- Sveiks, Zak, kā klājas? - Lieliski, lieliski. - Vai tikko pamodies? - Nē, šajās dienās esmu tēvs, tikko noliku gulēt diendusā savu dēlēnu. Taču es tiešām šorīt pamodos diezgan vēlu, ap vienpadsmitiem. Tā ka diez cik daudz laika nomodā neesmu pavadījis. - Saldu dusu tavam dēlam! - Esmu pārliecināts, ka viņš kārtīgi izgulēsies. - Zak, pasaki man vienu lietu – vai tu brauc ar sniega dēli? - Patiesību sakot, nekad dzīvē neesmu to pamēģinājis. - Vajadzētu jau gan. - Jā, es zinu. Jau vairākus gadus gatavojos to darīt. Kad biju jaunāks, man ļoti patika braukt ar skrituļdēli, tāpēc esmu pārliecināts, ka man ļoti patiktu arī sniega dēlis. Taču tā nu ir sanācis, ka ne reizi vēl nav sanācis pamēģināt. - Zviedriem ir labi panākumi snovbordā. - Jā, es zinu, mums ir ļoti daudz labu snovbordistu. - Viens no taviem tautiešiem pirms pāris dienām ieguva pirmo vietu. - Jā, lai gan lielākā daļa snovbordistu apgalvo, ka sacensības viņus īpaši neinteresē. - Nu jā, viņi ir tādi nedaudz "underground"... - Lai kā arī būtu, zviedriem tas padodas. Turklāt tas esot ļoti interesants sporta veids, tā ka es noteikti kādudien to izmēģināšu. - Zini, esmu ļoti priecīgs par iespēju runāt ar tevi, Zak. Un arī CLAWFINGER ierašanās Rīgā ir ilgi un ar nepacietību gaidīts notikums. - Jā, pārāk bieži jau neesam pie jums viesojušies, vai ne? - Vai zini, kur Rīga atrodas kartē? - Jā, es zinu, kur tas ir. - Zem Igaunijas. - Es zinu, zinu. Mēs vienkārši nekad neesam tur spēlējuši. - Alus te ir lētāks. - Nu, zini, ģērbtuvē mums tas tāpat tiks dots par velti. - Kādas dziesmas jūs domājat spēlēt? Vai tas kaut kā mainīsies, ņemot vērā, ka spēlēsiet šeit pirmoreiz? - Mēs jau pagājušogad nospēlējām vairākus koncertus ar savu pēdējo albumu "Zeros and Heroes". Un šis koncerts būs turpinājums šai tūrei, tāpēc lielākoties spēlēsim tās pašas dziesmas, ko iepriekš. Tas nozīmē - pāris dziesmas no katra albuma un nedaudz vairāk dziesmu no jaunākā. Jo tas vienkārši ir mūsu jaunākais albums. Sešas vai septiņas dziesmas no "Zeros and Heroes" un hiti, sauc nu tos, kā vēlies, no iepriekšējiem albumiem. Hiti un mūsu pašu mīļākās dziesmas. - Lieliski. Vai zini, ko mēs vēlamies dzirdēt? - Jūs gribētu dzirdēt visu. - Jūs mēģināsiet uzminēt, ko mēs vēlamies dzirdēt. - Parasti cilvēki vienkārši vēlas dzirdēt pilnīgi visu. - Zak, mans vārds ir Gustavs. Tas ir mans īstais vārds. Tas ir skandināvu vārds. Bet tevi sauc Zaks. Kāpēc tā? - Mana māte bija iemīlējusies Ringo Stārā, bītlu bundziniekā... - Manējā arī... - Un viņš savam pirmajam dēlam deva vārdu Zaks. Mana māte nolēma, ka tas ir lielisks vārds, un izvēlējās to arī man. Tā ir īsā šā stāsta versija. - Vai esi ticies ar citiem slaveniem Zakiem, piemēram, Zaku de la Rošu, Zaku Vaildu... - Esmu ticies ar Zaku de la Rošu. - Vai jūs arī parunājāties? - Nē, mūsu grupas uzstājās vienā festivālā Beļģijā. Mēs uzstājāmies vieni no pirmajiem, tā ka visu atlikušo dienas daļu es un taustiņnieks pavadījām, lēnām pamatīgi piedzeroties. Un kādā brīdī pusdienlaikā, kad bijām jau izdzēruši kādus 10 alus... - Tas nemaz nav tik daudz... - Nē, bet tad vēl bija agrs rīts, un tobrīd tie bija tikai 10 ali. - Vēl bija gaišs. Saule vēl spīdēja. - O, jā, saule spīdēja. Bija ļoti, ļoti saulains laiks. Un mūsu taustiņnieks piegāja pie Zaka de la Rošas un teica: "Atvaino, Zak, ir kāds cilvēks, ar kuru es ļoti vēlētos tevi iepazīstināt." Viņš pienāca pie mūsu galdiņa, un tad taustiņnieks teica: "Zak, es gribētu tevi iepazīstināt ar Zaku." Viņš ļoti samulsa, jo nesaprata, kas īsti notiek. Un viņš pajautāja: "Vai tu vēlējies vēl kaut ko?" Taustiņnieks atbildēja: "Nē, nē. Es vienkārši gribēju, lai Zaks satiek Zaku." Uz ko viņš sacīja: "Nu labi, tad, ja tev nav nekas iebilstams, es iešu paēst pusdienas." Tas bija ļoti muļķīgi. - Zak Tell... es tevi saukšu par Zaku Tellu, lai nejauktu ar Zaku de la Rošu. - Sauc mani, kā vēlies. Vari mani saukt arī par pakaļas caurumu. - Es gribēju tev jautāt – kas, pēc tavām domām, pašlaik notiek ar rap-metālu? Tu taču piekritīsi, ka tas strauji mainās? - Pēc manām domām? Es nezinu... Godīgi sakot, es nekad neesmu sapratis tādus jēdzienus kā "kaut kāda mūzikas stila skatuve" u.tml. Visus šos daudzos un dažādos žanrus ir izdomājuši žurnālisti un citi cilvēki, kuriem nepieciešams aprakstīt konkrētās grupas mūziku. Es negribu teikt, ka tas ir slikti. Vienkārši tas neinteresē pašas grupas, ka spēlē savu mūziku. Viņas neinteresē šie apzīmējumi. Man nozīme ir tikai tam, vai man patīk šī grupa, kad es to dzirdu, vai arī nepatīk. Neatkarīgi no tā, vai tas ir rap-metāls, džezs, funk vai soul... es netērēju savu enerģiju tam, lai sakārtu mūzikai virsū etiķetes. Vai nu man tā patīk, vai arī nepatīk. Tas arī viss. Tad nu mana atbilde ir šāda: ir pāris labas grupas, un ir arī pāris sūdīgas grupas; un vēl ir arī pāris sūdīgas grupas, kas ir uztaisījušas pāris tīri labu dziesmu... Ja tevi tas tik ļoti interesē un tu vēlies dzirdēt kaut kādu viedokli, nosauc kādu grupu... - Skaidrs. Parunāsim atkal par jautrākām lietām. Vai tev patīk arī black metal, death metal, jebkas no metal? Tu taču esi no Zviedrijas. Tev būtu jāzina ENTOMBED. Droši vien esi saticis LG? - Patiesībā es patiešām viņu diezgan bieži satieku. Jo viņš dzīvo kaut kur šai apkārtnē. Mēs sasveicināmies, pajautājam viens otram par jaunajiem albumiem... - Ja satiec viņu, lūdzu, pasaki, ka Latvija ar nepacietību gaida ENTOMBED. - Vai viņi pie jums spēlēs? - Nē, jo tagad pie mums brauc CLAWFINGER! - Viņi ir jauki puiši. Pagājušovasar spēlējām kopā pāris festivālos Vācijā. Kādā koncertā, kamēr mēs spēlējām, viņu ģitārists Alekss, galīgi pārdzēries, uznāca uz skatuves ar vīna pudeli rokās, nostājās skatuves priekšā un sāka kliegt uz skatītājiem. Viņi ir galīgi ķerti puiši. Bet runājot par satikšanos... Stokholma šajā ziņā ir ļoti maza pilsēta. Zviedrijas mūzikas bizness tik ļoti koncentrējies Stokholmā, ka ir gandrīz neiespējami nesaskrieties ar kādu paziņu vai kādu no citas grupas. - Zak, vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par kādu latviešu metāla vai roka grupu... vispār par kādu latviešu grupu vai mūziķi? - Tev man jānosauc pāris populārākie, tad es tev varēšu pateikt, vai esmu ko par viņiem dzirdējis. Tā no galvas es neatceros nevienu. - Mums ir pagānu metāla grupa SKYFORGER. - SKYFORGER? Tas gan neizklausās pēc mums līdzīgi spēlējošas grupas nosaukuma. - Tas izklausās pēc metāla. - Zini, es nekad neesmu klausījies tradicionālo metālu... Pirmoreiz roku iepazinu, kad satiku savus grupas biedrus. - Slimnīcā? - Jā, tas notika slimnīcā. Tas bija ap 1990., 1989. gadu. Viņi mani iepazīstināja ar tādām grupām kā SOUNDGARDEN, ALICE IN CHAINS, NIRVANA... īsu brīdi pirms to visu sāka dēvēt par grunge un tas kļuva populārs. Bet es savukārt viņus iepazīstināju ar tādiem izpildītājiem kā ICE CUBE, PUBLIC ENEMY un citiem. Pirms tam nebiju dzirdējis LED ZEPPELIN vai BLACK SABBATH... - Kas tie tādi? - Tu tagad laikam vienkārši gribi mani nokaitināt... Es palaidu garām visus 80-tos, 80-to gadu metāla grupas. Man daudz kas no tā visa patīk, taču es neesmu izaudzis, klausoties šādu mūziku... Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet tā nu tas ir. - Par metālu es tev jautāju tikai tāpēc, ka šeit, Rīgā, ļoti daudzi cilvēki ir sajūsmā par skandināvu metāla grupām, jo tieši tās nosaka gaisotni metāla mūzikā visā pasaulē. - Nu, skaidrs. - CLAWFINGER ierašanās Rīgā ir pamatīga atgriešanās atpakaļ laikā. Mēs visi kliedzām "When I grow up...", tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem. Vai tas tā var būt?! Es atceros, ka tobrīd vēl gāju skolā. - Nu, albums iznāca 1995.gadā... - Jā, tā ir īsta vēsture... - Sanāk pat vairāk par septiņiem gadiem... deviņi... pirms deviņiem gadiem... Ārprāts, es palieku vecs! - Zak, es tev varu apsolīt, ka priekšējās rindās kratīsies diezgan daudz krūšu... un noteikti tiks kratītas arī galvas. Jo cilvēki jūs atceras. - Pastāsti kaut ko par koncerta vietu. Vai tā ir piemērota rokkoncertam? - Pilnīgi noteikti... vide ir ļoti piemērota. Daudzas labas grupas tur ir spēlējušas, tostarp arī DE PHAZZ. - Kas tie tādi? - Nu, tāda pludmales mūzika. Un vēl tur ir uzstājies arī RZA no WU TANG CLAN. - Nu, tad jau derēs. - Zak, mēs patiešām ar nepacietību gaidām jūsu ierašanos. - Mēs arī. Neesam spēlējuši koncertu kopš, ja nemaldos, oktobra beigām. Pagājuši jau pāris mēneši, un es arī vēlos kapt uz skatuves un saņemt pamatīgu adrenalīna devu. - Sagatavojieties kārtīgi! - Noteikti. Mēs vienmēr esam kārtīgi sagatavojušies. Mēs esam pieļāvuši daudz kļūdu dzīves laikā, taču vienu lietu gan esam stingri ievērojuši – mēs vienmēr darām visu ar maksimālu enerģiju, izliekamies par 150 procentiem. Turklāt skatuve ir viena no tām vietām, kur es patiešām jūtos kā mājās. Viss mūzikas bizness, reklamēšanās un tamlīdzīgas lietas – nekad neesmu spējis to visu izmantot. Taču gadu laikā esmu sapratis, ka mūsu vieta ir uz skatuves. Mūsu albumi nesaņem to, ko būtu pelnījuši, ierakstu kompānija neizturas pret mums tā, kā mēs to būtu pelnījuši... vienīgā vieta, kur mēs patiešām saņemam to, ko esam pelnījuši, ir skatuve. Man bija nepieciešami 10 gadi, lai to saprastu. - Zak, paldies!