/nginx/o/2019/03/01/11833553t1he21d.jpg)
FOTO: Ekrānuzņēmums
Piektdien, 14. septembrī, pašmāju dziedātāja Dināra Rudāne laida pasaulē mīļotā vīrieša basista Edvīna Ozola meitiņu Miriamu Amiru. Sociālajā tīklā “Instagram” viņa publiskojusi pārdomas par savu pēcdzemdību pieredzi, lai atbalstītu citas jaunās māmiņas, kuras, iespējams jūtas vienas savos pārdzīvojumos.
“Pirmā diena – nesapratnē, kas notiek. Pateicoties Edvīnam, man bija daudz vieglāk iepazīties ar pārtīšanas, mazgāšanas un vispār elementārām turēšanas tehnikām. Pēc ķeizargrieziena maz kustējos un visas rūpes par meitiņu tika vīram. Lēnām velkoties pa garo Dzemdību nama gaiteni uz pārbaudēm, vēroju jaunās māmiņas, kuras ved ratos ar tādiem pašiem katetriem un pārējiem pēcoperācijas atribūtiem kā man – skats nelīmējas ar iztēloto pēcdzemdību prieku, ko biju iedomājusies.
Pirmkārt, joprojām nespēju smadzenēs iztulkot – kā vispār cilvēks var rasties no pāris šūnām un izaugt vēderā, ūdenī, manī. Otrkārt un treškārt – dzemdību vājprāts, ko piedzīvojam, satraukums par meitiņas pašsajūtu...
Nevarēšu sarakstīt visas domas, kas mani piemeklēja pirmajā dienā, par kurām šobrīd var pat pasmieties. Katra savāda kustība man likās kā jauns simptoms kādai dzemdību traumai vai vēl kas. Lai arī cik reizes Edvīns un ārsti man teiktu, ka Miriamai Amirai viss ir kārtībā, es nevarēju savilkt savās smadzenēs nekādu loģisku domāšanu.
Sākumā es nespēju sev piedot to, ka netiku galā pati un bija jātaisa ķeizargrieziens; lai arī ārsti teica, ka meitiņa bija man par lielu, es tik un tā turpināju sev pārmest (šobrīd saprotu, ka tā ir laime, ka tāda operācija eksistē).
Esmu laimīga, ka turu Miriamu Amiru klēpī, un vairs nav svarīgi, ko tas prasīja! Bet pirmajās dienās smadzenes vārījās un tam visam klāt pievienojās piena trūkums. Tā vienkārši uzreiz nebija un pēc trim dienām nebija. Caur sāpēm liku meitiņu klāt pie krūts, cerot, ka viss mainīsies. Līdz asinīm bija sajūta, ka pie krūts pieliek atkailinātu elektrības vadu. Vainas sajūta bija neizturama, teicu Edvīnam, ka esmu slikta māte, ja nespēju ne normāli laist bērnu pasaulē, ne tagad pabarot. Kāds ķīselis man bija galvā! Nabaga Edvīns!
Piens parādījās piektajā dienā, tik daudz, ka visu valsti varētu nodrošināt. Pat ja neparādītos, cilvēki dzīvo absolūti tādu pašu dzīvi, piedzimstot naturāli vai pēc operācijas, barojot ar krūts pienu vai maisījumiem. [..]
Lai aprakstītu, cik traki man gāja, kad jau bijām mājās: nekad neaizmirsīšu nakti, kad mazā raudāja. Es, protams, biju zombijs un nezināju, kā lai palīdz. Staigāju pa dzīvokli ar meitiņu rokās, mēģinot nomierināt. Sakrātais nogurums un absolūta bezpalīdzība, neziņa, kā palīdzēt, pāraug histērijā. Pēc brīža es jau raudāju skaļāk par Miriamu Amiru, kas viņu arī nomierināja. Gan smieklīgi, gan skumji. Četras sienas pret manu trako dzīves ritmu pirms tam. Brīvība pret krūts barošanu katru otro stundu, kas liek justies kā piena fabrikai nevis cilvēkam, un, protams, atbildība par mazu, trauslu būtni, kurai nevar palīdzēt, jo vēdera stabilizēšanās process vienkārši ir jāiztur. Nākamajos mēnešos es jau daudzmaz sāku atgūt smadzeņu darbību, kā arī sāku saprast, kas meitiņai liek justies slikti. [..]
Tad arī sākās mierīgas naktis, un šobrīd mēs pat neatceramies, kā ir, kad Miriama Amira raud. Domāju, ja ne Edvīns, es jau 50 reizes būtu izsaukusi ātros bez nopietna iemesla un pati jau būtu trakomājā,” rasta dziedātāja.
“Lasīju, it kā būtu uzrakstīts par mums. Paldies, ka dalāties ar šādiem stāstiem, tiešām paliek vieglāk, ka neesi vienīgais ar šādu pieredzi, ka tā tas var notikt ar jebkuru”, “Kad manai māsai piedzima pirmais bērns, viņa arī raudāja kopā ar mazo, jo jutās tik bezspēcīga, ka nezina, kā palīdzēt mazajam puikam”, “Cik tomēr ir svarīgi, ka blakus ir adekvāts vīrietis, kas spēj emociju virpulī saglabāt racionālu domāšanu” - tā komentētāji.
