Cirku vai dziesmas?

Kara izpostītā Eiropa ilgojās pēc vērienīga masu izklaides pasākuma, kas vienotu miljoniem televīzijas skatītāju. Un 1954. gadā Eiropas raidorganizāciju sabiedrība ("EBU") meklēja iespēju organizēt pārrobežu izklaides programmu, kas televīzijas un radio viļņos vienotu auditoriju no Vecā kontinenta, vismaz no tā rietumu daļas. Kā reālākos variantus eiropiešu izklaidēšanai "EBU" iedomājās starptautiskas cirka sacensības vai dziesmu konkursu. Itālijas televīzija ierosināja rīkot dziesmu konkursu, līdzīgu populārajam Sanremo festivālam. Un tā 1956. gadā gleznainajā Lugāno (Šveice) notika pirmais "Eirovīzijas" dziesmu konkurss. Katra no septiņām dalībvalstīm — Nīderlande, Šveice, Francija, Beļģija, Vācija, Luksemburga un Itālija —, varēja pieteikt divas dziesmas, ko arī darīja. Konkursā gribēja piedalīties arī Lielbritānija, Dānija un Austrija, diemžēl to raidorganizācijas nereģistrējās noteiktajā laikā.

Par pirmo "Eirovīzijas" uzvarētāju kļuva Lisa Asja no Šveices, kas izpildīja dziesmu franču valodā "Refrain" ("Dziesmiņa"). Kad uzvarētājai bija jāuzstājas otrreiz, viņa bija tik saviļņota, ka aizmirsa vārdus un lūdza orķestri no jauna sākt spēlēt pavadījumu. Žūrijā bija divi pārstāvji no katras valsts, kuri punktus varēja piešķirt arī savai zemei. Šveices uzvaru nodrošināja luksemburgiešu slinkums — viņi vērtēšanai nolīga divus šveiciešus, kuri, protams, nobalsoja par Lisu. Pirmais konkurss bija neoficiāls, un Lisa nesaņēma balvu par uzvaru.

Konkursantus vērtēs desmit žūrijas locekļi — tā nolēma 1963. gadā. Punktus turpmāk piešķīra katrai valstij — no viena līdz pieciem, bet nākamajā gadā nosprieda, ka katrs vērtētājs piešķirs punktus trim mīļākajām dziesmām, attiecīgi piecus, trīs un vienu. Šī sistēma nebija parocīga, jo no 1962. līdz 1965. gadam bez punktiem ikreiz palika četras valstis. Lai izvairītos no šīs situācijas, 1967. gadā balsošanas sistēmu atkal mainīja — žūrijā no katras valsts bija desmit pārstāvji, kas varēja piešķirt vienu punktu favorītdziesmai. 1969. gadā Madridē notika sīva cīkstēšanās un četras valstis ieguva vienādu punktu skaitu. Pēc tā laika noteikumiem, uzvara pienācās visām četrām — Lielbritānijai, Nīderlandei, Spānijai un Francijai. Dīvainākais, ka spāņi togad tiešām bija sagatavojuši četras galvenās balvas. 1971. gadā "EBU" nolēma, ka konkursu vērtēs divi pārstāvji no katras valsts, kas dziesmām var piešķirt no viena līdz pieciem punktiem, turklāt tika atrisināta situācija, ja vairāki konkursanti gūst vienādu skaitu punktu. 1975. gadā "Eirovīzijas" vērtēšanas sistēma jau bija pietuvināta pašreizējai — katra valsts piešķīra 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 10 un 12 punktus, kurus raidījuma vadītājs "pārdalīja" angļu un franču valodā. Nebija vienīgi telefonbalsojuma — to ieviesa 1998. gadā.

Vieglo šansonu fabrika

Pirmie "Eirovīzijas" konkursi muzikālajā ziņā nelocījās tā laika modes vējos, kas pūta no Amerikas — rokenrola un kalipso. Nekādas jauniešu subkultūras, saplēstu džinsu un motociklistu ādas jaku, tikai uzvalkos un kleitās iestīvēti dziedātāji, kas uzstājās publikai, lielākoties jau pensionāriem. Šajā mūsdienās šķietamajā garlaicības laikmetā kā pipariņš bija epizode no 1957. gada konkursa Frankfurtē pie Mainas. Dānijas duets krasi atšķīrās no pārējiem: vīrietim bija matroža uzvalks, sievietei — lietusmētelis ar jostu un rokassoma. Dziesma beidzās ar kvēlu skūpstu, turklāt ilgāku, nekā paredzēts — studijas darbinieks aizmirsa, ka jādod zīme par skūpstīšanās beigām.

Konkursa dziesmas bija Eiropas muzikālās telpas produkts, lielākoties viegli šansoni. Pirmajos desmit gados "Eirovīzijā" valdīja franču valoda, jo vairākās dalībvalstīs — Francijā, Šveicē, Luksemburgā, Beļģijā un Monako — tā bija viena no oficiālajām valsts valodām. Turklāt šo valstu draudzīgās attiecības nodrošināja pirmos kaimiņu balsojumus. Trešajā "Eirovīzijas" dziesmu konkursā Hilversumā Nīderlandē uzvarēja francūža Andrē Klavo franču valodā izpildītā "Dors, mon amour" ("Guli, mana mīļā"). 1961. gadā Londonā triumfēja francūziete Žaklīna Bojere ar dziesmu "Tom Pillibi" — tā bija par meiteni un viņas draugu, kuram ir pārbagāta iztēle. Nākamajā gadā Žans Klods Paskāls no Luksemburgas bija pirmais ar dziesmu "Noues, lex amourex" ("Mēs, kas viens otru mīlējām"), kas Eiropā kļuva par superhitu. Frankofonijas triumfs bija 1962. gadā, kad dziesmas franču valodā ieguva pirmās trīs vietas (uzvarēja francūziete Izabella Obrē ar "Un premier amour" ("Pirmā mīlestība")). 1965. gadā atkal pirmā bija Francijā producētā "Poupée de cire, poupée de son" ("Vaska lelle, dziedošā lelle"), kuru sarakstījis leģendārais Seržs Geinsbūrs. Slavenā franču šansonjē mīļākā savaldzināja visu Eiropu — viņas priekšnesums bija seksuāls, lai gan pati to neapzinājās. Meitene tiešām domāja, ka dzied par ledenēm uz kociņa... Vēlāk, atklājusi dziesmas īsto nozīmi (orālais sekss), viņa atteicās koncertos to izpildīt.

Franču valodas otrais triumfs bija 1986. gadā Bergenā — atkal goda pjedestālu ieņēma dziesmas šajā valodā: Luksemburga bija trešā, Šveice otrā, bet Beļģija, kuru pārstāvēja Sandra Kima ar dziesmu "J"aime la vie" ("Es mīlu dzīvi"), pirmoreiz konkursa vēsturē svinēja uzvaru.

Pašos pirmajos konkursa gados favorītes bija dziesmas dzimtajā valodā. 1957. gadā Frankfurtē pie Mainas triumfēja nīderlandiete Korija Brokena ar "Net als Toen" ("Tā kā tam vajadzēja būt agrāk"). Holandieši līksmoja arī 1959. gadā, kad uzvarēja Tedijs Šoltens ar "Een Beetje" ("Mazliet"). Turpretim 1960. gadā Luksemburgas pārstāves dziedājumam luksemburgiešu dialektā tika viens punkts un pēdējā vieta. Vēl "Eirovīzijā" ir skanējušas valoņu un retoromāņu valodas. 1963. gadā Londonā uzvarēja dāņu pāris Grēta un Jirgens Ingmani, bet pēc gada Kopenhāgenā — sešpadsmitgadīgā itāļu dziedātāja, Sanremo festivāla uzvarētāja Džigliola Cinketi ar dziesmu "Non ho l`et?" ("Es neesmu pietiekami veca"). Angļu valoda par valdošo "Eirovīzijā" kļuva pamazām, un to sekmēja 1973. gadā pieņemtie noteikumi, kas ļāva valstīm brīvi izvēlēties, kādā valodā dziedāt. Starp citu, visvairāk — septiņas reizes — konkursā uzvarējusi Īrija, bet visvairāk otro vietu ir popa un roka karalienei Lielbritānijai — piecpadsmit.

Izbrāķētais Klifs

Kļuvis populārāks, konkurss pulcēja ne vienu vien slavenību un radīja jaunas zvaigznes. Tiesa gan, "Eirovīzija" minimāli sekoja līdzi muzikālajām pārmaiņām. Jā, diskoēra atspoguļojās dziesmu konkursā, taču panki, kas bija populāri 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, uz "Eirovīzijas" skatuves neparādījās — "Eirovīzijas" otrajā desmitgadē raidsabiedrības jau rūpīgāk izvēlējās, kurus dziedātājus sūtīt uz konkursu.

1968. gadā "Eirovīzija" norisinājās Londonā, un mājinieki konkursam pieteica slaveno dziedātāju Klifu Ričardu, kas uzstājās ar dziesmu "Congratulations" ("Sveicieni"). Angļi bija tik pārliecināti par uzvaru, ka Londonas bukmeikeri pirms konkursa atteicās pieņemt likmes par Lielbritānijas uzvaru. Pārsteidzoši, bet ar viena punkta pārsvaru uzvarēja spāniete Masiela. Tomēr Klifam Ričardam "Eirovīzijas" reklāma noderēja — viņš bija sajūsminājis to auditorijas daļu, kas par viņu iepriekš nezināja, un čārtos dziesma strauji kāpa, kļūstot par megahitu. Sakāve Klifu, tāpat kā vairākumu britu, šokēja — no preses un dažādajiem vērtējumiem slavenais dziedātājs slēpās, ieslēdzies tualetē. 1973. gadā Luksemburgā Ričards atgriezās "Eirovīzijā" ar dziesmu "Power to all our friends" ("Spēku visiem mūsu draugiem"), kas atkal kļuva par superhitu, taču konkursā spēja ieņemt tikai 3. vietu. Iespējams, ka neveiksmes iemesls bija Klifa miegainums — pirms uzstāšanās viņš bija lietojis stipru nomierinošu līdzekli.

Dublinā 1971. gadā 6. vietu ar dziesmiņu par balto ziemu ieguva zviedru kvartets (divi vīrieši un divas sievietes — viena blondīne, otra brunete) "Family Four". Agneta, Bjerns, Benijs un Annija Frīda "Eirovīzijā" piedalījās arī 1974. gadā Luksemburgā — viņi jau bija populāri Skandināvijā, taču pārējā Eiropa tos nepazina. "Family Four" nu bija kļuvusi par "ABBA", kas jau no pirmajiem balsošanas rezultātiem bija vadībā un līderpozīcijā noturējās līdz balsojuma beigām, uzvarot ar slaveno "Vaterloo".

Spāniju 1970. gadā pārstāvēja bijušais futbolists, kas sportot vairs nevarēja veselības problēmu dēļ, — Hulio Iglesiass ieguva 6. vietu un vēlāk kļuva par pasaules mēroga superzvaigzni. 1973. gadā Luksemburgā Eiropa iepazina grieķieti Vikiju Leaondrosu, kas pārstāvēja Luksemburgu un uzvarēja ar dziesmu "Apr?s toi" ("Pēc tevis") — vienu no pārdotākajām "Eirovīzijas" vēsturē. 1970. gadā Amsterdamā pirmā bija īriete Dana, kas 1997. gadā Īrijas prezidenta vēlēšanās palika 3. vietā. "Eirovīzijas" dzirnavās malies arī spāņu disko duets "Baccara", kā arī itāļu duets "Ricchi e Poveri", taču viņi lielus panākumus neguva. Uzvara "Eirovīzijā" nebūt nenozīmēja spožus panākumus mūzikas tirgū, bieži vien 2. un 3. vietu ieguvējas čārtos kāpa augstāk par dziesmām laureātēm.

1985. gadā Gēteborgā konkursā piedalījās arī "Al Bano & Romina Power" ar dziesmu "Magic oh Magic" ("Maģija, ak, maģija"), taču slavenais itāļa un amerikānietes duets ieguva tikai 7. vietu. 1988. gadā Dublinā ar "Ne partez pas sans moi" ("Neaizej bez manis") uzvarēja šveiciete Selīna Diona. Šī dziesma par hitu nekļuva, taču Selīnas talantu pamanīja ierakstu kompānija "Sony Music", un drīz vien viņa noslēdza līgumu, kas pavēra ceļu uz Ziemeļamerikas mūzikas tirgu. Savukārt Luksemburgas pārstāvei Larai Fabiānai 4. vieta šajā "Eirovīzijā" bija sākums spožai karjerai Kanādā. 1991. gadā Romā uzvarēja Zviedrijas dziedātāja Karola ar "Fångad av en stormvind" ("Sagūstīts vētras vējā"), un kopš tā laika viņa nav pametusi Zviedrijas "zvaigznāju".

Konkursā Dublinā 1995. gadā piedalījās Filips Kirkorovs no Krievijas. Pugačovas vīrs ar dziesmu "Kolibeļnaja vulkanu" ("Šūpuļdziesma vulkānam") ieņēma 17. vietu. 1998. gadā par superhitu kļuva Izraēlas dziedātājas, transvestīta Dana International diskogabals "Diva". Labi pārdots tika 2000. gada superhits — dāņu veterānu brāļu Olsenu dziesma "Fly on The Wings of Love" ("Lido uz mīlas spārniem"). 2004. gadā "Eirovīzijā" triumfēja etnomūzika — Stambulā uzvarēja ukrainiete Ruslana ar "Wild Dances" ("Mežonīgās dejas"), iegūstot pasaules popularitāti un noietu mūzikas tirgū.

Politiskā skatuve

Jau pirmajos desmit gados "Eirovīzija" kļuva par vietu, kur paust politisko nostāju. Daudznacionālās auditorijas priekšā tika izdzīvoti tā laika konflikti. 1961. gadā Kannās politisku akcentu ienesa Dienvidslāvija. Šīs valsts dziedātājai bija uzdevums tērpties vienkārši, lai uzvērtu piederību proletariāta valstij. 1965. gadā Kopenhāgenā, Portugāles debijas gadā, kad uzstājās beļģu dziedātājs, kāds vīrs izskrēja rokās ar plakātu "Boikotējiet Franko un Salazaru!", vēršoties pret autoritatīvajiem režīmiem Spānijā un Portugālē.

Spānijas televīzija nolēma, ka 1968. gada "Eirovīzijā" Londonā Huans Manuēls Serā dziedās grupas "Duo Dinamico" dziesmu. Vēlāk Huans uzstāja, ka tai jābūt kataloniešu valodā. Tas bija neiespējami Franko režīma laikā, un Huanam bija jābēg no valsts. Desmit dienas pirms konkursa sākuma spāņi atsauca no koncertturnejas pa Meksiku divdesmitgadīgo estrādes zvaigzni Mariju Masiēlu de los Angelesu — un viņa triumfēja ar Serā dziesmu "La La La".

Nākamais konkurss pirmoreiz notika valstī, kurā valdīja diktatūra. Austrija organizatorisku iemeslu dēļ atteicās piedalīties, savukārt ziemeļvalstis — Zviedrija, Norvēģija un Somija — pirms konkursa rīkoja tikšanos, kurā kopīgi nolēma, ka piedalīsies konkursā.

1972. gadā politisko spriedzi kāpināja Īru republikāņu armijas un Britu armijas konflikts Ziemeļīrijā. Konkursā Skotijas galvaspilsētā Edinburgā Īriju pārstāvēja dziesma īru valodā, uzsverot īru tautas vēlmi pēc vienotas Īrijas un protestējot pret britu ekspansiju.

1973. gadā, tieši gadu pēc masu atentāta pret Izraēlas olimpisko vienību Minhenes olimpisko spēļu laikā Luksemburgā, "Eirovīzijā" debitēja Izraēla. Šīs valsts pārstāve Ilanīta uzstājās ar dziesmu "Ey Sham", zem apģērba valkājot bruņuvesti, bet zāle vai mudžēja no Izraēlas slepenā dienesta "MOSSAD" drošībniekiem. Skatītājiem ovācijas Izraēlas dziedātājai vajadzēja sniegt sēdus — bija aizliegts celties kājās, lai neizprovocētu "MOSSAD" snaiperus.

1974. gadā Portugāli pārstāvēja dziesma "E depois do adeus" ("Pēc atvadām"), kas kļuva par Neļķu revolūcijas himnu. Konkursa dienā notika Francijas prezidenta Žoržū Pompidū bēres. Tā kā valstī bija sēras, Francija savu dziedātāju Daniju atsauca — viņai konkursa norise bija jāvēro viesnīcā.

Arī 1975. gada konkurss Stokholmā bija spriedzes pilns — Eiropas kreisie radikāļi nicināja visu komerciālo, netieši arī "Eirovīziju". Konkursa rīkošana daudzo drošības pasākumu dēļ Zviedrijas radio izmaksāja bargu naudu. Bija ziņas, ka kāds vācu terorists konkursa nedēļā plāno teroraktu Stokholmā. Taču terorists neuzbruka "Eirovīzijai", bet gan Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecībai. Šajā gadā konkursā debitēja Turcija. Grieķi attiecās piedalīties "Eirovīzijā", jo bija izcēlies konflikts starp Kipras grieķiem un turkiem. Nākamajā konkursā Grieķijas dziesma vēstīja par šo konfliktu, bet portugāļi dziedāja par valsts brīvību no diktatūras.

1979. gadā "Eirovīzija" tika rīkota Izraēlā, kur Palestīnas atbrīvošanas organizācijas terora aktu dēļ bija ieviesti stingri drošības pasākumi. Nākamajā gadā Dienvidslāvija attiecās no plānotās atgriešanās konkursā, jo bija saslimis šīs valsts vadītājs Josips Brozs Tito.

Dziesmu konkursā atspoguļojās arī Berlīnes mūra krišana. 1990. gadā, Balkānu krīzes priekšvakarā, konkurss notika Zagrebā Dienvidslāvijā. Berlīnes mūra tēma bija iekļauta Vācijas dziesmā "Frei zu Leben" ("Dzīvot brīvi") un Norvēģijas "Brandenburger Tor" ("Brandenburgas vārti"). Franciju šajā gadā pārstāvēja antirasistiskā "Baltais un Melnais blūzs", kas bija "krāsainākā" konkursā. Zagrebā uzvarēja slavenais itālis Toto Kutunjo ar dziesmu "Insieme: 1992" ("Kopā: 1992"), kas stāstīja par Eiropas Savienības pirmo gadu. 1991. gada konkurss bija iecerēts Sanremo Itālijā, taču plāni manījās, jo Līča karš apdraudēja drošu konkursa norisi, — konkursu pārcēla uz Sinekitas kinostudiju Romā. Izraēla konkursā piedalījās ar ļoti nacionālistisku dziesmu, bet Franciju pārstāvēja dziesma arābu valodā, kuru izpildīja puisis no Tunisijas. Mūziķiem atvēlētajās telpās abu dziesmu izpildītāji apskāvās — tas notika laikā, kad attiecības starp arābu un ebreju pasaulēm bija saspīlētas.

1993. gadā Millstrīttaunā Īrijā bija stingrākie drošības pasākumi kopš 70. gadiem. Daudz drošībnieku bija, kad dziedāja bosnieši, vēl vairāk — Lielbritānijas dziedātājas Sonjas uzstāšanās laikā, kuru bija draudējusi izjaukt Īru republikāņu armija. 2000. gada politiskākā "Eirovīzijas" dziesma — "Be Happy" ("Esi laimīgs") bija no Izraēlas. Uzstāšanās beigās grupas pārstāvji vēzēja gan Izraēlas, gan naidīgā kaimiņa — Sīrijas — karogus, sludinot mieru.

Austrumu trieciens

Bija izjukusi Padomju Savienība, un no Lielā Brāļa pilnīgu neatkarību ieguvušas bijušās Varšavas pakta valstis. Jaunu valstu pieplūdums radīja bažas par "Eirovīzijas" nākotni — daudziem šķita, ka tas nozīmē konkursa beigas.

"Eirovīzija" atdzimšanu piedzīvoja 90. gadu sākumā. 1992. gada janvārī "Intervīzijas" (PSRS un Varšavas pakta valstu raidorganizāciju apvienība) valstis kļuva par pilntiesīgām "EBU" loceklēm un varēja sūtīt uz konkursu savus pārstāvjus. 1993. gadā Millstrīttaunā Īrijā varēja piedalīties 25 valstis. Tā kā bija tikai trīs brīvas vietas, jaunajām Austrumeiropas valstīm vajadzēja piedalīties atlases konkursā, kuru Ļubļanā rīkoja Slovēnijas televīzija. Bija paredzēts, ka atlasē uzstāsies vismaz 18 valstis, taču cīnījās tikai septiņas — Slovēnija, Bosnija Hercegovina, Horvātija, Slovākija, Igaunija, Ungārija un Rumānija. Pusfinālu asi kritizēja: balsošana bijusi negodīga, ļaujot uzvarēt trim bijušajām Dienvidslāvijas republikām. Daudzi uzskatīja, ka vajadzējis lozēt.

1994. gadā Dublinā debitēja Igaunija, Lietuva, Krievija, Slovākija, Rumānija, Ungārija un Polija. No jaunpienācējiem augstāko vietu (otro) ieņēma Edita Gorņaka no Polijas ar dziesmu "To nie ja" ("Tā neesmu es"), bet Lietuva un Igaunija ar skaņdarbiem dzimtajā valodā palika pēdējās vietās.

Latvija "Eirovīzijā" debitēja 2000. gadā Stokholmā ar "Brainstorm" ("Prāta vētra") dziesmu "My Star" ("Mana zvaigzne"). Latviešu puišu debija bija otra labākā "Eirovīzijas" vēsturē — viņi ieguva 3. vietu. Veicās arī Krievijai — 2. vietā "Lukoil" prezidenta meita Alsu ar dziesmu "Solo". Nākamajā konkursā Kopenhāgenā triumfēja Igaunijas pārstāvji Tanels Padars un "krāsainais" Deivs Bentons no Arubas salas — dziesmas "Everybody" ("Visi") panākumus nodrošināja vieglais meldiņš un lieliski deju elementi.

2002. gadā Tallinā turpinājās Baltijas uzvaras gājiens — Marijas Naumovas pārsteidzošais izģērbšanās šovs un dziesma "I Wanna" ("Es vēlos") atnesa uzvaru Latvijai. Diemžēl šai dziesmai nebija akustiskās versijas, tādēļ daudzas ierakstu kompānijas to neizlaida kā singlu — "I Wanna" ir visu laiku neveiksmīgākā uzvarētājdziesma. 2003. gadā uzvaras laurus plūca Sertaba Erenere no Turcijas, kuras dziesmu "Every way that I can" ("Jebkurš veids, kurā varu") papildināja vēderdejas.

2004. gadā konkursa noteikumi atkal tika mainīti — lielajām nācijām vieta finālā garantēta, bet iepriekšējā gada vājākās valstis pusfinālā cīnās par dalību finālā. Konkursa pusfināls kļuva par īstu Balkānu diskotēku, kurā daudzās Balkānu un Vidusjūras valstis balsoja par saviem kaimiņiem. Otro gadu pēc kārtas uzvarēja etnodziesma — Ruslana ar "Wild Dances". Finālā, kas notika Kijevā, uzvarēja Helēna Paparizū no Grieķijas ar "My Number One" ("Mans numur viens"). Šī dziesma iekļauta starp 14 dziesmām, kuras pretendē uz visu laiku labākās "Eirovīzijas" dziesmas titulu. Uzvarētājs tiks noskaidrots telefonbalsojumā šā gada 22. oktobrī šovā Kopenhāgenā, kur viens no vadītājiem būs grupas "Prāta vētra" solists Renārs Kaupers.