Tādēļ arī šajā Lietuvas daļā ir izveidots viens nacionālais un pieci reģionālie parki. Lai tos visus apmeklētu un izjustu Austrumlietuvas dabas neaprakstāmo skaistumu, nāktos šai novadā pavadīt vismaz piecas vasaras. Protams, nekur citur ceļot pēc tam vairs negribētos – tikai uz Lietuvas Šveici...Tā kā pastāstīt par visiem sešiem parkiem šoreiz nav iespējams, piedāvāju iepazīties ar Gražutes reģionālo parku, kas atrodas vistuvāk Lietuvas un Latvijas robežai, pavisam netālu no Daugavpils. Raksti par Lietuvas pierobežu tapuši Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas–Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros. Te dzīvoja sēļi Gražutes reģionālais parks ietilpst te savulaik dzīvojušo sēļu teritorijā. Sēļi bija baltu cilts, kas dzīvoja uz dienvidiem no Daugavas: Latvijā – Aizkraukles, Jēkabpils un Daugavpils rajonā, Lietuvā – Rokišķu, Biržu, Kupišķu, Pasvales un Zarasu rajonā. Sēļu valoda bija tuva kuršu valodai, tā tika lietota līdz 13.–14.gadsimtam, kad dienvidsēļi pārlietuviskojās, bet ziemeļsēļi – pārlatviskojās (pārlatgaliskojās). Valodnieki apgalvo, ka gan lietuviešu, gan latviešu valodā ir saglabājušies daži sēļu vārdi, piemēram, ezeru nosaukumi Cedass, Zadojs, Zarass, apdzīvotu vietu nosaukumi, piemēram, Salaks, Saloki, kā arī lietuviešu un latviešu izloksnēs kopēji vārdi (piem., zaukti – saukt u.c.). Vēl pirms 600 gadiem nekādas Lietuvas–Latvijas robežas šeit nebija un ļaudis runāja vienā sēļu valodā. Arī tad, kad tu, cienījamais lasītāj, lasīsi šīs rindas, robežu vairs nebūs, jo Lietuva un Latvija būs kļuvušas par Eiropas Savienības loceklēm – un sēļu pēcteču savstarpējā saskarsme varēs noritēt bez šķēršļiem. Svēto upju, ezeru un mežu zeme Gražutes reģionālais parks dibināts 1992.gadā. Parka mērķis ir saglabāt ezeriem un mežiem bagāto Šventojas upes augšteces ainavu, neatkārtojamo dabu un kultūras mantojuma vērtības. Nav šaubu, ka šā novada lielākā vērtība ir cilvēku tikpat kā nesabojātā daba, tās pirmatnējais skaistums atstāj lielu un neizdzēšamu iespaidu uz ikvienu ceļotāju. Parka platība ir 29 700 ha. Meži aizņem 55%, ūdeņi – 19%, lauksaimniecībai derīgā zeme – 15%, purvi – 2%, pārējā zeme – 9%. Gražutes reģionālā parka ainava ir viena no cilvēka saimnieciskās darbības vismazāk skartajām teritorijām visā Lietuvā. Lielākā ainaviskā vērtība ir Šventa ezers un tā piekraste. Te izveidots Šventa ainaviskais liegums, kas bagāts ar retiem un iznīkstošiem augiem. Šventa ezers ir īsts dabas brīnums, un, tikai kādu laiciņu pie šā ezera pabijuši, mēs sapratīsim tā nosaukuma nozīmi. Ezera ūdens ir neparasti tīrs un skaidrs kā asara. Šeit, pašā Nemunas un Daugavas ūdensšķirtnē, kādreiz atradies ledāja blāķis. Tas ir aklais ezers, kurā neietek un no kura neiztek neviena upīte. Šventa ezeru apņem neparasti skaisti meži, neatkārtojams ir tā smilšainais dienvidu krasts, kas atgādina Palangas pludmali. Tikpat lieliski ir arī citi ezeri, kuru parka teritorijā ir ap 70. Tomēr visi šie ezeri zaudētu daļu savas pievilcības, ja tos vienotā hidrogrāfiskā sistēmā nevienotu Gražutes parkā savu sākotni radusī Šventojas upe. Tādēļ visvairāk iespaidu gūsiet, ceļojot ar laivām, jo tā ieraudzīsiet to, ko citādi redzēt nav iespējams. Sākuši Dūkštas vai Loda ezerā un (pa vistaisnāko ceļu) nopeldējuši ap 40 km, ceļojumu ar laivām varētu beigt Antalieptes jūrā. Antalieptes jūra ir ūdenskrātuve, kas radusies 1959.gadā, aizsprostojot Šventojas upi un uzceļot Antalieptes hidroelektrostaciju. Zem ūdens palika daudz vērtīgu un skaistu teritoriju, «jūras» plašumos izzuduši 27 cits par citu skaistāki ezeri. To varētu uzskatīt par lielu zaudējumu, taču viss beidzies labāk nekā varēja gaidīt. «Antalieptes jūra – tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad nelaime beigusies pietiekami laimīgi,» teic vēsturnieks V.Almonaitis. «Kaut arī daudzas dabas vērtības esam zaudējuši, tomēr izveidojušās aptuveni 50 jaunas salas, tēlaini līči, atsegumi. Tā kā Šventojas ūdens ir tīrs, arī Antalieptes jūrā ūdens kvalitāte ir laba.» Runājot par šā novada dabas vērtībām, noteikti ir jāmin Stelmužes ozols, ko dendrologi uzskata par vecāko un resnāko visā Eiropā. Stelmužes ozola augstums ir 20 m, apkārtmērs – 13 m, diametrs – 2,8 m. To aptvert spēj tikai septiņi vīri. Dabas pētnieki domā, ka šim milzenim ir ap 1500–2000 gadu. Stelmužes ozols aug 15 km no Zarasiem, braucot Rokišķu virzienā. Senie kultūras pieminekļi Tā kā Gražutes reģionālā parka dabu civilizācija ir maz skārusi, šeit labi saglabājušies senās (sēļu) kultūras pieminekļi: deviņi pilskalni, 24 kapukalni, mitoloģiskie akmeņi. Ar daudziem senatnes pieminekļiem bagāts ir ne tikai parks, bet arī tā apkārtne. Piemēram, var atrast akmeņus ar savādām zīmēm, kas, pēc pētnieku domām, iezīmējuši sēļu kunigaišu zemju robežas. Tāpat atrodami arī noslēpumaini akmeņi ar iedobēm, kas atgādina zvaigžņu izkārtojumu atsevišķos zvaigznājos. Šādi pieminekļi rosina apmeklētāju iztēli un palīdz mums izjust dziļo saikni ar senčiem. Kāds unikāls atradums vēstī par to, ka sēļi arī pēc kristietības ieviešanas turpinājuši atzīt savu seno ticību. 1971.gadā Lūžu mežā, līkumainās Šavašas upītes labajā krastā sēņotāji atrada savādu akmeni, kas bija noaudzis ar sūnām un ogulājiem tik ļoti, ka, pat tuvu pienākot, bija grūti pamanāms. Vēlāk tika noskaidrots, ka tas ir dobumakmens, ko senči izmantojuši reliģiskajos rituālos. Blakus šim akmenim arheologi atrada akmeņiem bruģētu pavardu, kur kurināta uguns. Zinātnieki uzskata, ka šī sēļu svētvieta ļoti līdzinās kuršu svētvietām. Turklāt šī ir vienīgā svētvieta Lietuvā, kuras dobumakmens kopš tās izmantošanas laikiem nav kustināts. Kultūras mantojuma vērtības Visā Gražutes reģionālā parka teritorijā dzīvo tikai 2,5 tūkstoši iedzīvotāju, tādēļ te nav prāvu pilsētu, tikai nelielas apdzīvotās vietas: Antaliepte, Deguči, Salaka un senā Dūkšta. Toties dažas no šīm apdzīvotajām vietām rakstītajos vēstures avotos minētas pat agrāk nekā daudzas krietni lielākas Lietuvas pilsētas. Piemēram, Salaka minēta kopš 1387.gada. Brīnišķīgu, šalcošu mežu ieskautā Salaka izvietojusies pie lielā un skaistā Loda ezera. Salakas iedzīvotāji pamatoti lepojas ar 1905.–1911.gadā no plēstiem laukakmeņiem celto baznīcu, kuras augstums sasniedz 78 metrus. Tā kā zeme šeit ir smilšaina un neauglīga, salakieši nodarbojušies ne tikai ar zemkopību, bet bijuši arī labi galdnieki, pratuši celt mājas, darināt mēbeles, kamanas, ratus. Daudzi nodarbojušies ar zvejniecību un strādājuši meža darbus. 19.gadsimtā Salaka bijusi ievērojama ar savu tirgu, arī iedzīvotāju tolaik bijis vairāk nekā tagad. 1897.gadā Salakā dzīvojuši 2386 cilvēki. Salakieši arī visu padomju varas laiku spējuši saglabāt 1930.gadā celto neatkarības pieminekli. Cita pilsētiņa – Antaliepte – rakstītos avotos pirmoreiz minēta 1580.gadā, kad skaitīti Antalieptes muižas saimnieki. Tolaik šeit dzīvojušas 107 ģimenes. Pilsētiņa atrodas ļoti skaistā vietā pie Šventojas upes. Tās apkārtnē ir daudz senās kultūras pieminekļu (senkapu, pilskalnu), var atrast dažādus akmens, bronzas un dzelzs priekšmetus, izrakstītu podu lauskas. Antalieptes tuvumā atrodas arī izdaudzinātā Lūžu svētnīca ar dobumakmeni. Tā varētu būt radusies 18.gadsimta sākumā, kad ap 1700.gadu uz Antaliepti pārcēlās karmelītu mūki un sāka aktīvu cīņu pret «pagāniem». Mūki uzcēla baznīcu un klosteri. Jādomā, ka Antaliepte jau kopš seniem laikiem bijusi nozīmīgs reliģiskais centrs, jo klosterus visbiežāk mēdza celt tur, kur nācās pielikt lielas pūles, cīnoties ar mūsu senču seno reliģiju. Tagad Antaliepte ievērojama ar savu hidroelektrostaciju un Antalieptes jūru, kur iekārtota atpūtas vieta. Ja dosieties uz Degučiem, varēsiet aplūkot 19.gadsimta vidū celtās pasta zirgu un ratu maināmās stacijas ēkas. Senajā Dūkštā ir saglabājies muižas ansamblis ar ēkām un parka apstādījumiem. Tāpat ir vērts apmeklēt arī Enerģētikas muzeju, kas iekārtots Tiltišķu ciemā, vecajās ūdensdzirnavās. Šis Lietuvā ir vienīgais tāda veida muzejs, šeit savākts aptuveni 2000 eksponātu. Kā ceļot? Gražutes reģionālā parka direkcija ir sagatavojusi vairākus ceļotājiem ļoti noderīgus bukletus. Tajos sev tīkamāko ceļojuma maršrutu atradīs gan tie, kas ceļo ar automašīnu, gan velotūristi un laivotāji, gan arī tie, kam labāk patīk ceļot kājām. Ar auto ir vērts braukt gadījumā, ja laika ir maz, toties redzēt vēlaties pēc iespējas vairāk. Protams, pa automašīnas logu visu ieraudzīt nevarēsiet, tādēļ daudzviet nāksies auto atstāt un paļauties uz savām kājām. Parkā ir izveidotas divas uzziņas takas, pa kurām ejot, varēsiet tuvāk iepazīties ar dabas vērtībām un kultūras pieminekļiem. Deguču taka ierīkota Deguču ainaviskajā liegumā. Tā paredzēta gājējiem, taču vasarā pa to var braukt arī ar velosipēdu, ziemā – ar slēpēm. Takas sākumā atrodas informācijas stends. Iedami pa taku, jūs redzēsiet gan pūces māju – dobumu, gan kapukalnus un pilskalnu, iepazīsiet purvu pasauli, daudz uzzināsiet par retiem augiem un dzīvniekiem. Taka ir trīs kilometrus gara, to noiesiet aptuveni divās stundās. Šavašas uzziņas taka līkumo gar Šavašas upi – tā līdzinās kalnu upei, tādēļ, kāpjot tās augstajās nogāzēs, nāksies krietni vien nopūlēties. Pusotru kilometru jūs pavadīs upītes burbuļošana, redzēsiet bebru mītni un noslēpumaino Lūžu mežu, padziļināsiet vai atjaunosiet savas ģeoloģijas zināšanas. Varēsiet apmeklēt arī seno lietuviešu (sēļu) svētnīcu, kur līdz pat mūsu dienām joprojām stāv senču rituālos izmantotais akmens ar dobumu. Tomēr visu dabas skaistumu jūs ieraudzīt nespēsiet, ja vien nesēdīsieties smailītē un nedosieties ceļojumā pa zilo ūdeņu ceļiem. Lai ezeru un «jūru» plašumos neapmaldītos, sev vajadzīgo informāciju varēsiet atrast dažādās maršruta vietās izvietotos stendos. Ieteicams iegriezties arī Gražutes reģionālā parka administrācijā, kas sniegs izsmeļošu informāciju par iekārtotajām atpūtas vietām, lauku tūrisma viensētām, makšķerēšanas un atpūtas noteikumiem. Tur varēsiet iegādāties arī atklātnītes ar noderīgu informāciju un ceļojumu maršrutu shēmām. Rakstā izmantoti Gražutes reģionālā parka informatīvie materiāli, kā arī Junonas un Vīteņa Almonaiču ģimenes arhīvs