Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Radio SWH programmu direktora un žurnālista Jāņa Šipkēvica dēls Jānis Šipkēvics (21) mācās kordiriģēšanu Mūzikas akadēmijā un dzied vokālajā grupā "Cosmos". Jānis šajā intervijā nopietni apdomā katru atbildi, runā lēni, ieturot garas pauzes. Pēc garākās no tām atskan viena vienīga frāze, ar ko arī sniegta izsmeļoša atbilde uz jautājumu. „Teic, ko gribi – tas mantots no tēva…”
Kāpēc tu izvēlējies savu nākotni saistīt ar mūziku? Vecāki mani aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, tas, loģiski, iespaidoja manu izvēli. Kādu laiku gribējās darīt ko citu, bet tagad saprotu, ka tas ir to vērts, un esmu laimīgs, ka varu darīt to, ko es gribu. Kā tu raksturotu tēvu? Viņš ir pilnīgi savādāks nekā daudzi citi cilvēki. Viņš daudz ko var atļauties nedarīt tāpēc, ka viņam tas sanāk pats no sevis. Es viņu vērtēju gan kā cilvēku, gan kā talantīgu žurnālistu, kurš arī mūzikā daudz spēj ieraudzīt. Lai arī viņam nav muzikālās izglītības, viņš reizēm saprot vairāk nekā profesionāļi. Vai jūs ar tēvu esat līdzīgi? Mēs abi esam diezgan aizmāršīgi – aizmirstam sīkumus. Zināmā mērā mēs neesam tik piezemēti, cik cilvēkam tas būtu izdevīgi, jo reizēm atstājam novārtā pavisam ikdienišķas lietas. Bet no sīkumiem taču sastāvot pasaule… Ja es teikšu, nē, tu prasīsi kāpēc… Man grūti atbildēt… Tie ir vārdi… Katram ir savs definējums. Mans uzskats par dzīvi ir citiem vārdiem aprakstāms. Kaut kādā ziņā es varu piekrist – jā, tā ir. Tēva popularitāte ir ietekmējusi tavu dzīvi? Nē. Viņš ir ietekmējis mani kā cilvēks, un man nav bijis svarīgi, vai viņš ir zināms vai ne. Tu gribi dzirdēt, ka, jā, bet nekā – nav ietekmējusi. Un es tagad nestiloju! Varbūt mēs varētu parunāt par to, vai šogad bija laba raža āboliem… ... un bija? Jā! Varbūt tev pajautāt arī par sēņošanu – šogad pielasīji pilnu grozu? Nē. Mans tētis nesēņo un nemakšķerē, un arī man nav bijis iespējas pabūt mežā. Mūsu ģimenē ir savādākas intereses. Loģiski, ka tas, kā patīk atpūsties vecākiem, tiek ieaudzināts arī bērnos. Citi brauc sēnēs, bet mēs darām ko citu… Ja tas nav noslēpums, kas tas būtu? Neteikšu! Mēs vienkārši runājam. Skatoties uz tēva panākumiem žurnālistikā, varbūt tev arī kādreiz gribējies būt par tādu talantīgu žurnālistu? Bija tāda vēlme. Taču diezgan ātri pārgāja, jo sapratu, ka tas man nešķiet interesanti. Man patīk, ka varu izdarīt ko tādu, kas citos izraisa interesi. Protams, ir žurnālisti, kuri strādā kā mākslinieki, bet tādu ir ļoti maz. Faktiski viņi strādā, lai atspoguļotu to, kas ir pasaulē, – man nebija vēlēšanās rādīt un interpretēt kaut kādus citus notikumus. Gribējās pašam radīt. Kādi ir tavi mērķi, uz kuriem tiekties, kurus sasniegt? Es gribu dzīvot tā, lai man beigās nebūtu žēl, ka esmu dzīvojis šo dzīvi. Man nav konkrēta mērķa – darbs vai kas tamlīdzīgs. Tas ir mazsvarīgāk. Vai esi gandarīts ar dzīvi? Jā, man ļoti patīk muzicēt. Tu plāno savu dzīvi? Nē, man liekas – tas ir stulbākais, ko var darīt. Dzīvē gadās ļoti dīvainas lietas, jo īpaši ar cilvēkiem, kuri kaut ko saplāno un nepieļauj domu, ka var notikt savādāk. Mans mērķis ir arvien vairāk saprast, kā tā pasaule ir uzbūvēta. Vienīgais mērķis varētu būt – sirdsmiers, ko sniedz ģimene. Vai tu nekad neapjūc? Reizēm apjūku, bet nekad nekrītu panikā un neraudu par sīkumiem. Es nemēģinu kādu pārliecināt vai taisnoties. Man ir vienalga – galvenais, lai manas domas būtu tīras. Tomēr atgriezīsimies pie tava tēva. Kā tu definētu attiecības ar viņu? Man ir 21 gads, un tētis mani uz skolu vairs neved. Tēvs jūt, ka viņa bērns ir pieaudzis cilvēks un tā arī pret mani izturas. Es ar viņu runāju kā ar inteliģentu cilvēku, prasu padomus par lietām, kas man ir svarīgas. Tētis nav mēģinājis mani ievirzīt kaut kādās sliedēs, bet ļoti daudz palīdzējis saprast, kā ir iekārtota pasaule. Ko tu esi mācījies no tēva? Es neesmu neko mācījies, es vienkārši esmu iemācījies pats. Un ko esi mantojis? … nezinu…