visdažādākā publika...

SS: Tas, par ko mēs dziedam un pie kā vēršamies, būtībā ir no sabiedrības atšķirīgais (outsider), patiesībā šobrīd pasaulē ir vieta miljoniem labu ierakstu, diemžēl nezinu, kas šobrīd varētu mani pārsteigt, jo īpaši nesekoju līdzi muzikālajiem procesiem. Daži no mums klausās Franz Ferdinand, Rapture, Outkast, N.E.R.D, kas šķiet kaut kas novatorisks, daži palikuši pie pamatvērtībām – Pixies, Bowie, Cure. Es gribētu būt par kaut ko sajūsmā, īpaši nestudējot mūziku... SS tic, ka cilvēki savā būtībā ir pozitīvi, cilvēka daba pašā pamatā ir laba. Grupa cer, ka viņu mūzika ienes sabiedrībā zināmu pozitīvu enerģiju, viņu mūzikai ir sava doma, sūtījums. Dzīve ir neiedomājama lieta, visi tās aspekti ir mums interesanti. Mums kā cilvēkiem ir pašiem jāattīstās un jāaug un nav jāgaida kāda dievišķa dāvana, pati dzīve ir tāda dāvana.