Leģenda par Neringu Sensenos laikos Kuršu līča salas valdniekam Karvaitim bijusi meita Neringa. Viņa biezā miglā rādījusi ceļu jūras braucējiem un vētras laikā aiz enkuriem laivas vilkusi malā, sargājot zvejniekus no nāves briesmām. Reiz dievs Bangpūtis sadusmojies uz cilvēkiem un daudzus gadus pēc kārtas sūtījis krastā lielus viļņus, kas applūdinājuši laukus, pļavas un malā sanesuši smilšu kalnus. Lai paglābtu ļaudis, Neringa iegrābusi priekšautā smiltis un izbērusi tās labi tālu jūrā, līdz izveidojusies kāpa, kas tagad aizsargā krastu no postošiem vējiem un nosaukta viņas vārdā. Zinātnieki gan uzskata, ka Kuršu kāpa paralēli krastam izveidojusies pirms aptuveni 5000 gadu uz pēdējā ledāja sanesām, siltajā klimatā tām strauji apaugot ar zāli un kokiem. Jau tūkstoš gadus vēlāk te ieradušies pirmie cilvēki – prūši un kurši. Tagad pussalas ziemeļdaļa (52 km) pieder Lietuvai, bet dienviddaļa (45 km) – Krievijai. Vienīgo saikni ar kontinentu nodrošina regulāra prāmju satiksme no Klaipēdas. Šajā vietā Kuršu līcis ir visdziļākais (12 metri) un tikai 600 metrus plats. Vasaras mēnešos trīs kuģi tik tikko tiek galā ar atpūtnieku straumi, kas dodas uz Nidu, Raganu kalnu Jodkrantē, delfīnu šovu un Lietuvas visapmeklētāko muzeju – Jūras muzeju Kuršu kāpas pašā ziemeļu galā. Prāmja biļete turp un atpakaļ ceļam maksā tikai pusotru litu. Vairāk nekā simts Neringas viesu namos vienlaikus var uzņemt ap 5000 cilvēku. Kopš 2001. gada Kuršu Nērijas nacionālais parks ierakstīts UNESCO īpaši aizsargājamo dabas objektu sarakstā. Te ligzdo ap 1300 jūras kraukļu – lielākā šo reto putnu kolonija Baltijā. 18. gadsimta sākumā, gatavojoties septiņgadu karam, pussalā strauji izcirta mežus un sākās augsnes erozija. Plūstošās smiltis apraka 14 ciematus, apdraudot pat Klaipēdas ostu. Kuršu kāpu postīja arī spēcīgās vētras. Šaurākajā vietā pie Šarkuvas ciematiņa Kaļiņingradas apgabalā zemes strēle ir tikai 380 metrus plata. Lietuvas Sahāra Pēc Vitenbergas universitātes profesora J. Titiusa priekšlikuma, pirmais kāpu apzaļumošanu sācis Nidas pasta darbinieks Kuverts. Viņš apzaļumoja Urbasa kalnu, kur tagad pāri līcim paceļas bāka. 20. gadsimta sākumā kāpām priekšā tika izveidota aizsargkāpa – mākslīgs smilšu uzbērums. Pirms 85 gadiem franču karagūstekņi Parņidžu kāpu (54 m v. j. l.) apstādīja no Dānijas ievestām kalnu priedēm. Pašlaik uz dienvidiem no Nidas plešas vēl deviņi kilometri neapzaļumotu kāpu, kas atgādina tuksnesi un tā arī tiek sauktas – par Lietuvas Sahāru. Pētnieki prognozē, ka pēc pāris gadsimtiem lielās kāpas varētu pavisam izzust. Pēdējos divdesmit gados Nidas Lielā kāpa jau pazeminājusies par 15 metriem. Aizsargkāpa gan aiztur izskalotās smiltis, bet pašu kāpu smilti vēji aizpūš jūrā. Lai apturētu eroziju, kāpu nogāzes tiek stiprinātas ar zaru pinumiem. Dabiskā līdzsvara saglabāšanai atpūtnieku plūsma tiek kontrolēta. Autotūristiem, iebraucot Neringā, jāmaksā ekoloģiskais nodoklis, kas nav mazais – 70 liti jeb 14 lati autobusam. Mašīnas nacionālā parka teritorijā drīkst novietot tikai stāvlaukumos. Tālāk vai nu kājām, vai ar divriteni. Nidā gar līča krastu ir izbūvēts velosipēdistu celiņš, kas aizved arī uz Nobela prēmijas laureāta Tomasa Manna (1875 – 1955) māju. Vācu rakstnieks sen gribējis īstenot sapni par vasaras namiņu ziemeļos. Tā kā 19. gadsimtā Nida bija iemīļota vācu gleznotāju un literātu atpūtas vieta, arī viņš to apmeklēja 1928. gadā. Divus gadus vēlāk, nokāpjot no tvaikoņa klāja, jūsmīgā publika un Klaipēdas arhitekts Reismans jau sagaidīja Mannu ar jaunās mājas atslēgām. Diemžēl priežu ieskautajā namā ar brīnišķīgo skatu uz Kuršu līci Tomass Manns nodzīvoja tikai trīs gadus. Nākot pie varas Hitleram, rakstnieks emigrēja uz ASV, bet mūža pēdējos gadus pavadīja Cīrihē, tā arī nekad vairs Nidā neatgriezies. Tagad viņa namā iekārtots muzejs un notiek literāri pasākumi. Maijā te viesojās arī latviešu dzejnieks Olafs Gūtmanis. Dzintars pret ļaunajiem gariem Noskaidrots, ka vairāk nekā 90 procenti no pasaules dzintara krājumiem atrodas bijušās Austrumprūsijas teritorijā. Dzintara krelles un amuleti atrasti jau neolīta laikmeta kapulaukos. Tie medniekiem un zvejniekiem solījuši veiksmi. Sevišķi bagāts bijis Dzintara līcis pie Jodkrantes (melnā krasta), kur 19. gadsimta beigās trīsdesmit gados iegūtas 3000 tonnas "saules akmens". Tajā laikā ar tā apstrādi Palangā nodarbojās ap 100 meistaru, bet pašlaik ar PHARE finansējumu izveidota dzintara meistaru ģilde. Tā garantē darinājuma kvalitāti un īstumu, tādēļ galerijās nopērkamie izstrādājumi nav lēti. Piemēram, Klaipēdā krelles maksā apmēram 200 litus (40 latus). Viduslaikos par visvērtīgāko uzskatīja balto dzintaru. Senie žemaiši pulverī saberztu dzintaru dedzināja un apdūmoja mirušos, lai tiem mierīga un svētīta pēcnāves dzīve. Ar dzintara dūmiem iesvaidīja arī jaundzimušos un ārstēja ausu slimības bērniem, bet kakla vainām dzintargraudus deva pasūkāt. Laikam jau dzintara antiseptiskās īpašības bija pamanījuši arī slavenie senatnes dziednieki Avicenna (IbnSīna) un Kalistrāts. Sajauktu ar opiju, to lietoja kā nomierinošu līdzekli pret spazmām, bet kopā ar medu izmantoja pat acu slimību ārstēšanai. Klaipēda – jūras vārti Valsts vienīgie jūras vārti ir trešā lielākā Lietuvas pilsēta Klaipēda (198 000 iedzīvotāju). Katru gadu osta apkalpo ap 7000 kuģu no vairāk nekā 100 valstīm. Klaipēda lepojas ar Lietuvā jaunāko universitāti (1992.), alus darītavas "Švyturys" ražoto "Baltijas ekstra" alu, kas Ņujorkā starp aptuveni simts gaišā alus šķirnēm ieguvis otro vietu, un Jūras dienām – tās jūlija beigās notiek jau no pirmskara laikiem. Tad te ierodas izpildītāji no visas Eiropas un pasta zvanu tornī ik sestdienu un svētdienu pulksten 12.00 skan lielākais Lietuvas instruments kariljons, kas izgatavots Vācijā un sastāv no 48 zvaniem. Neparasta, pārējai Lietuvai neraksturīga ir Klaipēdas vēsture. 1253. gadā Livonijas ordenis te uzbūvēja pirmo mūra pili. Tai deva nosaukumu Mēmele, kas saglabājās līdz 15. gadsimta sākumam. Kad reformācijas procesu ietekmē ordenis sabruka, pilsēta kļuva par Prūsijas kņazistes ziemeļu provinci, gardu kumosu citzemju iebrucējiem. Neilgu laiku te saimniekoja zviedri, krievi un franči un trīs gadus Danes ielā atradās pat Prūsijas karaļa rezidence. Bēgot no Napoleona karaspēka, Klaipēdā patvērās pats Frīdrihs Vilhelms I. Te agrāk nekā citviet tika atcelta dzimtbūšana. Pēc Versaļas miera līguma parakstīšanas pilsētu trīs gadus kontrolēja franču karaspēks komandiera Odri vadībā. 1923. gadā poļu sacelšanās ļāva lietuviešiem Klaipēdu pievienot savai valstij kā autonomu apgabalu, kurā tolaik dzīvoja 30 procenti poļu un 51 procents vāciešu. Tādēļ otra oficiālā valoda bija vācu. Tāpat kā Čehiju, 1939. gada 22. martā Klaipēdu anektēja fašistiskā Vācija, un jau nākamajā dienā, ieradies ar kreiseri "Deutschland", fīrers no teātra balkona paziņoja, ka pilsēta uz mūžīgiem laikiem pieder Vācijai. Bet nekas šajā pasaulē nav mūžīgs. Tā kā ostā ierīkoja vācu zemūdeņu bāzi, Otrā pasaules kara beigās pret Klaipēdu tika vērsts spēcīgs padomju armijas uzbrukums, sagraujot gandrīz visus rūpniecības uzņēmumus un divas trešdaļas dzīvojamo ēku. Kad 1945. gada 28. janvārī pilsētu atbrīvoja, tajā atrada vien astoņus iemītniekus. Pārējie bija aizbēguši.