Ar šo dienu sākās visai intensīva latviešu staigāšana pa pasaules jumtu. Tolaik Latvijas karogs Himalaju astoņtūkstošnieka virsotnē bija brīnums, kas raisīja sajūsmu, entuziasmu un patriotismu. Kopš tā laika šādi skati redzēti tik bieži, ka šo materiālu papildināt ar foto, kurā fiksēts košā dūnu jakā tērpies vīrs virs mākoņiem ar valsts standartu pie leduscirtņa rokā, šķiet gandrīz vai bezgaumīgi. Lai paliek tikai kalns un ceļš uz tā virsotni. Pirmās latviešu Himalaju ekspedīcijas vadītāja Teodora Ķirša vārdiem runājot, «ceļš, kas nekad nebeidzas». 1991. gada augustā Teodors Ķirsis, Imants Zauls, Pēteris Kūlis un Ilmārs Bernāns kļuva par pirmajiem latviešiem, kas Centrālajā Tjanšanā sasniedza bīstamo Uzvaras smaili (7439 m) – virsotni, kas vidēji prasījusi katra otrā alpīnista dzīvību. Līdz ar to bijušajā PSRS teritorijā vairāk nebija, kur kāpt – visi pieci septiņtūkstošnieki bija iekaroti. Rīgā Aivara Kozicka izteiciens, ka cita varianta vairs nav, nākamā ekspedīcija jāorganizē uz Himalajiem, vēl tika uztverts kā joks. Bet gadu vēlāk abstrakcija jau sāka pārtapt realitātē. Ar smieklīgiem simts dolāriem kabatā Ķirsis devās pirmajā izlūkbraucienā uz Nepālu. No 14 pasaules astoņtūkstošniekiem izvēle krita uz septīto augstāko – Daulagiri (8167 m) –, jo bija skaidrs, ka «mēs iesim bez papildu skābekļa pēc tādas taktikas, kādu esam apguvuši septiņtūkstošnieku nogāzēs». 1992. gadā jau trīs vīru izlūkekspedīcija veica treniņgājienu pa Daulagiri apkaimi. «Latvijas Universitātes tūristu klubs un Latvijas Augstkalnu klubs bija tie divi vaļi, uz kuriem tā lieta turējās,» atceras Ķirsis. «Pirmā prezidents Aivars Kozickis bija tas finanšu ģēnijs, kas palīdzēja sameklēt sponsorus un naudu. Es no Augstkalnu kluba organizēju ekspedīcijas sagatavošanas tehnisko pusi. Tā kopējiem spēkiem mēs to numuru beigu beigās dabūjām cauri.» 1993. gada augustā Teodors Ķirsis, Jānis Busenbergs, Pēteris Kūlis, Imants Zauls, Ilgvars Pauls, Ilgvars Gradovskis, Ilmārs Bernāns, Jānis Lapselis un Imants Jāņekalns izbrauca uz Nepālu. 10. oktobra četrpadsmitajā stundā Daulagiri virsotni sasniedza Imants Zauls, Ilgvars Pauls un Teodors Ķirsis. Šo varēja uzskatīt arī par pirmo sekmīgo Baltijas valstu Himalaju ekspedīciju. Teodors Ķirsis. Spēks slūžās «Tā bija Latvijas alpīnisma pāreja citā kvalitātē, mēs parāvām vaļā slūžas,» šodien vērtē Daulagiri ekspedīcijas vadītājs. «Tolaik Latvijai tas patiesi bija notikums, jo 1993. gadā visa dzīve vēl bija pamirusi, arī sportā. Protams, no pasaules alpīnisma viedokļa mūsu kāpiens nebija grandiozs sasniegums.» Tomēr latvieši sāka iejusties vidē, kurā darbojās personas, par kurām iepriekš bija tikai dzirdēts. Kopā ar mūsējiem Daulagiri kāpa vēl trīs ekspedīcijas – franču, japāņu un holandiešu. «Mēs iepazināmies ar vienu no slavenākajiem alpīnistiem Benuā Šamū, kura diemžēl tagad vairs nav starp dzīvajiem. Formāli Latvijas ekspedīcijas dalībnieki bija arī divi jaunzēlandieši un viens zviedrs. Tolaik viņu vārdi mums neko daudz neizteica, bet tagad divi no viņiem ir leģendāri.» Lai varētu dabūt atļauju kāpšanai virsotnē, alpīnistam jābūt kādas ekspedīcijas loceklim. Īsi pirms došanās uz Daulagiri vēlēšanos pievienoties latviešiem izteica divi jaunzēlandieši un viens zviedrs. Izrādījās, ka tie ir Robs Hols un Harijs Bols, kas bija apņēmušies virsotnē uzvest zviedru Veki Gustavsonu. Tā viņi paralēli latviešiem darbojās. Diemžēl traģiski. Kādā no augšējām nometnēm plaušu tūska piemeklēja Bolu, un nāve bija ātrāka par palīgiem. Bet Robs Hols vadīja komercekspedīciju Everesta vēsturē vistraģiskākajā 1996. gada maijā, kad bojā gāja divpadsmit kāpēji, viņu pašu ieskaitot. Dzīvs ir vienīgi Veke Gustavsons, kas tagad kļuvis par slavenu alpīnistu. Everesta iekarošana 1995. gadā Ķirša komandai šķita jau gluži loģisks solis. Tikpat loģiska radās Augstkalnu kluba programma Septiņas virsotnes Latvijai. «Visiem astoņtūkstošniekiem mēs ar Imantu bijām par vecu. Tas nu jāatzīst, tāds trūkums ir,» smīn Teodors. «Tāpēc atlika vien cierēt uz visu kontinentu augstākajām virsotnēm. Un 2001. gada janvārī ar Vinsonu Antarktīdā šo programmu arī pabeidzām.» Ķirsis uzsver, ka tās visas bijušas nacionālas – Latvijas – ekspedīcijas: «Ir starpība, vai viens Sandis Ozoliņš izcili spēlē kādā NHL vienībā, vai arī panākumu gūst visa Latvijas komanda.» Jāpiebilst, ka pirms Ķirša Himalaju ekspedīcijām Everestu jau bija sasnieguši amerikāņi Andris Lapkašs un Eds Viesturs, kam arī ir latviska izcelsme. Pirms desmit gadiem Teodors Ķirsis bija RTU Mašīnbūves iekārtu katedras vadītājs un docents, lasīja lekcijas, vadīja kursa darbus, diplomdarbus, kā arī piepelnījās, kopā ar alpīnisma kolēģiem lāpot baznīcu torņu jumtus. Tagad viņš ir lielas būviekārtu nomas firmas Altima Latvija (nesen vēl NCC Industry Latvija) direktors un valdes loceklis, kurš brauc ar 2000. gada modeļa BMW. Tomēr joprojām Ķirsis ir arī pasniedzējs RTU. «Arī šajā sfērā sāk atgriezties dzīvība. Jau sāk pieprasīt inženierus mehāniķus.» Nākamais kalns? «Mūs velk uz vietām, kur latvieši vēl nav bijuši. Ir Jaunzēlandē interesants un izskatīgs Kuka kalns. Tas ir šāgada mērķis. Gribas pastaigāt arī pa pasaules skaistākajām virsotnēm. Piemēram, pa Materhornu tepat Alpos vai uzkāpt fantastiskajā Amadablamā Himalajos.» Atgriešanās Everestā? Piemēram, lai kļūtu par vecāko vīru, kas tajā uzkāpis? «Tagad tik veci tur uzkāpuši, ka šaubos, vai es maz tik ilgi nodzīvošu,» smej Teodors, piebilstot, ka fiziskā kondīcija arī sešdesmit gadu vecumā tiekot turēta gatavībā kustībai augšup. Ilgvars Pauls. Tas ir mans miers Pirms Daulagiri Ilgvars Pauls bija ticis augšā divos Āzijas septiņtūkstošniekos. «Kādi desmit gadi pa kalniem jau bija nostaigāti,» atceras diplomētais celtnieks, kurš tolaik, gluži tāpat kā tagad, darbojās būvniecībā. Kurā firmā? «Laikam jau vēl valsts uzņēmumā, šķiet, Cēsu būvniekā vadīju celtniecības darbus,» viņš prāto. Astoņdesmitajos gados visai ņiprā privātmāju un citu objektu būvniecība apsīkusi, remontējuši valsts iestāžu birojus, cenšoties piedot tiem eiropeiskāku izskatu. «Nepārvērtējams laiks un nepārvērtējams datums,» tā Ilgvars Pauls šodien vērtē 1993. gada Daulagiri ekspedīciju. «Starp citu, tajā laikā bija daudz vairāk kāpēju, kas bija gatavi tādām virsotnēm.» Pēc 1995. gada 14. maija, kad Teodors Ķirsis un Imants Zauls sasniedza Everesta virsotni, bet Ilgvars Pauls bija spiests palikt 300 metru zem planētas augstuma pola, viņu ceļi šķīrās. Ilgvars cieši nolēma Everestā atgriezties vēlreiz. «Lielus darbus nevar veikt bez domstarpībām un dažādas pieejas,» viņš tagad saka vēsu prātu. Pateicoties Kalnu fonda dotajām un tā vadītāja Aivara Kozicka gādātajām iespējām, deviņdesmito gadu otrajā pusē Ilgvars vairāk varēja rūpēties par ekspedīcijām un doties uz pasaules visaugstākajām virsotnēm. Viņš nemaz necenšas īpaši atcerēties, kurā gadā kura virsotne sasniegta, bet, pat nakts vidū no miega uzrauts, precīzi pateiks visu virsotņu augstumu un uzzīmēs veikto ceļu uz tām. No četrpadsmit pasaules virsotnēm, kas augstākas par 8000 metriem, Ilgvara Paula rēķinā ir septiņas, un tādu vīru visā pasaulē nav nemaz tik daudz. Pirms vēlreiz sākt cīņu ar Everesta grandiozajiem 8848 vertikāles metriem Pauls 1996. gadā uzkāpa 8201 m augstajā Čooju. Nākamajā sezonā no Nepālas puses tika sasniegts arī Everests. «Tādējādi esmu bijis šā kalna abās pusēs.» 1998. gadā Ilgvars, kāpjot starptautiskas ekspedīcijas sastāvā, savā rēķinā ierakstīja Lodzi (8516 m) un Šišapangmu (8012 m). Toties pēc gada virsotnes atgādināja par savu nepielūdzamo varenību. Neveiksmīgs bija kāpiens uz Makalu (8463 m), kura laikā aizgāja bojā ceļabiedrs no Dānijas. 2000. gada 22. jūlijā pirmo reizi Latvijas karogs plīvoja virs Karakoruma Pakistānā – bija sasniegts Gašerbrums II (8035 m). 2001. gadā Paulam pakļāvās arī Nanga Parbats (8126 m). «Ar to arī viss beidzās. Tā bija pēdējā virsotne...» rezumē Ilgvars. Pavisam pēdējā? «Pēdējā sasniegtā!» atzib kareivīga atbilde. Paralēli tika īstenota Kalnu fonda septiņu kontinentu augstāko virsotņu sasniegšanas programma. Turklāt pēc Akonkagvas (6960 m), Makinlija jeb Denali (6193 m), Everesta (8848 m), Elbrusa (5642 m) un Kilimandžāro (5895 m) Paulam kopā Pēteri Kūli palaimējās 1999. gadā īsā klusuma brīdī starp nemitīgajiem nemieriem iekļūt Indonēzijā un kā pirmajiem latviešiem uzkāpt Austrālijas un Indonēzijas salu augstākajā virsotnē Karstensā (4884 m). Pēdējā laikā septiņu virsotņu kārotājiem nākas samierināties ar formālo Austrālijas gaiziņkalnu – 2228 m augsto Kostjuško. Starp citu, tieši šo pauguru daudzi ģeogrāfi uzskata par šā kontinenta augstāko virsotni. Tajā pašā gadā Pauls nokļuva arī finansiāli visgrūtāk aizsniedzamajā Antarktīdas Vinsonā (4897 m) un, lai nebūtu nekādu domstarpību, apmeklēja arī Kostjuško. Kaut gan Ilgvars to noliedz, grozi kā gribi, līdzjutējiem tas bija mačs starp individuālistu Paulu un Ķirša, Zaula rīkotajām nacionālajām ekspedīcijām uz tām pašām virsotnēm. Uzvarētāju izšķīra iespēja pirmajam nonākt tālajā Antarktīdā. «Paldies tiem, kas man palīdzēja, bet tas, ko esmu izdarījis, pieder man,» kārtējo reizi atgādina Pauls. «Man nav būtiski, kurš tur es biju. Galvenais, ka es tur biju. Tas ir mans miers, tā ir mana pārliecība.» Kopš 2003. gada Ilgvars Pauls – Kalnietis no Cielēniem – ar visu ģimeni ir rīdzinieks. Vai tas nozīmē, ka Cielēni pārdoti? «Nu, ko tu? Lauku mājas pārdot?!» Ilgvars par tādu jautājumu kļūst gandrīz nikns. «Tā vieta nav ne pārdodama, ne nopērkama.» Viņš ir kā katliņš uz lēnas uguns. Joprojām paskrien, uzslēpo, neaizmirst par karatē. «Ja rastos iespēja kāpt, starp diviem musoniem es paspētu sasniegt astoņtūkstošniekiem atbilstošu fizisko kondīciju.» Kurš varētu būt astotais astoņtūkstošnieks? «Es kļūšu nenopietns, ja nosaukšu kādu konkrētu kalnu,» Ilgvars sāji atsmaida. «Patlaban es domāju, kurš būs nākamais objekts celtniecībā.» Viņš uzsver, ka nevēlas izrauties kādā vienreizējā ekspedīcijā. Ja turpināt, tad tikai visu sēriju. «Ja pēc katras virsotnes jāatgriežas zemes dzīvē, tas nav reāli,» tāds ir Paula spriedums, kas liecina par nopietniem nodomiem tepat zem mākoņiem. Viņš ir uzņēmuma Skonto būve projektu vadītājs, kura pārziņā bija un joprojām ir arī, piemēram, lielveikala Mols rekonstrukcija. Patlaban Ilgvaram Paulam gan ir tikai 46 gadi. Ķirsis Daulagiri ekspedīcijas vadīšanu uzņēmās, būdams piecdesmitgadnieks. Imants Zauls. Virsotņu pazemināšana Tieši viņš, pēc Daulagiri ekspedīcijas lidmašīnā atgriežoties no Himalajiem, skaļi pateica to, kas pārējiem jau labu laiciņu skanēja domās: «Un tagad uz Everestu!» Imants Zauls tāpat kā pirms desmit gadiem ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja galvenais inženieris. Bet ne tikai. Šajā laikā viņš kļuvis arī par elektriķa, siltumtehniķa un santehniķa amata meistaru. Viņa rokasspiediens ir ciešs, plauksta plata un raupja kā astoņdesmitā numura smilšpapīrs, jo pēc darba laika beigām tiek liktas lietā amata prasmes, šobrīd galvenokārt apkures sistēmas ierīkojot. Lai varētu dzīvot un arī – lai kalni kļūtu tuvāki. Imants atzīst, ka uz ekstraaugstuma virsotnēm, kuru iekarošanai varētu piesaistīt sponsoru līdzekļus, viņš vairs netēmē, tāpēc nauda ceļojumiem jākrāj pašam. «Pirms desmit gadiem gan mēs varējām brīnumus veikt,» ar sajūsmu atceras Imants. «Pa ceļam uz Daulagiri, nepilnu 5000 metru augstumā nonākot pie ledāja, mūs pameta visi 60 nesēji. Mēs, deviņi latvieši, tās kravas tonnas tālāk uznesām paši. Nez vai mūsu komanda šodien to spētu izdarīt.» Tomēr kāpšanas azarts Imantā nav nodzisis. «Katru gadu mēs kaut kur uzkāpjam,» viņš skaidro. «Šogad pat bijām Āfrikas otrajā augstākajā virsotnē – Kenijas kalnā – 5199 m. Klinšaina virsotnīte, bet nekas briesmīgs. Tādās, uz kurām nav jāorganizē milzīgas kravas transportēšana, mēs varam kāpt. Ideju jau mums netrūkst. Domājam par Jaunzēlandi vai Jaungvineju. Velk arī uz Latīņameriku. Ļoti skaista virsotne ir Peru – Alpamaijo.» Jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu Imants Zauls kalnos kāpj kopā ar Teodoru Ķirsi. Abi, sasniedzot visas piecas (pietiek ar četrām) augstākās Pamira un Tjanšana virsotnes jeb padomju teritorijā esošos septiņtūkstošniekus, kļuva par Sniega leopardiem. Šis tituls, ko augstu vērtē arī Rietumu alpīnisti, Latvijā vēl pieder Pēterim Kūlim un Ilmāram Bernānam. Pēcdaulagiri desmit gados kopā sasniegtas ne tikai visu kontinentu augstākās virsotnes. «Dažos gados pat divreiz uz kalniem aizmukts,» Imants jūtas gluži apmierināts. «Vienīgi Peru Vaskaranā neizdevās tikt līdz galam. Bet tas nav nekāds mazais kalns, gandrīz septiņi kilometri. Mēs ieradāmies drusku pirms īstās sezonas, un biezais sniegs vēl bija nepārvarams. Bet pat Argentīnā, Akonkagvā otrreiz uzkāpām, uz Elbrusu aizbraucām divreiz pēc kārtas. Normāli viss bijis.» Bet jau divus gadus astoņtūkstošnieki iztiek bez latviešiem. Jācer, ka pagaidām...