Marijai vairs negribas daudz runāt. Un ir saprotams, kāpēc. Sensacionālo Eirovīzijas panākumu iespaidā visiem gribējās izgaismot uzvarētājas veiksmes noslēpumu. Tagad viņa esot mierīgāka. Turpina nežēlot sevi un zina, ka jau pavisam drīz būs gaidītie svētki un pēc tam neiztrūkstoši – arī klusums. Nupat durvis vēra Marijas Naumovas jauniešu talantu studija. Cik zinu, jūs jau sen lolojāt sapni palīdzēt bērniem. Ziniet, man regulāri katrā koncertā starp skatītājiem bija arī kāds no bērnunama, maznodrošināto ģimenēm, nāca invalīdi, pensionāri. Un man gribējās viņiem kaut kā palīdzēt. Tikai nezināju, kā. Tad radās doma par bērnu studiju. Vajadzēja izstrādāt efektīvu sistēmu, kas darbotos pati par sevi. Lai tā pati spētu pelnīt, lai man nebūtu visu laiku jāiet ar tukšu roku un jālūdz nauda, ko atkal varētu iedot kādam citam. Tikko ir sākušās studijas nodarbības, un ir ļoti daudz cilvēku, kas par tām interesējas un galvenais – visi pirmie skolnieki ir apmierināti un priecīgi. Tas arī ir pats galvenais. Uztaisīt smukas telpas māk katrs, bet svarīgi, lai bērni uz šejieni ne tikai atnāktu ar prieku, bet arī aizietu ar prieku. Domājam turpmāk šos talantīgos bērnus iesaistīt dažādos projektos. Tagad sadarbojamies arī ar vienu bērnunamu. Studijā ir pāris budžeta vietu maznodrošinātajiem. Tas, ko es gribu panākt, ir labdarība. Un tad būs tā, ka tie bērni, kuri nāk uz studijas nodarbībām, reāli palīdz tiem, kuriem ir grūti, kuri paši sev nevar palīdzēt. Kad tu nodarbojies ar tādām lietām, pārējās problēmas šķiet mazsvarīgas. Atceros bērnu sejas, un tas man dod spēku iet uz priekšu. Situācija valstī mainīsies tikai tad, kad mainīsies domāšana. Bērni – tā ir mūsu jaunā domāšana. Tāpēc ar viņiem jāstrādā. Ja cilvēks ir laimīgs savā bērnībā, tad viņš ir laimīgs arī turpmākajā dzīvē, viņam ir arī laimīgi bērni un tā tālāk – kā pa ķēdīti. Latvijas bērnunami vispirms asociējas ar kaut ko smagu, depresīvu... Tā nav? Nav tur smagi! Nē, nu, protams, ir bērni, kuriem ir daudz problēmu... Bet tāpēc jau viņiem ir jāpalīdz! Tikai ar konfektēm Ziemassvētkos mēs nevaram viņiem atvieglot dzīvi. Jāskatās tālredzīgi. Es saku lielu paldies to akciju rīkotājiem, kuri aicina ziedot naudu bērnu slimnīcām. Lūk, tā ir vērtība! Bet vienkārši uz svētkiem paņemt dāvanas?! Tā nedrīkst, jo bērni pierod pie tā, ka viņi par savu nelaimi visiem ir parādā. Un viņiem tikai dod un dod. Manuprāt, šiem bērniem vispirms jāiemāca strādāt ar sevi. Jādod zināšanas, tie instrumenti, kas viņiem varētu palīdzēt turpmākajā dzīvē. Ļoti svarīgas ir radošās lietas. Kad man ir slikti, es, piemēram, dziedu, un tas palīdz. Citam palīdz zīmēšana, vēl kaut kas. Šiem bērniem tas ir jāiemāca. Jūs atkal pārsteidzat ar savu izskatu. Lēmums mainīt imidžu jums atnāk spontāni? Šoreiz ārieni mainīju, iespaidojoties no studijā satiktajiem bērniem. Viņi dod tādu enerģiju, sparu! Man uzreiz gribējās savā izskatā ieviest ko dzīvespriecīgāku. Pati esmu apmierināta! Jūtos daudz jaunāka, citi arī saka, ka man tagad esot bērna seja. Sievietes jaunais tēls sākas ar frizūru, tad pakāpeniski mainās garderobe, uzvedības manieres, uzskati. Tā kā tūlīt klajā nāks arī mans jaunais albums, vizuālās pārmaiņas ir tieši laikā. Jaunajā platē būs pavisam cita stila mūzika, tas būs absolūts chill out**. Latviešu, franču, varbūt vēl arī portugāļu valodā. Tas būs albums, kas piestāvētu ļoti ekskluzīviem, dārgiem restorāniem. Pie mums gan tādas luksusa vietas pagaidām nemaz neeksistē... Tā ir mūzika romantiskam vakaram, mazliet – skumjām, smaidiem un, protams, mīlestībai. Ko jums pašai nozīmē luksuss? Viss manas dzīves luksuss ir uz skatuves. Ikdienā man neko no tā nevajag. Uz skatuves varu būt spoža, bet dzīvē pēc tā nealkstu. Ikdienā man nepatīk nēsāt juvelierizstrādājumus. Vispār ar materiālajām lietam man ir tā, kā ir. Protams, es saprotu, ka daudz kam ir jābūt līmenī, jo tas atvieglo sadzīvi. Ir vajadzīga, piemēram, laba mašīna, lai ceļā negadās kāda aizķeršanās. Divus, trīs gadus nobraukāju ar vecu golfu, tā bija mana mīļākā mašīna, bet, kad sākās problēmas, protams, nācās iegadāties jaunu. Bet neko no tādām super ekstra lietām man nevajag. Mājās gribas komfortu, bet, lai to sasniegtu, neko jau daudz nevajag – tikai mīlestību un radošas idejas. Vienu prestižu lietu gan atļāvos sev nopirkt. Par to jau sen sapņoju, un tagad man mājās ir kamīns. Nē, prestižs man nav būtisks, bet nevar zināt, varbūt kādreiz būs sāvādāk. Daudzi mākslinieki darbu uz skatuves pielīdzina narkotikām. Tātad tas sniedz ne tikai emocionālo baudu, bet nereti pēc tam atstāj arī ārkārtīgi smagu iespaidu, kaut ko līdzīgu lomkām. Esat ko tādu piedzīvojusi? Pateicoties jogas nodarbībām, esmu iemācījusies to mierīgāk pārdzīvot, jo ir izrādes, koncerti, kas aizņem ļoti daudz laika, enerģijas, emociju, un tad, kad tas beidzas, tad ir tāda kā pēcdzemdību depresija. Tas sagatavošanās process pie mums allaž ir ļoti sarežģīts – vienmēr visi kavē un līdz pat pēdējam brīdim nervi ir uzvilkti kā stīgas. Varbūt kādam ir bijis citādāk, bet es visas četras pirmizrādes sagaidīju ar nervu pārslodzi. Un tad, kad tas ir pabeigts, tad ir lomkas. Tāds tukšums! Arī pēc lieliem koncertiem. Kad tu gatavo, gatavo, ir idejas, pusgadu ar tām nēsājies, visu laiku par to domā. Paiet trīs, četri mēneši, lai visu sagatavotu. Piemēram, manos koncertos Dzintaru koncertzālē uz skatuves vienmēr ir kādi četrdesmit, piecdesmit cilvēki, un katram ir jāizdomā sava loma. Man patīk tādi šovi, un katru reizi man tie ir kā dzemdības. Ar laiku kļūst vieglāk. Sākumā tiešām bija ļoti grūti atiet. Kad strādāju pie sava pirmā iestudējuma Māsa Kerija, man pēc katras izrādes bija lomkas. Pēc tam divas, trīs dienas nevarēju atbrīvoties no pārslodzes. Tas bija neprofesionālisms, jo nebiju apguvusi aktiermākslu. Vienīgais – man ar teātri saistās ļoti daudz bērnības atmiņu, jo mana mamma ir aktrise. Joga – tā bija iespēja sevi iekšēji sakārtot? Protams. Jau kādus četrus gadus tas man ārkārtīgi palīdz. Joga, tāpat kā viss šajā pasaulē, ir iespēja piekļūt sev tuvāk. Dzīves skolā mums ir daudz dažādu nodarbību: ģeogrāfija, algebra, ģeometrija, ķīmija, fizika, bioloģija un tā tālāk. Joga arī ir zinātne. Tas ir darbs ar sevi – šeit, prātā. Kad atgriezāties no saviem miera meklējumiem Indijā, savu dzīvi šeit uzreiz gribējāt mainīt? Ne gluži. Tur tu vienkārši spēj atrast tās atbildes, kas šeit, šajā skriešanā, nav iespējams. Kaut kas var atnākt tikai tukšumā. Kāds franču mākslinieks bija uztaisījis prezentāciju savai idejai Tukšums. Viņš saaicināja cilvēkus, kuri iegāja absolūti tukšā telpā. Pēc pusgada viņš uztaisīja citu prezentāciju, kurā atnākušie viesi tika pārsteigti pie durvīm – visa telpa bija stāvgrūdām pilna ar mēbelēm, tur neviens nevarēja ieiet iekšā. Viņam bija ļoti oriģināla doma. Tā patiešām ir – kaut kas var parādīties tikai tukšumā. Ja galva ir pārpildīta, tad viss liekais, tāpat kā miskaste, ir jāizmet. Kas tik mūsu galvā nenotiek?! Tāda putra! Kādreiz ir jāapstājas, lai atbrīvotos no tā, kas traucē. Tad ir jāsāk tīrīt. Mēs jau neko neizdomājam. Tur jau tā lieta, ka visas idejas lido ap mums, bet mēs tās varam paņemt tikai tad, ja domas ir atbrīvotas. Pēc uzvaras Eirovīzijas dziesmu konkursā daudzi bija pārsteigti par jūsu dzelžaino gribasspēku. Nu... (nopūšas) esmu es spēcīgs cilvēciņš. Bet arī es, tāpat kā visi pārējie, reizēm nokrītu. Neesmu robots vai Betmens. Eju tādu pašu ceļu kā citi, man vienīgi no dabas ir dota lielāka izturība, ko es tagad arī apzināti kultivēju. Tas ir spēks celties. Ja tu nokrīti, tad padomā un atkal celies, lai ietu tālāk. Un galvenais – dari to ar prieku. Bet reizēm ir ļoti sāpīgi. Varu to pilnīgi godīgi atzīt. Tikai tādos brīžos nedrīkst sākt sevi žēlot. Vienkārši nedrīkst! Nekas jau drausmīgs ar mums nenotiek. Pasaulē ir jāiepazīst viss. Šī dzīve jau ir priekš mums. Un mēs esam šeit, lai mācītos sevi saprast, uzzinātu, kas mēs esam, kāpēc mēs te esam. Taču visbiežāk sanāk tā, ka savā dzīves skriešanā mēs vairāk cenšamies uzzināt par citiem: kā viņiem iet, kurš ar kuru izšķīries, kāpēc viņi dara tā un šitā. Un aizmirstam par sevi. Domājam, ka vienīgais mērķis dzīvē ir nopelnīt miljonus un kļūt populāram. Patiesībā mērķis ir pavisam cits. Kad to apzinies, mainās domāšana, attieksme, tad arī ir vieglāk celties un iet uz priekšu, neuztraukties, ko citi par tevi domās. Protams, pārējiem vienmēr būs viedoklis – esi tu veiksmīgs vai neesi, bet būtībā tas jau neko nemaina. No tā laimīgs nekļūsi. Manā ceļā nav nekas īpašs, kā jau visiem, – ir virsotnes un ir ielejas. Bet es esmu laimīga. Kā jums izdodas atrasties popularitātes virsotnē, neko neatklājot par savu privāto dzīvi? Neuzskatu, ka man par to būtu jārunā. Mana privātā dzīve ir tikai mana! Lai arī kā žurnālisti censtos mani par to izjautāt, es no šīm atbildēm izvairos. Arī mani pašu neinteresē citu dzīve. Ja man patīk kāds dziedātājs, klausos viņa ierakstus, bet mani neinteresē, ar ko viņš ir precējies, no kā izšķīries. Tāpēc arī negribu, lai citi rakājas pa manu privāto dzīvi. Pēc uzvaras Eirovīzijā man visi prasīja, cik draugus esmu zaudējusi, cik daudzi ir nākuši klāt. Patiesībā nekas nav mainījies. Tie cilvēki, ar kuriem esmu bijusi kopā piecpadsmit, divdesmit gadu, viņi man ir dārgi arī šobrīd. Tie ir draugi, kurus es jau saucu par radiniekiem. Un kā mana privātā dzīve līdz šim bija paslēpta no publikas acīm, tā paliks arī turpmāk. Skandāli... Nesaprotu tos cilvēkus, kuri tādā veidā cenšas celt savu popularitāti. Es vispār nelasu avīzes, žurnālus, neskatos televizoru, neklausos radio. Kad gribu paklausīties mūziku, man ir diski. Ja gribu redzēt kādu filmu, noskatos mājās DVD vai aizeju uz kinoteātri. Bet svarīgākās ziņas man pastāsta. Kad kādreiz gadās pāršķirstīt kādu žurnālu un es tur redzu, ka mākslinieks stāsta par savām privātajām attiecībām, esmu neizpratnē. Lai gan var būt, ka viņam tiešām to vajag?! Nezinu. Taču tas nav mans ceļš. Medijus ignorējat tādēļ, ka tajos ir daudz negāciju? Visu laiku kaut kas notiek, ik sekundi mirst cilvēki. Traģēdijas, nelaimes, katastrofas – tās ir bijušas visos laikos. Tikai tagad, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, par to tiek vairāk runāts. Bet pasaulē jau eksistē absolūti viss – gan pozitīvais, gan negatīvais. Tas ir tāpēc, lai būtu līdzsvars. Citādi jau pasaule nevarētu pastāvēt. Piemēram, Beslanas traģēdija. Visi saka, ka tas ir drausmīgi. Jā, tas ir drausmīgi! Taču, ja paskatās no citas puses, pēc šī traģiskā notikuma parādījās daudz kā laba. Cilvēkos uzplauka līdzjūtība. Daži savas emocijas tur ļoti noslēgti, viņi gaida īsto momentu, un šī bija tā reize, kad daudziem bija iespēja palīdzēt, paraudāt, padomāt, paskatīties uz pasauli savādāk. Tātad, ja neeksistētu sliktais, nevarētu būt arī labais, un otrādi. ....Bet zināt visu, kas notiek pasaulē? Priekš kam?! Ar katru no mums katru dienu notiek tik daudz interesantu lietu. Kāpēc ziedot savu laiku, lai sekotu līdzi citu cilvēku dzīvei? Tad jau visu dienu būtu jāsēž pie televizora! Un visu tāpat mēs nekad neuzzināsim. Katram ir savs liktenis, savs ceļš. Vienam ir lemts piedzimt Indijā, dzīvot pieticīgi, toties mierā un saskaņā ar sevi. Citam liktenis paredz jaunam aiziet bojā. Kāds atkal nodzīvo līdz simt divdesmit gadiem. Varianti ir nesaskaitāmi. Bet ir jāsaprot, ka viss, kas notiek mūsu dzīvē, ir skola. Un, ja mums ļoti sāp, tad tā ir vislielākā skola. Kad ir labi, cilvēks ne par ko nedomā. Mēs sākam analizēt tikai tad, kad klājas grūti. Kas šobrīd jūsu dzīves skolā ir, ja tā var teikt, apgūstamais priekšmets? Mans šābrīža galvenais uzdevums ir sakārtot savu dzīvi tā, lai es varētu vairāk laika veltīt sev. Ar to es nedomāju staigāšanu pa veikaliem vai skaistumkopšanas saloniem. Nē! Šobrīd man ir svarīgs tieši šis „miskastes tīrīšanas” process. Lai es varētu iet uz priekšu, man kaut kas ir jāmaina. Jūtu, ka galvā ir sakrājies daudz lieka un tas traucē. Ir jāuzkrāj spēki un jāmeklē miers. Tas ir darbs ar sevi. Aizvien vairāk domāju, ka sociālā sektora nozīmi man savā dzīvē vajadzētu samazināt. Citādi tā ikdienas skriešana aizņem pārāk daudz laika. Lai gan... Man nav tā, ka es kaut ko ļoti gribētu saprast. Bieži vien ir tā, ka tad, kad mēs kaut ļoti, ļoti vēlamies, tā spēcīgā griba jau kļūst par barjeru vēlmju piepildīšanai. Tāda saspringta gribēšana atņem visu enerģiju. Gan jau viss atnāks, tikai ir jāapgūst pacietība. Visas manas vēlmes piepildās, bet tas nenotiek uzreiz. Paiet laiks, un līdz ar to arī es mainos. Kad jūs pēdējo reizi pārsteidzāt pati sevi? Kad vēl strādāju pie savas studijas izveidošanas un gatavoju labdarības koncertu Beslanas traģēdijā cietušajiem bērniem, pamēģināju uztaisīt dizainu, uzzīmēt plakātu. Nekad neesmu mācējusi zīmēt, un arī tagad nemāku, tāpēc tas man bija pārsteigums. Fizisko pārbaudījumu ziņā – lēkšana ar izpletni man bija liels pārdzīvojums, jo es vienmēr esmu baidījusies no augstuma. Bet, jo tālāk es eju, jo vairāk pārliecinos, ka patiesībā cilvēks spēj visu. Kad to aptver, tad arī izpaliek tāds ārkārtējs izbrīns: ā, bet es to varēju?! Tad jau to uztver krietni mierīgāk: jā, es spēju arī to. Lieli panākumi ir smags pārbaudījums? Jā! Bet mans lielākais sasniegums ir tas, ka pēc visa joprojām esmu tāds pats vienkāršs cilvēks. Varbūt darbā esmu kļuvusi prasīgāka, bet cilvēciskajā ziņā neesmu mainījusies. Lasīju dažu slavenību dzīves stāstus – par bokseri Maiku Taisonu, Vitniju Hjūstoni, Maiklu Džeksonu. Par cilvēkiem, kuri tiešām ir superzvaigznes. Tādas balss kā Hjūstonei šovbiznesā vēl ilgi nebūs. Viņa bija fantastiska. Tagad viņai vairs nav tādas balss, ir atkarība no narkotikām. Džeksons ir pazaudējis visu, tur no zvaigznes nekas vairs nav palicis. Taisonam arī bija visa pasaule pie kājām, tagad ir palikuši tikai parādi. Ja palasa tos stāstus, ļoti labi var saprast, ka būt zvaigznei nav ne viegli, ne forši. Hjūstones atzinums bija tāds: šovbiznesa virsotnē ir neizturami vientuļi. Ja tu gribi būt spicē, tad arī apzinies, ka par to būs jāmaksā. Tā ir samaksa ar emocijām, laimi. Protams, tas ir baigais pārbaudījums... Man vēl daudz kas ir priekšā. Es zinu. Un, jo tālāk eju, jo lielāki pārbaudījumi mani sagaida. Tāpēc arī saku, ka drīz manā dzīvē būs pārmaiņas. Redzēsim. Esmu gatava jauniem pavērsieniem. Uztveru to viegli, jo apzinos, ka nekas nenotiek tāpat vien, lai tikai mums sagādātu sāpes. Viss, kas notiek, notiek tādēļ, lai nestu mums jaunas zināšanas. Jautājums tikai, vai mēs spējam tās ieraudzīt un izmantot. Bieži vien tā vietā, lai pilnveidotos, mēs sevi žēlojam un ļaujamies negatīvām emocijām. Bet kāpēc gan sevi būtu jāžēlo? Ja reiz mūsu dvēsele ir mūžīga, ko tad mēs žēlojam, ko baidāmies pazaudēt?! Bet, lai dvēsele būtu laimīga, ar sevi ir jāstrādā. Pagaidām es tā raugos uz dzīvi. Nezinu, iespējams, ka pēc laika domāšu citādāk. Starp citu, tieši gribēju jautāt: vai ar laiku jūsu domas krasi mainās? Mainās gan. Un es kļūstu mierīgāka. Domas tiešām ir savādākas. Agrāk es par šīm lietām vispār nerunātu. Man arī būtu bijis bail lēkt ar to pašu izpletni. Bet, kad tu sāc saprast, ka patiesībā neko jau šai dzīvē nevar zaudēt, bailes atkāpjas. Jā, vienīgi miesu var zaudēt... Es gan ticu, ka mans ceļš ar to nebeidzas. Tad būs cita forma, cita dimensija. Zinu, ka spēju visu, vienkārši, lai to realizētu, sevi ir vairāk jānorobežo no sociālās dzīves. Pagaidām vēl neesmu tam gatava. Godīgi. Ir lomas, ko gribas nospēlēt, vēl daži citi plāni. Un tomēr šobrīd bez izlikšanās varu teikt, ka esmu apmierināta. Bet gan jau atkal pienāks tas brīdis, kad būs jānokrīt, lai pēc tam no jauna sev pateiktu: “Stand up and fight!” Ar humora izjūtu esat uz „tu”? Domāju, bez humora izjūtas man būtu ļoti grūti dzīvot. Kādreiz varēju stundām ilgi stāstīt anekdotes. Tagad tās vairs nepaliek atmiņā. Vispār pēdējā laikā es vairāk klusēju. Tiešām gribas labāk paklusēt. * angļu val. - celties un cīnīties ** izteiciens no angļu valodas, kas apzīmē relaksāciju, bezrūpīgu atpūtu.