Mezoterapija — brīnums, kas aizkavē novecošanu?

Ādas reljefa pārmaiņas, grumbu veidošanās un padziļināšanās, — tās ir redzamākās ādas novecošanas pazīmes. Diemžēl uz sejas un kakla organisma vecuma pārmaiņas parādās visagrāk.

Ar laiku pārmaiņas skar arī zemādu — sejas taukaudus un citas struktūras. Pazeminās mīksto audu spraigums, pazeminās muskuļu darbaspējas un apjoms, mainās elastība un citas ādas struktūras īpašības, rodas sausums ādas sekrētu un mitruma saglabāšanas spējas mazināšanās dēļ, veidojas krunkas un grumbas.

Tā kā ādai nepietiek zemādas balststruktūras — taukaudu, kā arī tai zaudējot stingrumu smaguma spēka ietekmē un spēju saturēt irdenos saistaudus, tā sāk atslābt. Mainās sejas ovāls, un parādās vecumam raksturīgie maisiņi. Padziļinās deguna, lūpu un vaigu zoda krokas, parādās ieloces pie lūpu kaktiņiem, noslīd uzacu ārējā daļa. Vecuma ietekmē sejas panti saasinās, to lielā mērā ietekmē elastīgās ādas strumas novecošana.

Parasta parādība ir ādas iedzeltenais tonis. Turgora zudums ir saistīts ar ūdens līdzsvara traucējumiem, kolagēna dehidratāciju. Viss iepriekš minētais notiek ādas pārmaiņu rezultātā: epidermas kārta kļūst ievērojami plānāka, īpaši Malpīgija šūnu kārtā, epidermas pārejas zona dermā izteikti saplacinās, rodas ādas ļenganums un krunkas. Raga kārta sabiezē, tas rada pārmēru epitēlija lobīšanos (āda kļūst raupja), ievērojamu ādas atūdeņošanos un bojātu ūdens lipīdu kārtiņu. Arī šūnu līmenī novēro pārmaiņas — palēninās keratinocītu dalīšanās, samazinās Langerhansa dendrītšūnu daudzums, kuras kontrolē lokālo imūno atbildi.

Arī derma kļūst plānāka fibroblastu kvalitatīvas un kvantitatīvas samazināšanās rezultātā. Elastīna un kolagēna šķiedras kļūst mazāk blīvas, to saistīšanās kūlīšos nenotiek tik pareizi. Ievērojami samazinās struktūras glikoproteīnu daudzums. Paralēli notiek keloīdo masu uzkrāšanās — deģeneratīvais process, kas piešķir ādai iedzelteno nokrāsu. Samazinās sviedru un ādas tauku izdalīšanās sekretoro šūnu samazināšanās dēļ, novēro arī ādas dziedzeru sekrēcijas ķīmiskās pārmaiņas. Pakāpeniski pasliktinās mikrocirkulācija; kapilāru sienas sabiezē, pavājinās asinsrite; pasliktinās vielmaiņa caur asinsvadu sieniņu. Novēro izteiktu muskuļu atrofiju, pie tam nevienmērīgu. Tātad ādas novecošana notiek saistaudu kvalitatīvu pārmaiņu un taukaudu samazināšanās dēļ. Mainās arī ādas īpašības, piemēram, krāsa, gludums, spraigums, elastība un mitruma saturs.

Mezoterapija ir paātrināta novecošanas procesa profilakse. Tā nav krunku ārstēšana, bet komplekss ādas novecošanas aizkavēšanas veids. Izmantojot mezoterapiju, mēs veicinām metabolisma procesus un stimulējam fibroblastu šūnas, liekot tām ražot to, ko mēs zaudējam gadu gaitā — kolagēnu, elastīnu. Sejas un kakla atjaunināšanai var izmantot divas metodes: 1) labot vai koriģēt pieres krunkas, deguna lūpu krokas, krunciņas ap acīm; 2) atjaunināt sejas ādu kopumā.

Pirmajai metodei izmanto «filler» (aizpildītāju), kas ir dažādi ķīmiski polimēri. Parasti tos iedala 3 grupās:

1) nosacīti pastāvīgie ar darbību ilgāk par 2 gadiem,

2) puspastāvīgie, kas nodrošina kosmētisku korekciju 12–18 mēnešus,

3) īslaicīgie, kuru darbības ilgums 6–12 mēneši.

Visbiežākais šo implantu komponents ir hialuronskābe. Kāpēc tieši hialuronskābe? Skābie glikozaminoglikāni (hialuronskābe) veselas ādas sastāvā ir 56%, parenhimatozo orgānu intersticiālos audos, kaulu muskuļu aparātā — 35%, sinoviālajos šķidrumos, asinīs, limfā — 9%, un tie ir skābie mukopolisaharīdi, kuru daudzums audos līdz ar vecuma pārmaiņām un patoloģiskiem procesiem samazinās.

Dermā atrodas kolagēna šķiedru kūlīši, kuri veido audu struktūras karkasu, un hialuronskābes molekulas, kuras saista ūdeni un piešķir audiem apjomu. Hialuronskābi sintezē saistaudu šūnas — fibroblasti. Intersticiālo apjomu nodrošina ūdens, kas saistīts ar skābo mukopolisaharīdu molekulām (hialuronskābes). Tāpēc ādas apjoma palielināšanai krunciņās un krokās būtu jāievada hialuronskābe. Hialuronskābei ir unikāla īpašība, ko sauc par izovolēmisko dehidratāciju. Tās molekulas sabrukšanas gaitā atbrīvojušās saites, kas rodas, atdaloties monomēriem, no jauna piesaista ūdeni, kas uztur sākotnējo apjomu, neskatoties uz preparāta resorbciju. Rezultātā materiāls pilnīgi resorbējas, neatstājot fibrozi.

Hialuronskābi 1934. gadā Meijers un Palmers atklāja govs acs stiklveida ķermenī. Visa hialuronskābes vēsture būtībā ir tās izdalīšanas un attīrīšanas metožu pilnveidošanas process. Hialuronskābes kvalitāti nosaka tās molekulmasa, kas, atkarībā no ieguves avota, var svārstīties no 700–4000 kDA. Jo garāka molekulas ķēde un mazāka molekulmasa, jo lielāks ir virsmas laukums, ko tā sedz. Pēdējā laikā hialuronskābi arvien biežāk iegūst biotehniskā veidā no augu ieguves avotiem, izmantojot baktēriju kultūras. Hialuronskābes iegūšanas sarežģītība un daudzetapu process ir pilnīgi atbilstošs tās cenai pasaules farmaceitiskā tirgū.

1990. gadu sākumā N. S. Adzicks un M. T. Longakers ievēroja, ka reģenerācija intrauterīnā periodā noris pavisam atšķirīgi nekā pēc piedzimšanas — ķirurģiska iejaukšanās pirmajā un otrajā grūtniecības trimestrī neatstāj uz augļa ādas nekādas rētas. Šajā periodā cilvēka ādai ir gandrīz neierobežota reģenerācijas spēja, kura, sākot no trešā trimestra, neatgriezeniski zūd. Balstoties uz hipotēzi, ka šajā periodā amnija šķidrumā atrodas vielas, kurām piemīt unikālas brūču dziedējošas spējas, M. T. Longaker et al. (1989.) tajā konstatēja augstu hialuronskābes koncentrāciju.

Tālāk tika novērots, ka hialuronskābes saturs augļa brūču šķīdumā trīs nedēļas paliek nemainīgi augsts, radot labvēlīgus apstākļus fibroblastu un citu šūnu pārgrupēšanai visu brūces dzīšanas periodu. Pieaugušam cilvēkam notiek strauja hialuronskābes daudzuma palielināšanās pirmo trīs dienu laikā pēc ievainojuma, tad seko tās samazināšanās līdz nullei nākošo 3–4 dienu laikā. Tādā veidā hialuronskābes koncentrācijas dinamika brūces eksudātā pieaugušam organismam un auglim ievērojami atšķiras.

Hialuronskābes nozīme normālā brūces dzīšanā skaidrojama ar tās darbības mehānismiem, no kuriem viens ir limfocītu adhēzijas kavēšana brūces virsmā un iekaisuma mazināšana, jo tieši iekaisuma reakcijas trūkums skaitās viena no embrionālās brūču dzīšanas pazīmēm.

No otras puses, hialuronskābe stimulē fibroblastus, veicinot to migrāciju un aktivizējot kolagēna sintēzi. Uzskata, ka hialuronskābe saista augšanas faktorus, kas ietekmē šūnu augšanu un diferenciāciju, kas ļauj noteiktos rajonos radīt to augstu koncentrāciju. Tādā veidā hialuronskābe brūces virsmā iedarbojas divējādi: pirmkārt, radot apstākļus šūnu pārgrupēšanai, otrkārt, aktivizējot reģenerācijas procesus. Rezultātā brūce sadzīst, neatstājot rētas, kas īpaši svarīgi, ja tā lokalizēta uz sejas un atklātajām ķermeņa zonām.

Vienlaikus ir pierādīts mezoterapijas darbības mehānisms. Bojājuma gadījumā notiek fibroblastu aktivācija, tā aizpilda brūci ar hialuronskābi un kolagēnu, kuri īslaicīgi veido matricu vai brūces ložu. Pēc migrācijas beigām ārpusšūnas matrica likvidējas, veidojas bazālā membrāna — jaunās epidermas pamats. Šo procesu nodrošina bazālie keratinocīti, kas atjauno normālu epidermu. Normālu keratinocītu migrāciju kavē kolagēna šķiedras, kas atsevišķās vietās veido diezgan blīvu struktūru; brūces loža piepildās ar blīvu, daļēji sabrukušu kolagēna šķiedru tīklu — veidojas rētaudi. Nenoliedzami, reģenerācijas mehānismi ir ievērojami sarežģītāki nekā mūsu piedāvātajā shēmā un šodien līdz galam nav izpētīti.

Nozīmīga loma šajās mijiedarbībās ir ārpusšūnas matricas komponentiem, adhezīvām molekulām, kuras kalpo kā saistošais posms starp šūnām un ārpusšūnu matricu; citokīniem un integrīniem, kas realizē informācijas apmaiņu starp šūnām, un šūnu — matricas mijiedarbībai. Fibroblastu un keratinocītu iespēja brīvi pārvietoties brūcē, nodot savā starpā informāciju, saskaņot kolagēna sintēzes ātrumu, kolagenāzes aktivitāti, vairošanās un migrācijas tempu — ir noteicošie faktori pilnvērtīgai un nobeigtai reparācijai. Parastā brūcē uzskaitītie procesi notiek ļoti ātri, slāņojas viens uz otra un tādējādi kavē katra atsevišķā pilnvērtīgu nobeigumu. Tiek traucēta šūnu informācijas apmaiņa un darbību saskaņošana. Rezultātā reparatīvā procesa potenciālās iespējas nerealizējas pilnā mērā. Mezoterapijas brūcē, pateicoties iekaisuma reakcijas palēninātam tempam, sākotnēji rodas labvēlīgi apstākļi pilnvērtīgai ādas struktūras atjaunošanai un brūces sadzīšanai bez rētas. Netraucētai starpšūnu mijiedarbībai brūcē nepieciešams radīt kādu ideālu starpšūnu vidi, t. i., hialuronskābes klātbūtni.

Bez hialuronskābes mezopterapijā novecošanas problēmu risināšanai sāka izmantot otru lielu preparātu grupu, kas satur dzīvas šūnas. Lai veidotu jaunas šūnas, sintēzei nepieciešama jauna DNS.

Dzīvas šūnas nepieciešamas jaunai radīšanai, to nukleotīdu glābšanai, kuri paliek pēc šūnu sabrukšanas. Šie procesi norit ļoti lēni, un tiem nepieciešami lieli enerģētiskie resursi. Katra pārstādīta fetāla šūna labvēlīgā vidē spēj nodrošināt pašatjaunojošos funkcionālu audu augšanu, jo satur unikālu citokīnu un augšanas faktoru kompleksu, kas stimulē donora audu reģenerāciju.

Dzīvu šūnu transplantācija mūsdienās attīstās trīs galvenajos virzienos: specializētu somatisku šūnu, reģionālu cilmes šūnu un embrionālu cilmes šūnu pārstādīšana. Nokļūstot pacienta organismā, šūnas turpina dzīvot, dalīties, ilgstoši izdalīt aktīvas vielas. Ievadot šūnas pieaugušā organismā un pieaudzējot tās starp novecojušām un patoloģiski mainītām šūnām, tiek radīta situācija, ka uz organisma šūnām un orgāniem sāk darboties spēcīgi attīstības un atjaunināšanās faktori. Dzīvās šūnas normalizē un stimulē vielmaiņu, normalizē imūnās un neiroendokrīnās sistēmas aktivitāti, tām piemīt izteikta pretaudzēja iedarbība, tās atjaunina organismu un aizkavē priekšlaicīgu novecošanu.

Kādu materiālu tad var uzskatīt par ideālu? Kam dot priekšroku? Kā nekļūdīties? Šobrīd arvien vairāk ārstu tiecas izmantot dabas polimēru un šūnu terapijas materiālus. Periodiska dabas materiālu ievadīšana ne tikai uztur labu estētisku rezultātu, bet arī stimulējoši iedarbojas uz metaboliskajiem procesiem. Šajā materiālu grupā ārstiem mūsdienās ir plaša izvēle. Un tas ir labi, jo jēdziens «ideāls materiāls» vienmēr pastāv tikai konkrētam ārstam un konkrētam pacientam.

Zinātniskie pētījumi dažādās zinātnes nozarēs dod cerību uz novecošanas aizkavēšanu, vecumu attālinot.