N.Jakušonoks muzicējis kopā ar citām grupām, piedalījies dažādos projektos, taču vienmēr palicis it kā otrajā plānā. Jokojot viņš piebilst, ka mūzikā vienmēr bijis kā pelēkais kardināls vai kakls, kurš groza galvu.

- Cik sen esat uz skatuves?

- Jāsāk pamazām atcerēties - nu jau laikam būs 21 gads. Biežāk uz skatuves kāpu pēc bērnu mūzikas skolas beigšanas, tas varēja būt 1984. gadā. 14 gadu vecumā sāku dziedāt bērnu vokāli instrumentālajā ansamblī “Rondino” VEF Kultūras pilī. Šajā ansamblī savlaik dziedāja un spēlēja mūsdienās slaveni dziedātāji un muzikanti, piemēram, Marija Naumova, brāļi Krūskopi, saksofonists Ivars Bajarūns un citi. Toreiz tas bija vienīgais profesionālais tāda veida kolektīvs.

Koncertus sniedzām Latvijā un ārzemēs, dziedājām gan latviešu, gan krievu valodā, Raimonda Paula, Ivara Vīgnera, arī ansambļa vadītāja Igora Jakovļeva dziesmas. Viņš tolaik bija skaņu režisors kinostudijā, labs muzikants un komponists. Viņš bija arī mans vokālais pedagogs. Četri gadi šajā kolektīvā bija ļoti interesants laiks.

- Ko darījāt pēc tam, kad bērnu ansamblim kļuvāt par vecu?

- Arodbiedrību klubā “Vecrīga” sāku darboties ansamblī “Vella kalpi”. Katru sestdienu spēlējām ballītēs “Tiem, kuriem pāri 30”, arī paši rakstījām dziesmas. Piecu gadu laikā uzkrāju bagātu pieredzi, kas lieti noderēja turpmākajā darbā. Bija jāzina daudz dažādu kompozīciju, jo bieži spēlējām pēc publikas pieprasījuma.

Esmu spēlējis daudzos un dažādos kolektīvos. Vienu brīdi muzicēju “Dakotā”, grupā “Zilais lakatiņš”, pirms divpadsmit gadiem radās grupa “Labvēlīgais tips”, bet pirms desmit - duets “Karakums”.

- Kā radās “Labvēlīgais tips”?

- Grupa radās klubā “Vecrīga”. Mūsu pašreizējais menedžeris un toreizējais ideju ģenerators Ģirts Lūsis, tautā saukts par Zirgu, “Vecrīgā” strādāja par gaismotāju, un viņš mūs visus saveda kopā. Tā mūsu grupai pievienojās Andris Freidenfelds, kurš tolaik kopā ar Annu Linužu vadīja televīzijas raidījumu “Pirmā prognoze”. Tur arī radās krietnās mūzikas festivāla “Dziesma manai paaudzei” pirmie aizmetņi.

No “Vecrīgas” laikiem esam palikuši mēs ar Zirgu. Pārējie muzicē citos kolektīvos, starp citu, viens mans toreizējais kolēģis Andris Skalbergs joprojām spēlē ballēs tiem, kuriem pāri trīsdesmit.

- Cik dziesmu esat uzrakstījis?

- Rakstīšanas process ir ļoti interesants. Esam autoru kolektīvs - es, Zirgs un Fredis. Taču Zirgs un Fredis absolūti nezina notis, var tikai kaut ko nodungot, un mans uzdevums ir no viņu dungojuma un pāris frāzēm izveidot dziesmu. Protams, tur ir arī manas idejas. Sākumā visi kopā sēdējām, katrs izteica pa frāzītei, un tā tapa dziesmas.

Nu dziesmas sācis rakstīt arī mūsu ģitārists Artūrs Kutepovs. Viņam bieži ir jau gatavs materiāls, Artūrs atnes un parāda mums notis, taču viss vēl jāapstrādā tā, lai cilvēkiem patiktu.

- Daudzi muzikanti intervijās atzīst, ka notis nezina, ka viņiem nav muzikālās izglītības. Jūs esat profesionāls muzikants?

- Esmu ar izcilību beidzis bērnu mūzikas skolu un varēju uzreiz iestāties toreizējā konservatorijā, bet tajā laikā man bija pavisam citas intereses un mācībām tā īsti nebija laika. Man ir arī divas nepabeigtas augstākās izglītības profesijās, kurām nav nekāda sakara ar mūziku - filoloģiskā un radioinženiera.

Līdz galam gan neesmu ticis ne vienā, ne otrā, jo mūzika tomēr ņēma virsroku. Kaut gan piecpadsmit gadus strādāju par skolotāju Rīgas 47.vidusskolā. Tā ir skola, kuru arī pats absolvēju. Mūsu ģimenē ir skolotāju dinastija. Mani vecāki un vecvecāki ir skolotāji, turpinot dzimtas tradīcijas, tos gadus skolā arī “nolauzu”, bet tas ir briesmīgs darbs. Reti kurš šajā profesijā veseliem nerviem var nodzīvot līdz pensijai.

- Jūs esat arī uzņēmējs - kluba “Četri balti krekli” līdzīpašnieks.

- Esmu šā kluba dibinātājs. Nu jau ir vairāki klubi ar šādu nosaukumu - pirmais klubs, tad “Mazie baltie krekli” Rīgā, vēl Jelgavas “Baltie krekli”. Man mūzika ir sirdslieta, tāpēc arī bizness saistīts ar mūziku. Sākumā darbojos klubā “Karakums”, tagad - klubā “Četri balti krekli”.

- Vai iesaistīšanās biznesā ir dzīves nepieciešamība, lai mūziķis Latvijā varētu izdzīvot?

- Izdzīvot - nē. Es teiktu - dzīvot! Ar muzicēšanu jau kaut ko nopelnīt var, bet ne tik daudz, lai labi dzīvotu. Mūziķi, kuri Latvijā ir spicē un noslogoti katru nedēļas nogali, dzīvot var. Tikai viss atkarīgs no tā, kā grib dzīvot.

- Jūsu klubā skan tikai latviešu mūzika. Vai arī pats klausāties tikai šādu mūziku?

- Precīzāk - klubā skan mūzika, kuru atskaņo latvieši, bet dziesmas var būt arī angļu valodā. Šajā ziņā esam konservatīvs klubs, taču mūsu iecere gada laikā izrādījās pareiza. Klubs darbojas piecus gadus, par apmeklētāju trūkumu sūdzēties nevaram. Kļūst tikai labāk, un tas nozīmē, ka patriotisms mūsos vēl ir. Es arī labprāt klausos latviešu mūziku.

Latvijā mūzikas tirgus gan šobrīd vairāk orientējas uz visādiem “bumbastikiem”. Topos nokļūst “nedzīva” mūzika, dziesmas, kuras radītas mākslīgi un arī mākslīgi ceļ visus reitingus. Ļoti žēl, ka tā notiek, tāpēc mēs “Labvēlīgajā tipā” joprojām spēlējam “dzīvajā”. Mūsu pēdējais hīts “Pīrādziņ, nāc ārā!” sasniedzis slavas virsotni, tas ir topu pirmajās vietās, un, kur vien parādāmies, visi sāk dziedāt šo dziesmu.

- Kā varat visu paspēt?

- Brīvdienu nav, pēdējos piecus gadus atvaļinājumā neesmu bijis, arī ārpus Latvijas neesmu izbraucis. Vienkārši fiziski to nevaru izdarīt. Nedēļas pirmās dienas veltu darbam klubos, tad no ceturtdienas līdz svētdienai piedalos koncertos kopā ar grupu, arī televīzijas raidījumā “Dziesmu duelis”, bet vasarā visu laiku aizņem festivāls “Dziesma manai paaudzei”. Vēl jau bija domāts muzicēt arī kopā ar Ingu Pētersonu, kuram esmu aranžējis dažas dziesmas, bet visur paspēt nevar, un viņam palīdz citi muzikanti.

- Festivālam “Dziesma manai paaudzei” ir priekšroka. Vai tāpēc, ka tas ir mīļāks?

- Šajā pasākumā piedalos no pašiem pirmsākumiem, un droši vien bez manis tas vairs nebūtu tas. Ja man būtu klons, es varētu sēdēt pie klavierēm festivālā “Dziesma manai paaudzei”, bet to otru aizsūtītu uz “Dziesmu dueļa” izbraukuma koncertiem. Tagad “Duelī” spēlē jaunais muzikants Džulians. Esam jau “piešāvušies” strādāt ar festivāla dalībniekiem un vienmēr gatavojamies tam, ka ik gadu jūlijs veltīts tikai šim pasākumam.

- Kas vajadzīgs, lai, noklausoties tikai dažas dziesmas taktis, varētu to nospēlēt? Festivāla “Dziesma manai paaudzei” mēģinājumos esmu ievērojusi, ka jums tas lieliski izdodas.

- Jāsaka, Dieviņš man pāri nav nodarījis. Ir laba muzikālā dzirde, liela pieredze, daudz dziesmu arī spēlēts. Reiz rēķinājām, ka desmit gadu laikā festivālā esam spēlējuši trīs vai četrus tūkstošus dziesmu. Ja vienreiz kādu dziesmu nospēlēju, es to arī pēc tam atceros.

- Kā spējat izturēt “šķībo” dziedāšanu?

- Nav jau tik traki. Lielākais prieks ir par to, ka spējam panākt, lai tie “šķībie” dziedātāji pēc neliela mēģinājuma koncertā spētu nodziedāt labi. Visa pamatā ir rūpīgs darbs.

- Vai festivāla “Dziesma manai paaudzei” dalībnieki bieži izvēlas dziedāt jūsu dziesmas?

- Reti. Varbūt baidās, ka blakus stāv oriģinālizpildītāji.

- Vai nav žēl, ka šo festivālu saista tikai ar Fredi, kaut gan lielāko darbu tajā paveicat jūs un citi muzikanti?

- Man tā visu mūžu ir bijis. Atcerieties, padomju laikos bija partijas sekretārs un otrais sekretārs, bet patiesībā tas otrais, kurš vienmēr bija it kā ēnā, to partijas kursu arī nosprauda. Arī ar mani tā ir, bet kādam jau tas melnais darbs jādara, un man tas patīk. Man vispār patīk darbs, kaut kāds dzīves piepildījums tajā visā ir.

Iespēja, kur varu izpausties kā līderis un dziedāt solo, ir duets “Karakums”. Tā repertuārā ir dziesmas no vecām krievu kinofilmām. Tas darbojas joprojām, pirms dažiem mēnešiem nosvinējām desmit gadu jubileju. Esam pieprasīti ar šo programmu, vairāk gan privātās ballītēs, bet cilvēki labprāt klausās un dzied līdzi šīs dziesmas. Skaistas melodijas, sirsnīgi vārdi, daudziem tās uzjundī bērnības atmiņas.

- Vai pats pēc dabas esat miermīlīgs?

- Manuprāt, vienmēr esmu bijis kompromisu cilvēks un uzskatu, ka jebkuru situāciju var atrisināt tā, lai abām pusēm būtu labi.

- Vai ar sportu nodarbojaties?

-Man ar sportu ir gaužām bēdīgi. Pēc miesas būves neesmu īsti piemērots sportošanai, no rīta vajadzētu skriet, bet tad man ir jāguļ, jo pie miera parasti dodos trijos četros no rīta. Reiz runāju ar svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu, un arī viņš atzinās, ka gandrīz visu brīvo laiku guļ. Viņš pasporto un guļ, bet es paspēlēju un guļu.

Starp citu, arī muzicēšana ir fiziska, ne tikai garīga. Pēc astoņu stundu mēģinājuma, kurā šifrētas dziesmas, spēlētas melodijas, nekam spēka vairs nav, gribas tikai gulēt.

- Ko jaunu nākotnē no jums varam gaidīt?

- “Labvēlīgais tips” rudenī klausītājiem piedāvās vairākas jaunas dziesmas. Rīgā, Kongresu namā, būs divi grupas jubilejas koncerti. Svinēsim 13.dzimšanas dienu.

Agita Grīnvalde ("Staburags")