Izmakšķerē zvaigznīti

Šis gads Ojāram Grinbergam ir skumjš — pirms diviem mēnešiem pēc smagas slimības nomira viņa sieva Agnija. Parasti tik omulīgā dziedātāja sejā iezadzies kāds skarbāks vaibsts, taču, sākot runāt par vecajiem laikiem, viņš atplaukst tik pazīstamajā smaidā. Atmiņas ved pie pirmās satikšanās ar Raimondu Paulu, pie paša muzikālās karjeras veiksmīgā sākuma, kad tauta aizvien vairāk iemīlēja dziedātāju, klausoties enerģiskos "Zilos linus" un lecot līdzi "Somu pirtij".

Pirmais tuvplāns ar Raimondu Paulu noticis, kad Ojārs dienējis armijā un kopā ar vēl septiņiem puišiem muzicējis toreiz tikko izveidotajā Rīgas karavīru ansamblī "Zvaigznīte". (Starp citu, padomju armijas priekšniecība gribējusi to nodēvēt par "Sirpi un āmuru".) Grinbergs bija vokālists. Ansamblis pamazām kļuva populārs, it īpaši pēc uzvaras Liepājas starptautiskajā dziesmu festivālā, kad visos sajūsmu radīja smaidošie, krievu zaldātu formās tērptie zeļļi, kuri izpildīja tik latvisko "Pie Dzintara jūras".

"Tad es jau kļuvu redzama persona. Mēs bijām tik populāri, ka par mums zināja visa Latvija, līdz ar to arī Pauls. Es arī viņu zināju," Ojārs Grinbergs iesmejas. "Pauls tajā laikā vadīja REO, bija personība ar vārdu, pazīstams kā kolosāls pianists, diriģents. Man līdz dienesta beigām bija palicis mēnesis vai divi, te pēkšņi Pauls izsauca mani uz Filharmoniju, it kā uz mēģinājumu. Tā arī zaldāta formastērpā aizbraucu. Neatceros, ko toreiz dziedāju, bet Pauls teica tā: džekiņ, kad beigsi dienēt, ņemšu tevi savā kompānijā. Tā arī notika. Drīz vien augsti paceltu galvu sēdos vilcienā kopā ar REO mūziķiem un jau kā solists braucu uz latviešu kultūras dienām Moldāvijā."

Slavas bumba

Tolaik REO koncertos Ojāru uz skatuves sūtīja pirmo, bija taču iesācējs. Reizēm publika vēl tikai pildīja zāli, kad Grinbergs jau rāva vaļā. Kā pats teic, dūša man bija liela. Un publikai enerģiskais puisis iepatikās. Un patika Paula dziesmas.

"Dažas dziesmas Paulam jau bija pirms tam — Edgars Zveja skandēja "Mēs tikāmies martā", dziedāja arī Valentīna Butāne, bet tās kaut kā nekļuva par klasiku. Līdz tam jau latviešiem savas estrādes nebija vispār, kopēja vāciešus, angļus. Tad sākās Paula lielais bums: viņš nāca ar piegājienu, kas palika latviešu estrādes mūzikas klasikā uz visiem laikiem. Tās bija desmit vai vairāk dziesmas, kas bija kā bumbas sprādziens. Un arī es vienā mirklī kļuvu slavens," atceras Ojārs Grinbergs.

Kad vaicāju, kuras no pirmajām dziesmām pašam vislabāk patika, dziedātājs teic, ka visas vienlīdz mīļas. Piemin "Mežābeli" — tā tikusi īpaši viņam rakstīta, arī duetā ar Margaritu Vilcāni dziedātās — "Zilie lini", "Vectētiņš un vecmāmiņa", "Nepārmet man". Taču viena no vismīļākajām dziesmām Grinbergam ir "Mežrozīte", lai gan nav rakstīta viņam, bet Zigurdam Račiņam. "Es to pārtvēru, ieliku savā repertuārā un izpildu "Mežrozīti" līdz šim brīdim. Manuprāt, tā man tīri labi piestāv. Dziedot pārņem patīkams sentiments, viss pārējais kaut kur pazūd."

Ojārs Grinbergs atminas, cik daudz viņi REO laikā strādājuši. Pat koncertizbraukumos Pauls varējis ienākt ļoti vēlu vakarā un teikt: ejam pie klavierēm. "Viņam ir ļoti augstas darbspējas. Pēc visa, kam izgājis cauri, pēc alkohola problēmām, prasījās laiku aizņemt ar kaut ko svarīgu, izlikt enerģiju, lai neiekristu atpakaļ zaņķī. Domāju, ka Pauls atrada pareizo ceļu — rakstīt dziesmas un strādāt ar solistiem. Viņš ir ļoti prasīgs, bet šis prasīgums — vismaz man — palīdzēja. Paula skola — tā ir vērtība. Un tā man bija līdzi bagāžā, kad jau strādāju citos ansambļos."

Dziedātājs atsauc atmiņā darbu Rīgas skaņu ierakstu studijā "Melodija": "Toreiz jau nebija tādas aparatūras kā tagad, kad drīksti kļūdīties, kaut vienu noti izgriezīs ārā un ierakstīs, kā vajag. Tolaik dziesmu vajadzēja precīzi nodziedāt no sākuma līdz beigām, citādi viss bija jādara vēlreiz. Šausmīgs darbs, kādreiz no "Melodijas" iznācu ārā pilnīgi nosvīdis."

Starp citu, Pauls ieteicis Ojāram papildus skoloties pie Leonīda Zahodņika, vokālās mūzikas pasniedzēja. "Viņš teica: izmanto jebkuru situāciju, lai attīstītu balsi. Es izmantoju daudz vairāk, maksāju trīs rubļus par stundu un gāju pie Zahodņika uz mājām."

Par Margaritu

Filharmonijā, Rīgas estrādes orķestrī, notika Grinberga dziedošā satikšanās ar Margaritu Vilcāni, kas tolaik atgriezās no dekrēta atvaļinājuma. Abi uz skatuves palika kopā arī pēc Paula ēras — radās Stabulnieka vadītais ansamblis "Margarita un Ojārs", pēc tam "Tip–Top". Laikiem cauri tautā runāja: zvaigžņots duets, tātad pāris… Pašiem par šīm baumām smaidīt vien gribas. Lūk, ko par attiecībām ar Margaritu raksta Ojārs grāmatā "Dzīvs — tātad dziedu": "Reizēm satikām kā divi balodīši, reizēm bijām viens otram tā apnikuši, ka pa dienu izvairījāmies viens no otra, satikāmies tikai vakarā uz skatuves un tad ar sakostiem zobiem. (..) Gadījās, ka koncertizbraukumos bijām spiesti pārlaist nakti vienā gultā, pirms tam vēl kārtīgi sadzērušies. Te jau svarīga bija Margaritas attieksme, tādā ziņā viņa ir nelokāma, un paldies viņai par to, citādi, kas zina, kā viss varēja pavērsties, bet starp mums nebija nekādas mīlestības."

Godam abi nogājuši kopīgo skatuves ceļu, arī tagad reizēm uzdziedot kopā. Nākamnedēļ valsts svētkos viņi uzaicināti uz Saldu, tieši dienu pirms Ojāra dzimšanas dienas.

Kā dulls pa skatuvi

"Pauls jau nemitīgi gāja uz priekšu. Kad oficiāli šķīrāmies no REO, viņš teica: nu, putniņi, lidojiet tālāk; ja nevarēsiet, paši vainīgi… Es personīgi neuztvēru kā apvainojumu, ka viņam bija jauni solisti. Varbūt Margarita apvainojās, varbūt Nora... Taču es Paulu sapratu. Viņa daiļrade arvien paplašinājās, vajadzēja jaunus izpildītājus, nevar taču gadiem strādāt ar vieniem un tiem pašiem. Mēs joprojām satiekamies kā veci draugi."

Kad lūdzu pastāstīt ko tuvāk, Grinbergs nosmejas vien: īpaši draudzības kontakti jau nav bijuši, vien darba lietas. Reiz gan divatā braukuši uz Rostoku, tas bijis 1972. gadā. Maskava viņus sūtījusi uz šlāgerfestivālu — Paulam bija jāsēž žūrijā, Grinbergam jādzied. "Naudu no "Goskoncert" saņēmām baigi lielo, bet tā bija momentā jānes uz krievu sūtniecību un jāatdod, drīkstēja atstāt tikai dienasnaudu. Viņi visu pievāca. Nācās knapināties: mums gandrīz nebija ko rīt, nerunājot jau par dāvanām, ko aizvest mājiniekiem. Festivālā dziedāju "Zilos linus", nesos kā dulls pa skatuvi. Dabūju otro vietu kā publikas mīlulis, laikam par to lēkāšanu. (Smejas.) Kļuvu starptautiskā festivāla laureāts, man vēl tagad ir piemiņas balva mājās."

Pauls rakstījis Grinbergam tādas asākas dziesmas, jo zinājis viņa enerģisko stilu. Ojārs ir lepns, ka "Somu pirti" joprojām neviens labāk par viņu nodziedāt nevar. Taču Pauls viņam uzticējis arī "Dziesma nenosalst". Dziedātājs prāto: tagad Paula vecās dziesmas mēdz dziedāt jaunie izpildītāji, dažas pat labi izdodas. Ojāram, piemēram, paticis disks "Nepārmet man" ar Zigfrīdu Muktupāvelu. "Taču interesanti, ka neviens neķeras klāt hitam "Dziesma nenosalst", laikam baidās, ka nekas neiznāks."

Nenosit, bet dzied

Atceras Ojārs Grinbergs: "Paulam bija dzimuši slavenie hiti, visa latviešu tauta ar šo mūziku tika nolikta uz ausīm. Tātad slava bija, taču… naudiņas maz. Arī Paulam tolaik nebija. Izdomājām piehalturēt. Es biju to haltūru organizators. Filharmonijā alga bija 150 rubļu, bet par katru koncertu saņēmām kādus 50 rubļus. Filharmonijā gan mums bija liels plāns — kādi 15 koncerti mēnesī, tad nu haltūras nācās iespiest pa starplaikiem, tomēr pāris reižu mēnesī izdevās izšmaukt. Mūs gan Filharmonijā brīdināja: nekādu haltūru! Kad uzrāvāmies, Kultūras ministrijā mūs sunīja tik spēcīgi, ka varēja domāt: esam kādu nosituši, nevis lauku ļaudīm dziesmas dziedājuši.

Mūs visur ņēma pretī atplestām rokām, spēj tikai strādāt. Nospēlējām koncertu, saņēmām savu naudiņu un — čau! Pirmos laikus Pauls labprāt brauca mums līdzi, vēlāk vairs ne — slavai līdzi nāca nauda, un viņam nebija lielas vajadzības halturēt."

Bieži koncertējuši ārpus Latvijas, tālāk par socvalstīm gan nelaisti. Visbiežāk maisījušies pa plašo savienību, dažreiz pat mēnešiem ilgi. "Vairākkārt bijām Moldāvijā, ļoti viesmīlīga tauta (Sulīgi smejas.) — tie milzīgie vīna kalni un tās dzeršanas. Katrā vietā sagaidīja ar sālsmaizi un, dabiski, ar dropi. Pauls nedzēra, mūžīgi slēpās, centās pamukt malā. Vai arī stūma mani pa priekšu un mudināja (Atdarina Paula strupo toni.): tu iemet, tu iemet manā vietā... Es arī izdzēru; viņi tak apvainojās, ja neatbalstīji kādu tostu. Pauls jau līferējās, kā varēja, lai izvairītos no glāzītes. Bet viss ar tādu foršu humoru notika. Paula humoriņš man vispār patīk. Tāds dziļais. Ir cilvēki, kas nesaprot Paulu, bet man viņa joki patīk. Es pat esmu kaut kādu piemēru dzīvē ņēmis, arī mēdzu līdzīgi pajokot, ar tādu kā bišķi dūrienu, bet ne jau ļauni. Starp citu, Paulam otrais vārds ir Ojārs."

Politikas brāļi

Abi ar Paulu taču iekarojāt Saeimu, tikāt deputātos? Grinbergs, laikam tādu jautājumu gaidījis, gardi smejas. Tā jau sanāk. Satiekoties ar Paulu, abi par šo tēmu mēdzot pajokot. "Viņš tik met ar roku — man viss pie pakaļas, ko viņ" te ākstās… Kāpēc es nonācu politikā? Man patīk pārmaiņas. Kad Zīgerists izteica šo piedāvājumu, sākumā nobijos — es taču neko nesaprotu no politikas, tolaik strādāju Alūksnes pusē, privātajā mūzikas skolā Rēzakā. Bet tad domāju: pie velna, visam kam iziets cauri, un varbūt tieši tas man vajadzīgs interesantākai dzīvei?! Mani sabāza visu sarakstu augšgalos, par mani nobalsoja 35 tūkstoši cilvēku! Uz pirmo sēdi aizgāju augsti paceltu galvu un ciešu apņēmību daudz ko mainīt. Bet tad arvien biežāk dzirdēju: nemaisies iekšā, nelien pa kaktiem, nebāz savu degunu… Taču man bija normāla alga un pilnīgi brīvas iespējas koncertēt piektdienās un brīvdienās."

Tagad darbadienas Ojāram Grinbergam rit valsts iestrādē — viņš strādā par konsultantu "Mājokļu aģentūrā", bieži vien arī dzied. Vasarā redzēts "Piebalgas alus dārzā", reizēm krodziņā "Čau, Rasma". Pats smejas: "Un vēl es dziedu kā meitene pēc izsaukuma. Viņi saka: mēs gribam Grinbergu — un es braucu. Tā ir apmēram manas paaudzes publika, aicina mani uzstāties savās jubilejās un citās svētku reizēs. Interesanti, ka grib dzirdēt tikai oriģināldziesmas, tās pašas vecās. Esmu mēģinājis dziedāt arī ko citu, bet neņem pretī. Šovasar braukājām ar latviešu populārās mūzikas koncertizrādi "Zelta graudi". Bez Paula, protams. Viņš jau tagad var izvēlēties, kur piedalīties. Un pilnīgi pareizi, viņš to ir panācis ar savu darbu, ne jau līferējoties."

Ja ielūkojas dziedātāja radošajā biogrāfijā, izrādās, ka kopā ar Paulu viņš strādājis tikai kādus četrus gadus, taču Ojāra Grinberga vārdu allaž saista ar Maestro. "Bet arī pasaules slavenībām pietiek uzrakstīt pāris dziesmu, kas kāda solista izpildījumā iziet pa visu pasauli, un viņš visu mūžu dzīvo ar to. Paula dziesmas ir tā iesakņojušās tautā, ka vēl ilgi nezudīs. Un līdzi nāk izpildītāja vārds. Jā, tas bija īss laiks, bet palika visam mūžam.