"Piekrītu viedoklim — ja koncertzāli ceļ, tad jāiet pēc maksimālās programmas. AB dambja projekts ir sapņu projekts, cerams, ka tas īstenosies. Bet, ja finansiālu iemeslu dēļ šādu projektu nevar īstenot, tad es apsvērtu iespēju iet tādā virzienā, kā pirms vairākiem gadiem izdarīja Drēzdenes filharmonija," intervijā stāsta Poga. "Viņiem bija Austrumvācijas laikā celta koncertzāle - drūma, akustikas ziņā smagnēja, neatbilda mūsdienu kritērijiem. Atstājot ārējo karkasu, tajā iebūvēja jaunu, modernu koncertzāli, atbilstošu visiem akustikas parametriem."

Kā vēl vienu piemēru viņš min risinājumu Cīrihē, kad vēsturiskajai Tonhalles koncertzālei bija pienācis laiks renovācijai, bet orķestrim kaut kur ir jāpaliek.

"Viņi atrada pamestu rūpnīcu un tajā iebūvēja koncertzāli ar 1200 vietām, ko es uzskatu par ideālu izmēru Rīgai. Šveicieši tam iztērēja - tas izklausās pēc neprātīgi zemas summas laba līmeņa akustiskai koncertzālei - desmit miljonus Šveices franku (deviņi miljoni eiro)."  

Taujāts, vai Kongresu nams būtu piemērots renovācijai, Poga atbild noliedzoši. Arī Lielā ģilde ar 660 sēdvietām ir par mazu.

"Tur lieliski var atskaņot un klausīties Bēthovena vai Brāmsa simfonijas, kur ir iesaistīts klasiska sastāva orķestris. Savukārt 19. gadsimta beigu vai 20. gadsimta sākuma darbi - Mālers, Štrauss - rada klausītājiem dzirdes diskomfortu. Mūziķiem jāspēlē nedabiski rezervēti, lai šo mūziku varētu Lielajā ģildē klausīties."

Kā labāko piemēru Latvijā viņš min Rēzeknes koncertzāli "Gors".

"Ja akustiskā ziņā kaut ko līdzīgu izdotos radīt Rīgā, tas būtu liels ieguvums," viņš rezumē.