“Ja viņa būtu kopā ar mums, tad šodien pilnīgi noteikti mēs sēstos pie viņas pašas bagātīgi klāta svinību galda un, viņas mūžīgi pozitīvajiem smiekliem skanot, cienātos ar kūku, uz kuras būtu cipari 62. Šādi 28. maiju mēs vairs nesvinam 5 gadus. Šis ieraksts nav domāts, lai pažēlotos. Goda vārds ne! Esmu šo notikumu jau vairāk vai mazāk izsērojusi, paldies. Lai arī, protams, tas sāpēs droši vien vienmēr! Tas viss, ko es te rakstu, iespējams, ir pārāk personiski, bet nu tādu vidi es te izvēlējos veidot. Bilde kapos - tālāk vairs nav kur, vai ne? Bet par ko tad šis viss? Es neesmu liela kapu kultūras cienītāja, pie mammas uz kapiem aizeju tikai atsevišķas reizes gadā. Vairāk jau sevis dēļ, jo zinu, ka, piemēram, peonijas (viņas mīļākie ziedi) jau ir tikai simbols manām atmiņām, esmu droša, ka tas, ka atceros par viņu gandrīz katru dienu, nav mazsvarīgāks par kapu apmeklējumu.
Bet katru reizi, esot kapos, man ir milzīgs atgādinājums tam, ka mēs visi “tur” ātrāk vai vēlāk būsim. Tā ir vienīgā lieta pasaulē ar 100% garantiju.