Lita: - Neko viens par otru nevar uzzināt. Dzīvo kopā, samierinies un pieņem otru. Cik pāri nav izjukuši un - cik var svinēt sudrabkāzas? Bezdarbībā izdabāt otram būtu ļoti grūti. Bet diviem radošiem ir vieglāk saprast, piemēram, kāpēc viņš šodien kliedz. Konflikti ir ikvienā ģimenē. Guntis: - Izkaujas, iedod pa aci... Lita: - Tā varbūt kaut kur notiek. Mēs esam ļoti atšķirīgi, taču pa dzīvi ejam paralēli. Guntis: - Kamēr vēl ir ko izzināt un tevi otrs saista... Lita: - Gailīti, tu vēl nezini, ko es izdarīšu! Mūsu dzīvē pārsteiguma brīžu netrūkst. Guntis: - Es esmu par klasiskām, pārbaudītām lietām. Arī attiecībās. Svinēt vai bēgt Lita: - Man vairāk gribētos svinēt. Es bez cilvēkiem nevaru izturēt. Man ir grūti. Esmu par to, lai svētki būtu un daudz cilvēku arī! Guntis: - Man ir otrādi, svētkus gribu veltīt tikai sev. Bet nekad tā neiznāk. Speciāli neko nerīkojam, ja notiek - improvizējam. Tu jau savas jubilejas vienmēr esi pavadījusi ārzemēs. Lita: - Jā. Esmu Strēlnieks (dzimusi 14. decembrī), tāpēc visu laiku šauju. Dažreiz trāpu, dažreiz - garām... Bet Guntis svētku reizēs ir tik nervozs, cilvēkos viņš vairs nav viņš pats. Guntis: - Nav vis tā! Lita: - Ar tevi ir tieši tāpat, kā stāstīji par savu onkuli. Nāk ciemiņi, bet viņš pa otru izeju aizlavījās prom. Domāju, Guntis arī tā varētu. Guntis: - Nu, ja tu viesus uzņemtu... Saviesīgās reizēs šodien tu nevienu nepārsteigsi, lai gan gribētos kaut ko īpašu. Kā mēs pārsteidzam viens otru? Lita klusi ienāk pa durvīm un mani nobaida! Lita: - Piemēram, dzimšanas dienā. Bet sentimenta mūsu starpā nav. Man piemīt lielāks dāvināšanas prieks. Man patīk kaut ko iedot un tad paslepus vērot reakciju... Guntis: - Man dāvināšana sagādā lielākās mokas, tad ir jāiet, jāmeklē un nevar izvēlēties. Sarežģīti. Lita: - Ja viņš man kaut ko atved no ārzemēm, tad tas ir trāpīts simtniekā. Guntis: - Jā, kaut ko no dabas, piemēram, akmeni. Atomkarš dzīvoklī Lita: - Mums ilgu laiku nebija tādu dzīves apstākļu, lai varētu priecāties par to, kas mums ir. Ikdienā dzīvojām ļoti vienkārši, bet tad vienā jaukā dienā es pateicu - viss, mēs sākam remontu! Sapratu, ja tagad neko neuzsākšu, tad mēs to vispār nekad neizdarīsim. Un riskēju! Nu, tad bija ļoti interesanti. Dzīvoklī viss bija jānes ārā. Gailītis bija šausmīgi dusmīgs, un es sapratu - nu ir cauri! Man viss jādara pašai. Vispār remonts ir atomkarš. Savulaik esmu krāsojusi sienas, špaktelējusi un sienas flīzējusi. Guntis: - Un tās bija jālauž... Katrā lietā vajadzīgs profesionālis. Lita: - Tik glīti man nesanāk, tāpēc saucu meistarus. Dzīvojot ar Gunti, man bija jāpierod pie tā, ka ciemiņu nāk maz. Dzīvojam samērā savrupi, bet sabiedrībā esam nepārtraukti. Tas man ārkārtīgi patīk. Lai mājās aicinātu, vajadzīgi zināmi apstākļi. Guntis: - Kādi tur apstākļi - vienkārši mākslinieciska nekārtība, un viss! Lita: - Pēc divdesmit pieciem kopdzīves gadiem esmu sākusi Gunti audzināt, radinot pie saviesīgas dzīves. Nezinu, ar ko tas beigsies... Guntis: - Nevajag aicināt uz "bui dui". Ja tu aicini ciemiņus, jābūt ne vairāk par sešiem vai astoņiem cilvēkiem. Mums ir tāds liels, apaļš vecmodīgs galds un astoņi ēdamistabas krēsli. Jāliek vislabākais galdauts, mums ir balts ar musturu. Antīks, apmēram, deviņdesmit gadu sens. Jābūt arī lielām auduma salvetēm. Visam jābūt stērķelētam. Simtgadīgai servīzei un galda piederumiem. Šis tas jau ir iekrāts. Lita: - Gailītim mājās patīk darīt divas lietas - spodrināt un ar putekļu sūcēju man krist uz nerviem. Guntis: - Man ir dāvināts ērts putekļu sūcējs, ērts, jaudīgs un kompakts. Esmu tik laimīgs! Lita no Skandināvijas atveda unikālu putekļu slotu - pārbrauc visam pāri un tad redzi, cik tīrs ir bijis... Lita: - Agrāk gan savai saimniecībai tik lielu uzmanību nepievērsām. Sadedzinātās maizītes Guntis: - Pēdējo reizi pie mums viesojās zviedru draugi. Mums jau nav tāda rocība, bet viņi pastāvēja uz to, ka paši iepirksies "Stockmann" mūsu pavadībā. Viņi arī gatavoja. Lita: - Tas bija tik atraktīvi un garšīgi! Pirmoreiz izmēģinājām arī manu cepešplīti. Biju stāvā sajūsmā, zviedri gatavoja cūkas fileju ar Itālijas žāvējumu speciālās mērcēs. Fantastiski! Atzīšos, savā mūžā vispār maz gatavoju. Man nebija ne laika, ne spēka. Guntis: - Ne intereses. Lita: - Man neizdodas, cik reižu mājās neesmu visu piededzinājusi. Es mākslinieciski aizraujos un... Guntis: - Katru dienu maizītes sadedzini... Lita: - Cik neesmu zupas pārvārījusi un gaļu sadedzinājusi! No piena vienmēr melni kastroļi, ak, kungs, kas tik nav bijis! Jo tu, cilvēks, tomēr strādā radoši un aizmirsti visu uz pasaules. Guntis: - Pēdējā laikā mums garšo Kalifornijas vīni. Tiem ir bagāta buķete. Neko nedarīt Lita: - Divreiz mūžā esam kopīgi pavadījuši atvaļinājumu: laulības sākumā un tagad. Vasarā bijām Bulgārijā, mani uzaicināja uz Varnu, kur savulaik uzvarēju, noskatīties baleta konkursu. Teicu Gailītim - vai tad mēs vienreiz nevaram aizbraukt kopā un nestrādāt?! Kad nokļuvām pie Melnās jūras, pat nepratām relaksēties - ko mums tagad darīt? Atpūtnieki visapkārt staigā kā uz darbu - izpleš saulessargus, ieziežas ar krēmiem, pasūta kokteiļus, pieņem ūdens un saules peldes... Nesaprotu cilvēkus, kuri tā vienkārši var neko nedarīt. Nu, iesim pagulēsim vai pastaigāsim gar jūru! Guntis tā nervozi grozās un kaļ ekskursiju maršrutu... Mums dzīvē jau vienmēr bijis darbs. Beigās gan iepatikās. Neko nedarīt - kas tā ir par baudu! Tā var kļūt slinks un resns - šausmas. Guntis: - Bet pirmoreiz mēs braucām uz Krimu. Lita: - Gandrīz vai medusmēnesis. Guntis: - Neatceros... Dzīvojām privāti pie tatāriem. Ļoti interesanti. Līdz Daugavai Lita: - Man bija iespēja mainīt visu savu dzīvi, gandrīz vai iet prom no Gunta. Pēc uzvarām Maskavā un Varnā Ņemiroviča - Dančenko teātris mani burtiski ultimāta formā aicināja uz prīmas vietu (1986). Joprojām glabāju šīs aizkustinošās vēstules. Bet tomēr atteicos no vilinājuma, vienkārši - neuzdrošinājos. Man bija bail. Pēc tam šeit esmu sista un mērcēta. Mana balerīnas karjera aprāvās ļoti neglīti - ar pavēli pie dēļa. Bet tam vajadzēja būt skaistam un pacilājošam brīdim. Pēdējo reizi uz skatuves izgāju savā pirmajā baleta festivālā 1996. gadā. Dzīvē mani atbalsta Guntis, varbūt vairāk iekšēji, bet jūtu, ko viņš domā vai gribētu teikt. Mēs viens otru tomēr jūtam. Man bijušas ārkārtīgi lielas depresijas, kad domāju - viss, iešu uz Daugavu slīcināties! Kam es esmu vajadzīga?! Tas bija izmisums. Bet, ja blakus kāds cilvēcīgi kaut ko labu izdara, tu neaizej līdz Daugavai. No netaisnības un pazemojuma brīžiem mēs viens otru velkam ārā. Mūžīgie studenti Guntis: - Uz dzīvi jāskatās filozofiski, citādi tu kļūsti par mērkaķi. Lita: - Abi esam iestājušies Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes maģistrantūrā, es - pedagoģijas kursā. Esam ļoti jauni - pirmā kursa studenti. Guntis: - Protams, neklātienē. Likām eksāmenus - kā pieklājas. Universitātē tu vari saskarties ar jaunākajām domas strāvām, tur ir viss "topīgais", tikai spēj ņemt! Tā būs fundamentāla bāze klāt pie mana divdesmit gadu stāža Mūzikas akadēmijā. Gadus skaita ik rītus Lita: - Spriedzi vispatīkamāk noņemt pirtīs. Tur es aizmirstu visu! Mūsu draugiem tādas ir Jūrmalā, Vecāķos, Baltezerā. Tā mēs viņiem vienmēr uzmācamies. Guntis: - Piebalgā mums ir īsta lauku pirtiņa, bet Rīgā ejam saunā. No rīta, lai uzmostos, riktīgi jānoberž ķermenis ar slapju, aukstu dvieli. Duša būtu pārāk ekstremāla. Tad vēl jāpietupjas tik reižu, cik tev ir gadu. Tā arī mums ir jauna metode. Man jau ir daudz - piecdesmit pieci gadi, bet neviens tik daudz nedod. Sākumā pēc šī vingrinājuma nezināju, kur kājas likt - muskuļi atrofējušies. Bet kā būs simt gados? Ko dzīvē gribētu mainīt? Lita: - Tu varētu gleznot, ja būtu laika. Guntim ir ļoti laba krāsu un formas izjūta. Es jau tev sen esmu teikusi - sāc! Mēģini! Mums pat no onkuļa mājās ir krāsas. Viņš visām lietām nobriest lēnām. Guntis: - Varbūt drīzāk nodarbotos ar astroloģiju vai teoloģiju. Lita: - Mūsu mājās radošais darbs nekad neapsīkst. Es sevi turpinu festivālā, kādi skandāli tik nav bijuši! Par sevi dzirdēju - ko tā Beire iedomājas, ko viņa te ved? Bet cilvēkiem patīk! Es parādu, kas notiek baleta pasaulē.