Vietējie paskaidro, ka Viņa Svētība baidās no ķīniešiem, kas draud nogalināt, tāpēc nepārtraukti tiek mainīti pasākumu plāni un dienaskārtība. Deviņos no rīta paredzētais mūku gājiens atcelts. No viesnīcas jumta noskatos, kā smaidīgais dalailama aizbrauc krēmkrāsas limuzīnā, vairāku apsardzes džipu pavadīts. Tas esot liels retums, ka Viņa Svētība sēžot priekšējā sēdeklī blakus šoferim. Ak, Daramsala, kas tu patiesībā esi? Lai izprastu šo daudzslāņaino, savādo pilsētu, tās ritmu un noskaņas, vajadzētu te pavadīt ilgāku laiku. Pāris dienas radījušas juceklīgu iespaidu gūzmu. Jaunais gads tibetiešu gaumē Jau trešo dienu kalnā aiz mūsu viesnīcas rīb bungas un dūc taures. Uz plašas terases pie senatnīgām, kokgriezumiem rotātām mājām notiek Jaungada svētku rituāls. Pirmajās dienās vīri no mājas uz māju nes nestuves ar brokāta lentēs ievīstītu dievietes tēlu. Katrā pagalmā to sagaida, veic rituālu un apklāj ar ziedojumiem. Sievietes saposušās tautiskajos apģērbos, vīrieši eiropeiski kā ikdienā. Vakaros kalnā deg ugunskuri. Lai gan vietējie stāsta, ka šeit alkoholu nelieto, tomēr atceļā no svinību vietas ne viens vien vīrs gurdenām kājām piesēž ielas malā vai paguļ kaimiņu pagalmā. Kādā vēlā pēcpusdienā uzkāpju līdz terasei. Tur uz balkoniem, jumtiem, akmens mūriem un terasēm sapulcējies vairāk nekā simts ļoti saposušos tibetiešu. Vīrieši atsevišķi, sievietes un bērni atsevišķi. Es, vienīgā "baltā" novērotāja, bijīgi stāvu atstatus un fotokameru laukā nevelku. Malā stāvošie pa brīdim atskatās, piebiksta viens otram, sak, re, kur svešiniece! Sejās ir labvēlīgs smaids, daži, kas ievērojuši mani iepriekšējās dienās garāmejot, sveicina. Ielas malā savu preci izvietojuši cukura vates, eļļā vārītu cepumu un saldējuma tirgotāji. Brīvajā laukumā četri puiši dejojošā solī pārvietojas ar nestuvēm, kurās šūpojas brokāta lentēm un ziedojumiem apklāts dievietes tēls, pretī otri četri ar līdzīgām nestuvēm. Uz mājas lieveņa seši mūziķi dažādos ritmos sit bungas un vara pannas, pa brīžam iepūšot garās, pret zemi atbalstītās taurēs. Dejotāji/nesēji izskatās krietni pārguruši – streipuļo, grīļojas, svārsta un groza nestuves, it kā veidotu dialogu starp tajās sēdošajām figūrām. Stundu vēroju, taču mūzikas ritms un dejas soļu pinekļi nemainās. Apkārt stāvošie turpina aizrautīgi vērot. Pilsētas centrā Jaungadu sagaida tāpat kā pie mums. Nakts paiet trokšņaini – šaujot salūtu, braukājot ar automašīnām, signalizējot, klaigājot un dziedot satraukto suņu reju pavadībā. Tūrisms indiešu izpratnē Ceļojumu biroji, koši bukleti, informācija internetā un reklāmas ielās aicināt aicina, solot, ka Manali ir reģiona sportiskākā pilsēta. Tūristu pievilināšanai tiek piedāvāti visi tie paši mūsdienīgie un ekstrēmie sporta veidi, kas iespējami Eiropas populārajos kalnu kūrortos. Paraglaidings, helibordings, klinšu kāpšana… Ir izstrādāti maršruti vairāku dienu pārgājieniem kalnos vai džipu braucieniem. Marķētu taku nav, ārzemju tūristiem noteikti nepieciešams pieredzējis vietējais pavadonis. Internetā plaši reklamēto Manali kalnu slēpošanas bāzi redzēju dabā. Nekādas vainas, tikai agrā pavasara dēļ sezona jau beigusies. Augstāk kalnos esot trases, kas darbojas visu vasaru. Redzot ceļojuma birojus tuvplānā un kalnu būdiņas ar inventāra nomu, kļuva skaidrs, ka šis piedāvājums tomēr domāts vietējiem un ir diezgan riskants vai pat ļoti bīstams mums. Mūsu gide Evelīna stāsta, ka vienatnē kāpt kalnos nav ieteicams. Katru gadu Manali apkārtnes kalnos iet bojā vairāki ekstrēmas izjūtas mīlošie ārzemnieki. Lauzta kāja ir mazākais ļaunums, var arī apmaldīties. Tuvojoties Ķīnas vai Pakistānas robežai, var kļūt par upuri laupītājiem. Bagātākie indieši daudz ceļo. Īrē džipus un brauc visa ģimene, visas paaudzes – arī mazi bērni un vecas, līkas večiņas. Sievietes ceļo nacionālajos tērpos, tikai jaunās meitenes tērpušās sportiski. Pārgājiens pa kalnu ceļu un sniegu indiešu gaumē ir šāds: iekāpt nomas gumijniekos, uz greznā zīda tērpa uzvilkt nomas kažoku un aidā! Mūsu viesnīcā bija ieradušies indiešu tūristi no blakusštatiem, visvairāk no Keralas un Kašmiras. Viņu mērķis – apmeklēt slavenākos tempļus, karsto avotu baseinus un izbaudīt kalnos lēni kūstošo sniegu. Ekstrēmais ceļš uz Manikaranu Kopā ar grupas biedrenēm nolīgstam džipu un dodamies pa tūrisma bukletos aprakstīto maršrutu nr. 2. Bet dzīvē viss ir savādāk. Bukletiem ticēt nedrīkst, jo pārsteigumu ir krietni vien vairāk un ekstrēmu izjūtu pārpārēm. Lai apskatītu Vaišno Devi templi, jāmetas rāpus un pa balti flīzētu marmora grīdu jādodas dziļāk alā. Atšķirībā no citur redzētajām te dievu un pat daudzgalvaino kobru skulptūras ir mīlīgām un jauki smaidošām sejām. Bhutti audēju kolonija ir viena no daudzajām Kulu ielejas aušanas fabrikām, kur top skaistās, novadam raksturīgās vilnas šalles. Telpā skan priecīga un dinamiska modernā indiešu mūzika, sievietes auž, vīrieši izšuj smalkus ornamentus. Neparasta darba dalīšana! Blakus veikalā ir tāda šaļļu daudzveidība krāsās, dizainā un ornamentos, ka divas vienādas neatrast! Bukletā solītajā slavenajā Angoras trušu fermā labu laiku meklējam ieeju vai izeju. Ne cilvēku, ne dzīvnieku. Liekas, te bizness krietni paputējis, daudzviet caur tukšajiem būriem jau sen izauguši koki un krūmi. Beidzot atrodas arī truši! Karstumā elsodami, milzīgie baltie pūku kamoli nepievērš mums uzmanību. Vilnas un vates midziņās rušinās mazuļi. Sadzīves apstākļi diezgan neapskaužami. Mūsu ierašanās laikam paliek nepamanīta, jo tā arī neatrodas neviens nopelnīt gribošs vietējais gids. Truši šajā reģionā ir eksotisko zvēru statusā, jo izdarīgās tibetietes ar lielu trusi padusē bieži mēdz dežurēt pie tūrisma objektiem, prasot samaksu par fotografēšanos kopā ar pūkaino milzi. Maršruts turpinās pa Parvati upes kanjonu, kur pamazām, iekaļoties klintī, tiek paplašināts pavasarī nobrukušais ceļš. Vietām braucam zem drūpošas pārkares, vietām lavierējam starp nesen nobirušiem akmens bluķiem. Braucamā daļa šaura, šaura, tomēr meistarīgi var izmainīties pat divi autobusi! Dzīvojamās mājas kā bezdelīgu ligzdas pielipinātas pie ceļa malas vai klints sienas. Turpat dziļi lejā pār akmeņiem traucas Parvati zilganzaļie ūdeņi. Klāt Manikaranas ciems, kas jau izsenis slavens ar dziednieciskajiem karstajiem avotiem. Te uzbūvēts sikhu templis – milzu ēka ar rituālo telpu kompleksu, kur svētību var gūt vienlaikus ar veselīgu mērcēšanos baseinos. Pārsteidz krasā atšķirība no citur redzētām vietām, vairāk līdzības ar sēra tvaikos tītu elli. Vispirms jau nesaprotams eju labirints, tad piespļaudīta grīda, mētājas netīri apsēji, plāksteri, kūpoši baseini un apmetņos tīti stāvi. Un te vēl vajag noaut apavus?! Bēgam laukā kā nelabā vajātas. Arī ciems ir tāds kā Dieva pamests un ļoti, ļoti netīrs, ar šaurām, piedrazotām ieliņām un piedevām vēl vietējie skatās uz gaišādainajām tūristēm, kā ēduši nebūtu. Brr! Dažas dienas vēlāk kalnos sastaptie indiešu tūristi apvaicājās, vai esmu bijusi Manikaranā. Tā esot īpaša vieta, ko noteikti vajagot apmeklēt. Bet grupas biedrenes secina, ka tāda laikam ir īstā Indija. Visīstākā. Atceļā laimīgas iebrienam Parvati saltajos ūdeņos. Pēc Manikaranā pieredzētā pat riskantā, klintī iekaltā šoseja vairs neliekas draudīga. Dzīvās dabas vidū Mūsu gide Evelīna stāsta, ka šajā biezi apdzīvotajā Himalaju reģionā savvaļas dzīvnieku ir ļoti maz. Te nav jāuztraucas, ka ceļu šķērsos kāds briedis, lācis vai tīģeris. Netraucēti un pie civilizācijas pieraduši ir tikai putni. Cilvēku mītņu tuvumā un pie tempļiem dzīvo pērtiķi, sīkākas radības pārstāv vāveres, burunduki, žurkas un dažāda lieluma ķirzakas. Augu valsts daudzveidību regulē cilvēku aktīvā darbošanās lauksaimniecībā un lopu ganīšana mežos un pļavās. Ganību sakārtošanai vietumis kalnos izdedzināta pērnā kūla vai pamežs, gluži tāpat kā pie mums. Ielejās visbagātīgākā augu valsts sastopama ceļmalās. Kā milzīgi košumkrūmi tur aug dažādi siltummīloši augi, kas pie mums gozējas tikai puķpodos un botāniskajā dārzā. Pa kalnu takām ejot, ievēroju, ka vairākām vēl zaļojošām dižām lapeglēm pie celma cirstas skaidas. Tās ir ļoti, ļoti sveķainas, īpaši smaržīgas un droši vien tiek izmantotas rituālai kvēpināšanai. Daudzi koki iezīmēti, lai noteiktu īpašumu un meža ganību robežas. Vietām šim nolūkam savilkti dzeloņstiepļu mudžekļi. Laikam tas raksturīgs Himalaju veģetācijai – lielākā daļa augu spēcīgi smaržo: piparmētrām līdzīgi palieli krūmi, vērmeles, vībotnes, mārsils, dažādas mētras, vīteņi. Pamežā aug zaķkāposti, meža zemenes, vijolītes, cietpapardes, taču turpat blakus ir neredzēti koši un nepazīstami ziedi. Pēc vietējo stāstītā, ārstniecībā derīgi augi ir visapkārt, ne tikai mežos un pļavās. Daudzviet dārzos un pagalmos uz dažādiem kokiem lielos ķekaros parazitē āmuļi. Rohtangas iekarošana Saulainā rītā ar lielu iedvesmu dodamies ceļā uz 3978 m augsto Rohtangas pāreju. Vasaras sezonā pār to ved šoseja uz Kašmiru, Ladaku un Ķīnu. Šobrīd vēl ir pārāk agrs pavasaris un drīkstam braukt tikai līdz "Snow point" – sniega robežai. Pavasara saulē lēni kūstošais sniegs ir īpaša atrakcija indiešu tūristiem. Pa ceļam uz kalniem no dēļiem pavirši saslietās nojumēs ierīkotie nomas punkti piedāvā gumijas zābakus ar paīsiem stulmiem un garus mākslīgās ādas kažokus ar kapucēm. Tirgotavās var nopirkt arī sportiskām aktivitātēm piemērotas drēbes, saldumus, iedzert tēju. Daži staigā apkārt ar safrāna trauciņiem un čukst, ka pie viņiem varot dabūt arī stiprākas zālītes. Saule kāpj augstāk, sniegs kūst, čalo strautiņi. Trauslās un smalciņās zīdā tērptās indietes, biezajos kažokos ievīstītas, nevar tālu paiet. Vietējie piedāvā sēsties zirga mugurā vai zemās riteņragaviņās, ko pa dubļaino šoseju stumj trīs vīri. Jauniešiem, liekas, neierastais apģērbs netraucē, viņi priecājas kā mazi bērni – rāpjas nogāzēs, šļūc pa sniegu, vizinās ar riepu kamerām. Vietām neizkusušajās kupenās ierīkoti improvizēti fotosaloni, kur var iemūžināt brīnumaino tikšanos ar sniegu, sēžot no sniega veidotā sēdeklī. Ticamībai fonā majestātiski stāv garvilnainais jaks un kāds vietējais puisis ar kalnu slēpēm rokās. Paeju garām jautrajiem indiešiem un pāris kilometrus nosoļoju pārejas virzienā, uzrāpjos pa slideno nogāzi un nonāku uz nākamā serpentīna loka. Esmu ap 2900 m vai pat nedaudz augstāk. Tāda nereāla sajūta, saule cepina, lido dzelteni tauriņi, blakus šalc ūdenskritums. Pretī brauc Indijas armijas džipi. Jādodas atpakaļ. Līdz Rotangai paliek neiekaroti 26 kilometri. Neskarto dabu meklējot Kalni, kas katru rītu dižojas uzlecošās saules staros, arī nākamajās dienās neliek miera. Nebraukšu mājās, kamēr nav atrastas īsti mežonīgas un neskartas vietas, kur beidzas cilvēku valstība! Ar grupas biedreni noīrējam džipu un dodamies meklēt piedzīvojumus. Šoreiz tā ir Solangas ieleja, dziļa, stāvām klinšainām nogāzēm, kur tālu lejā līkumo upe. Pie Solang Nulah kalnu slēpošanas bāzes ir postenis. Daži vīri, pāris ķeblīši, kur sēdēt, un īsta barjera pāri ceļam. Vietējie var doties tālāk, mēs, ārzemnieces, izkāpjam laikus, apejam bīstamo objektu un pēc 200 metriem atkal kāpjam džipā. Mūsu maršruts dziļāk kalnos ir pa šoseju, ko būvē Indijas armijas vajadzībām. Tās galapunkts esot Pakistāna. Nopietni! Šodien svētdiena, strādnieku nav un vienīgie, bet apbraucamie šķēršļi ir lieljaudīga būvdarbu tehnika, akmeņu kaudzes, peļķes, noslīdeņi un tikko novēlušies sniega blāķi. Turam īkšķus, lai diena nav pārāk karsta un saulaina un šo lavīnu nekļūst vairāk. Džipā nav lāpstas un, liekas, arī vinčas nav. Vietām brauktuve ir ar cietu pamatu, noklāta ar šķembām un pieblietēta, vietām tā vairāk līdzinās Latvijas lauku ceļam krietnā pavasara šķīdonī. Turos pie sēdekļa atzveltnes un ar bijību raugos dabas varenībā – uz stāvo krauju tur lejā un uz draudīgo klinti virs mums. Šoferis Karans smaida, tomēr ievēroju, ka bīstamākajās vietās viņš nomurmina pie sevis kādus vārdus un izdara žestu ar roku. Ap stūri apsietās svētītās baltās zīda šalles, dažādi amuleti uz paneļa noteikti ir paša un pasažieru drošībai. Finišējam pie kalnu upes. Šeit ceļa būvētāji laikam plānojuši tiltu. Atrodu pāreju, taču Karans prāto – braukt pāri vai atstāt džipu šajā krastā. Ja uznāks lietus, celsies ūdens līmenis... Pirms upes šķērsošanas atkal tiek veiktas maģiskas izdarības. Rāpjamies stāvajā nogāzē un atrodam dubļainu un mālainu ceļa turpinājumu. Izvēlamies kāpt pa lēzenu pļavu ar atsevišķiem valriekstu un lapegļu puduriem. Te sastopami arī agrāk neredzēti koki ar ziemzaļām adatainām lapām. Pavadonis Karans sausajās lapās ar nūjiņu ilgi meklē pirmās pavasara sēnes, kas šeit ir ārstnieciskas un ļoti vērtīgas. Pelēkbrūnie ķērpji uz riekstkoku stumbriem palīdzot apturēt asinis. Augu valsts vēl snauž, spriežot pēc zāles stiebru īsuma, vasarās te ir kalnu ganības. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk valda ziema un pāreja uz pavasari ir tikko jūtama. Kaut arī iekarojam saulaino dienvidu nogāzi, nenokusuša sniega laukumi traucē un nolemjam griezties atpakaļ. Pamalē krājas tumši mākoņi. Jātur īkšķi, lai mūs tie neskartu! Atceļš ir veiksmīgs. Mūsu prombūtnes laikā lavīnas un klintsbluķi nav izkustējušies. Ekstrēmo lielceļu pieveicam bez aizķeršanās un kontrolpunktam pabraucam garām, nemaz neslēpjoties. Vietējie, svētdienu svinēdami, ir zaudējuši modrību – streipuļo un smaida. Atceļā mūsu pavadonis Karans piedāvā iegriezties blakus ielejā un apskatīt vietu, kur kādreiz bijis piknikā ar draugiem. Asfaltēto ceļu nomaina zemesceļš, tad akmeņaina taka, bezceļš un visbeidzot tiltiņš, kas kādreiz bijis tiltiņš. Pār dziļu un šauru aizu uz dzelzs konstrukcijām balstās iztrupējuši baļķēni. Dažu trūkst, margu nav. Džips paliek kraujas malā, paši, elpu aizturējuši, ejam pāri. Tuvējā lapegļu jaunaudzē atskan šņākšana un sakustas zari. Karans kaut kā nejauši ieminas, ka šajā apvidū dzīvo lāči. Uzmanīgi pētām, kas nu nāks laukā, taču kokā rāpjas tikai divi pērtiķi. No saules piesildītās ielejas, kur zied ābeles, esam atgriezušies pašā pavasara sākumā, kad kūst pēdējās kupenas, čalo strauti, viens otru pārspēdami sadziedas putni, no mitrās zemes spraucas laukā sārti un dzelteni ziedi, lido dzelteni tauriņi. Mīti un realitāte Himačalpradešas štats valsts ziemeļos nav visa Indija. Briesmu stāsti, kas bieži tiek attiecināti uz zemi kopumā, nav patiesība. Atzīšos, ka pirmie jautājumi, atgriežoties mājās, bija par vides aizsardzības un sadzīves tēmām: netīrību, piesārņojumu, smogu, uzbāzību, diedelēšanu, nepanesamu ēdienu. Indijā tūristam ne visur krīt virsū odi, mušas un citi briesmīgi, slimības nesoši kukaiņi. Ne visur var sastapt čūskas, kas noilgojušās sakost vai pabaidīt nabaga ceļotāju. Smogs ir, taču to var pārciest, ja vien, ceļojumu plānojot, iespējams karstākajā dienvidū atrasties kādā vēsākā vietā vai paredzēt došanos prom no lielpilsētām. Arī kalnos, Daramsalā, kas atrodas vairāk nekā 1000 m augstumā, gaiss nebija viegli elpojams, taču ar laiku pieradu. Izrādās, Daramsalā tobrīd jau valdīja vasara! Toties rītos, vakaros un naktīs Ziemeļindijā ir patīkami vēsi, brīžiem pat ļoti, ļoti auksti. Netīrība. Jā, tā patiešam ir, taču, manuprāt, Indijā tai ir vairāki cēloņi. Šajā valstī ir daudz cilvēku, daudz tautību un kastu un daļa ļaužu, kas vispār nepieder nevienai kastai. Dažas cilvēku grupas, liekas, vēl arvien dzīvo pēc cilšu kopienu vai feodālajiem principiem, bet turpat blakus valda 21. gadsimts ar saviem likumiem. Visvairāk atkritumu veido preču iesaiņojums. Senāk iedzīvotāji meta zemē pārtikas un saimnieciskās darbošanās atlikumus – mizas, lapas, skaidas, zarus, saknes un lupatas, bet tos noēda apkārt klīstošie mājlopi. Vieta palika tīra. Ko tagad iesākt ar plastmasas maisiņiem, pudelēm, kārbām? Nevajadzīgo lietu zemē mešanas ieradums turpinās. Turklāt atkritumu kastes ir ļoti liels retums, faktiski to vispār nav. Daramsalā dalailamas draugs un biežais viesis aktieris Ričards Gīrs nodibinājis īpašu fondu, lai rūpētos par pilsētas tīrību. Redzēju atkritumu vākšanai paredzētās kravas automašīnas ar fonda devīzi "Par tīru Daramsalu!". Nedrošība un bīstamība arī nav attiecināma uz Indiju kopumā. Te der teiciens "Sargā sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās!". Manali varēju droši doties pastaigā pa pilsētu, sarunāties ar vietējiem, kāpt kalnos. Daramsalā gan ieteica pieskatīt pleca somas, ķēdītes un fotoaparātus. Vietējie veiklie puiši, ar motociklu garām braucot, varot izklaidīgākus tūristus atbrīvot no mantas. Ubagi un lūdzēji ir visur, taču, ja neskaties uz viņiem un neiesaisties sarunā, problēmu nav. Pie tempļiem daudzi tūristi ziedo šeit sanākušajiem vai atvestajiem ubagiem, invalīdiem un sievietēm ar mazuļiem. Pa ceļam uz kādu nozīmīgu templi galvenās ielas malā guļ tik briesmīga paskata dzīves pabērni, ka jāiet pa otru ielas pusi. Nauda tiek palūgta profesionāli, taču neliekas, ka tā tiktu izmantota, lai uzlabotu savus apstākļus. Daudziem diedelēšana ir dzīvesveids. – Namastē! – pieklājīgi sveicina karmas izpircējs oranžās biksēs un lakatā ar spožu skārda ziedojumu spainīti izstieptajā rokā. "Desmit rūpijas!" prasa nošmulējušies pusauga meitēni, raustot balto tūristu aiz drēbēm. "Divdesmit rūpijas!" neatlaidīgi dīc apavu tīrītājs, smaidīgs zēns, ar kuru esam jauki parunājušies angliski, bet atteikušies spodrināt noputējušās sporta kurpes. Kas ir Indija? Lai atbildētu, jānoskaidro, kas nav Indija. Indija nav klusums. Visu diennakti tā ir piesātināta ar skaņām kā simfonija, ko izpilda nepārredzams orķestris. Cilvēki, putni, suņi, automašīnas, vējš – viss pulsē, vibrē, rīb, dun, šalc... Indija nav vientulība. Šķiet, nav vietiņas, kur nebūtu kāda radība, kas iet, skrien vai lido tieši tur, kur tu atrodies. Kāds uz tevi skatās, runā, rej vai uztaurē. Dzīvas būtnes izlien gluži vai no zemes apakšas tieši tajā brīdī, kad vēlies būt vienatnē. Indija nav dusmas. Šeit visi smaida un, liekas, smaidīgi ir pat apkārtklīstošie suņi. Smaids palīdz sazināties arī tad, ja indietis angļu valodā zina tikai dažas frāzes. Kā klājas? Lūdzu, desmit rūpijas. Smaids. No kuras zemes esat ieradušies? Smaids. Vai jums patīk Indija? Smaids.