Ar Marijas kodu (4)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

"Par Marijas disku man lielāks prieks nekā par saviem iznākušajiem. Viņas personībā ir kas tāds, kas man pašai ļoti nepieciešams. Marija iemācījusies nomest dzīves smagumu, tāpat kā ūdens cirkulē dabā," saka folkloriste Biruta Ozoliņa, ar kuras svētību ierakstīts 96 gadus vecās Latgales teicējas Marijas Golubovas disks.

Savdabīgais ieraksts tapis mūzikas ierakstu izdevniecībā Upe ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. "Piepildījies sapnis, par ko domāju vismaz trīs gadus. Šāds ieraksts, protams, nekad nebūs komerciāls. To nepirks kā Mariju Naumovu. Bet Latgales Mariju var klausīties vēl un vēl, kā grāmatu lasīt," laimīgi saka Biruta Ozoliņa. Nu jau folkloriste iegrimusi jaunā projektā – nodibinājusi etnodžeza grupu Patina, šonedēļ viņi pirmo reizi oficiāli koncertēs. Vērtība mūža garumā Latgales teicēju Mariju Golubovu Biruta iepazina pavisam nejauši. Gāja gar Berģu pansionātu un izdzirdēja kādu dziedam. Turpat laukā uz soliņa. Skaļi un skanīgi. Tā bija Marija. "Viņa tur bija kopā ar savām draudzenēm. Uzreiz nodomāju – kā var tā sēdēt un skaisti skaļi dziedāt. Manu uzmanību piesaistīja ne tikai balss, bet personības spēks, ko tajā saklausīju," atminas Biruta. "Zinu simtu dzīsmīšu," ierakstā saka Marija. "Savos 96 gados viņa var dziedāt bez apstājas," papildina Biruta. "Stila sajūta ir ļoti smalka. Marija saka – nevar visas kopā vilkt vienu meldiņu, tā tautasdziesmas nedzied, tur katram ir sava balstiņa." Kad jaunais komponists Ģirts Bišs atsaucās Birutas lūgumam aizbraukt un ierakstīt Marijas balsi, viņš uzreiz atzina materiālu par publicēšanas vērtu. "Ierosināju, ka viņš kā komponists varētu piepušķot instrumentālu fonu, bet Ģirts neparko – ko tu, tas sabojās mantu, ieraksts jāizdod tāds, kāds ir. Sapratu, ka tās nav tikai manas emocijas vien. Marija ir vērtība kā ikviena vērtība, kas ir īsta. Marijas dvēsele ir tik liela, ka var dalīties ar mums, kā gan citādi viņa uzdrīkstētos būt tik atklāta." No skaidrā avota Latgales sievietes mūžs bijis sūrs, vīru izsūtīja uz Sibīriju, kad viņa gaidīja septīto bērniņu. Palika viena, trūkumā, pasludināja viņu par fašista sievu, dzīve bija pazemojumiem pilna. "Viņas mūžs balansē uz robežas, vai nu bija jāsajūk prātā, vai jāprot palūkoties ar īpašu skatījumu. Marija to mācējusi. Līdzīgi kā ūdens dabā cirkulē. Nolīst tīrs, uzņem zemes netīrumus, putekļus, bet iziet zemei cauri un atkal attīrās. Tas ir skaidrs pasaules redzējums, bez ļaunuma, bez pārmetuma. Viņa nesūkstās, nevaimanā, vienkārši stāsta par dzīvē vēroto," bilst Biruta un atzīst, ka no teicējas guvusi daudz ko sev – netveramu, bet ļoti vērtīgu. "Tas ir jautājums, kā tu ej pa pasauli – vai redzi tikai bruģa akmeņus zem kājām vai pamani zvaigzni nokrītam," klusināti saka viņa. "Vienkārša lauku sieviete ar majestātisku stāju un lielu iekšējo gaismu. Kā meža princese," – tā rakstīja Māra Vīksna no Latviešu folkloras krātuves, kura kopā ar ievērojamo folkloristu Andreju Krūmiņu pirmoreiz ieradās pie Marijas 1987. gadā, lai ierakstītu viņas balsi. Sākumā arī Birutai bijis nodoms ierakstīt tikai dziesmas – savdabajā Viļakas novada dialektā. ("Es Mariju saprotu, viņa mani ne," smejot saka folkloriste, kuras dzimtā puse ir Rēzekne.) Kad sirmā sieviņa sākusi stāstīt, ko dzīvē pieredzējusi, tik vien atlicis, kā ierakstīt: "Tik skaista valoda, tik skanīga. Tik vienkāršas, jēgpilnas atziņas, bet viņa taču pat skolās nav gājusi." Atklāt apsūbējumu Pirmā saskarsme ar folkloru Birutai bijusi studiju sākumā, kad viņa izdzirdēja Skandiniekus. "Sajutu, ka tas ir tik ļoti manējais. Kā jaunas asinis ielija! Droši vien tas bija kaut kā īsta meklējums. Pēc tā tiecos joprojām." Savā laikā viņa dziedājusi Iļģos, iedziedājusi latgaļu dziesmas radiofonā, pierakstījusi teicējas, arī Rīgā, tās sievas, kuras dzied latgaliski, jo tieši latgaliskais ir viņas interese. Visvairāk Biruta ir sēdējusi fondos un arhīvos, izklausījusies neskaitāmus tautas dziesmu ierakstus, folkloras ekspedīciju materiālus. Un vēl viņa spēlē kokli, lai arī akadēmiski apguvusi klavierspēli. "Kad man vaicā, kāpēc vairāk koklēju, nevis klavieres spēlēju, smejos, ka koklīte ir mazāka, mīļāka, to var paņemt gultā un paspēlēt. Es arī bērnus esmu midzinājusi, koklīti spēlējot." Birutai vistuvākās ir ļoti senās dziesmas – bolsi, beztakstsmēra dziesmas. "Parasti es izvēlos tās, kuras nedzied visi kopā. Ļoti brīvas, nav taktsmēra, kopā nav pat iespējams izlocīt. Varbūt tas tāpēc, ka esmu vienpate?!" pasmaida Biruta. Šādas dziesmas skanēs arī grupas Patina pirmajā koncertā. "Vai zināt, kas ir patina? Apsūbējuma kārtiņa, kas rodas uz ļoti senatnīgām lietām. Mūsu Patina ir senatnīgo latgaļu dziesmu sasaiste ar mūsdienīgu džezu. Tas bija mans lielais sapnis. Bija nepieciešami ļoti labi mūziķi, bet es ilgu laiku kautrējos viņus uzrunāt. Tagad man šie kolēģi ir, jau kopš augusta mēģinām – džeza pianists Viktors Ritovs, saksofonists Raivo Stašāns, basģitārists Oļegs Grišins un pie sitamajiem instrumentiem – Tālis Gžibovskis. Mēs spēlējam etnodžezu. Nu, es esmu tas etno, bet puiši – džezs," jauki paskaidro Biruta. Ja tik ļoti esat visā latgaliskajā, vai nav vēlme Latgalē dzīvot? Biruta skaidro, ka tad nebūtu ne viņas ierakstu, ne Marijas diska, to nosaka galvaspilsētas iespējas. "Man, protams, patiktu laukos dzīvot, tikai tad pavisam nost no visa, mežā," saka Biruta un smejot piebilst – nuja, kā meža princese.

Komentāri (4)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu