Linda, pastāstiet, ko varēsim dzirdēt svētdienas koncertā?

Atskaņosim dažādu laikmetu skaņdarbus, kurus visus vieno mīlestība pret simfodžezu. Es tieku dēvēta par mākslinieku–hameleonu, darbojos dažādos mūzikas stilos – man ir akadēmiskā izglītība, esmu popmūzikā, kopš 18 gadu vecuma dziedu un interesējos par džezu. Šīs visas lietas reiz jau apvienojās manā koncertprogrammā, kas izskanēja “Arēnā Rīga”. Svētdienas koncertā skanēs Bjorkas izpildītā dziesma “It’s Oh So Quiet” no filmas “Dejotāja tumsā”. Tā man ir ļoti mīļa dziesma, ko dziedu jau vairāk nekā desmit gadu. Skanēs arī tituldziesma no mana 2008. gada albuma “Chameleon”, ko daudzi salīdzina ar skaņu celiņu no kādas Džeimsa Bonda filmas, un tādu iespaidu es arī vēlējos panākt. Ir izveidota jauna aranžija manai dziesmai “Uzar mani kā zemi”. Gunta Kuzmas vēlme bija iekļaut klasisko Kurta Veila “Mack the Knife”, arī Džordža Gēršvina mūziku un dziesmu “My Way”. Katrai dziesmai, kas ir ikoniska, gaidu īsto laiku, kad varēšu to nodziedāt ne vien tehniskā vai vokālā ziņā, bet, teiksim tā, kad manas iekšas būs pareizajā temperatūrā, kad es to varēšu iznest. Tā bija arī ar “My Way”, ko gan agrāk jau dziedāju, bet tikai tagad pa īstam saprotu tās vēstījumu, ielieku tajā pavisam citu saturu un jaudu. Ja agrāk tā šķita vienkārši ļoti monumentāla un iespaidīga, tad tagad vairāk intīma, niansēta un dziļa, kaut gan skan ļoti plaši. Tā ir dziesma par sava ceļa gājējiem un par visu, ko šī izvēle maksā. Es ar to varu labi identificēties, šī dziesma man daudz nozīmē, visa programma ir ļoti personiska, es to ilgi apdomāju.

Man ļoti tuva ir arī sadarbība ar simfonisko orķestri, jo akadēmiskā mūzika ir mana sena mīlestība. Es studēju operdziedāšanu, bet otrajā kursā iznāca mans albums, kas bija veiksmīgs, un skolotāja Margarita Gruzdeva teica: “Lindiņ, ja šīs durvis tev atveras – ej!” Bet

sapnis par klasisko un opermūziku manī visu laiku gruzd, tāpēc priecājos par katru iespēju sadarboties ar tādas raudzes mūziķiem.

Atkal uz mēģinājumiem eju nobijusies kā mazs trusītis. Man atkal ir uztraukums, atkal jūtos kā skolnieks. Tā ir tāda pamodinoša sajūta. Bet tas ir veselīgi – būt tā, kas mācās, statusā, būt pazemīgam.

Man gan vienmēr ir bijusi tāda attieksme pret mūziku, bet tad, kad tev jāsadarbojas ar 60 cilvēkiem vienlaikus, tad… Šie cilvēki ir redzējuši un dzirdējuši visu – gan labā, gan ne tik patīkamā pieredzē. Tāpēc man ir sajūta, ka pirmais klausītājs, kas man jāiekaro, ir orķestra mūziķi un diriģents. Man jāizpelnās viņu uzticība un sadarbošanās. Koncertā, protams, ir “šeit un tagad” – lai kādas rūpes arī nebūtu, ar pirmo soli uz skatuves tas viss pazūd. Ir tikai mūzika un tas, ko gribu pateikt. Lai kāda arī būtu situācija, man vienmēr tiek iedots spēks, lai varu iet un priecēt cilvēkus, darīt to, kas man jādara, uzlādēt sevi un citus.

Šajā koncertā uz skatuves uzstāsieties ar lielu pavadošo sastāvu, tomēr savā solo karjerā pēdējā laikā vairāk ejat kameriskākā izpausmes virzienā. Kā šīs abas šķautnes jūsos sadzīvo?

Tas ir kā ēst rupjmaizīti un “Cielaviņu”. Tā mana hameleoniskā daba prasa ēst, neliek mani mierā, neļauj izpausties tikai vienā veidā. Ja daru kaut ko vienu, man sāk pietrūkt krāsu. Uzstājoties duetā ar kādu ģitāristu, piemēram, Rihardu Lībieti vai Kasparu Zemīti, tas ir veids, kā varu izpausties dinamikas visniansētākajā, pieklusinātākajā veidā. Ar katru gadu man šī krāsa paliek arvien mīļāka, jo man ir vairāk, ko teikt. Gadu gaitā sakrājas tev pieejamā pustoņu palete, uzlabojas izšķirtspēja, tu paliec tādā kā HD kvalitātē. Tu vari to gan izjust dzīvē, smalkāk sajūtot cilvēkus, gan par to pastāstīt uz skatuves. Es vienkārši vairs nebaidos būt par sevi. Arī tīri tehniski vokāli man palīdz koncentrēšanās uz saturu, uz to, ko gribu pateikt. Pirmais ir vārds, un tad melodija kā tāds dzijas pavedieniņš vijas tam cauri un iznes frāzi. Mazais sastāvs dod iespēju niansēm, bet lielais ļauj izjust to masīvo vibrāciju, ko sajūti pilnīgi fiziski. Orķestris dod milzīgu krāsu apjomu un skaņas jaudu, kas vienkārši līst pār tevi. Tā ir pilnīgi cita pieredze, kas prasa spēku. Līdz ar to es negribētu visu laiku atrasties ne vienā, ne otrā pusē, jo būt abās ir piepildošāk.

Vairākkārt pieminat, ka jums svarīgs ir stāsts, ko izdziedat. Kas ir tās tēmas, kas jums šobrīd, rakstot, izvēloties un dziedot mūziku, ir svarīgas?

Šajā dzīves nogrieznī man šķiet loģiski pašdefinēties, meklēt jaunu definīciju sev. Saprast, ko es patiešām vēlos, kāds ir bijis mans ceļš, kādu to gribu tālāk – jūtos mazliet kā krustcelēs. Zini, Ziemassvētkos ir tie šokolādīšu kalendāri bērniem, kur tu nekad nezini, kas būs nākamajā dienā. Tu atver pa vienam, jo visu uzreiz nevar, un katru reizi ir pārsteigums. Varbūt nav pat tik svarīgi, kas tur ir iekšā, bet gaidīšanas svētki un pārsteiguma brīdis ir visa piedzīvojuma būtība.

Un tagad es jūtos tā, ka man ir iespēja atvērt kaut kādus līdz šim slēgtus nodalījumus sapratnē par sevi. Godīgus, neizskaistinātus, preses relīzēs nepieslīpētus. Arī spēja par to atklāti rakstīt.

Tas visspilgtāk atklājas manā programmā “Introversijas” ar Rihardu Lībieti. Tā kā jau kopš bērnības rakstu angliski, bieži atskārtu, ka reti cilvēki tiešām izprot tekstu, kas savukārt man ir ļoti svarīgi. Tā es sāku tos atdzejot latviski un lasīt pirms dziesmu atskaņojumiem oriģinālvalodā. Manī bija nepārliecinātība sarunāties ar cilvēkiem no skatuves, iepriekšējā programmā to meistarīgi darīja Kaspars Zemītis. Bet lasījumi man ļāva atklāt, ka man izdodas, un ka varam kopīgi gan būt dziļdomīgi, gan pasmieties par sevi vai neveikliem jokiem, tas ir mans un klausītāju unikāls kopējais brīdis.

Tas laikam arī ir šobrīd svarīgākais – nodefinēties. Jo ir tik daudz sakrātu notikumu, krāsu un sajūtu, tik daudz kas izmēģināts – mode, fotogrāfija, komponēšana, producēšana, interviju rakstīšana, pat līgavu grimēšana, pavārmāksla utt. Tagad ir sajūta – labi, šis ir tas "katalogs", šis viss esmu es, bet kā tas turpmāk noteiks to, ko es izvēlēšos par savu kodolu. Par mūziku arī ir bijuši ļoti lieli jautājumi, tas nav vienmēr a priori bijis dienaskārtībā, jo, manuprāt, ieguvējs ir tas, kurš var vienā mūžā nodzīvot vairākas dzīves. Ja tu kaut kādā brīdī vari pārveidoties, kāpēc to neizmantot? Respektīvi, mana tēma ir sevis absolūti godīga izzināšana un arī citu sieviešu iedrošināšana, lai cik tas banāli neizklausītos, pieņemt sevi. Ļaut būt sev, atzīt un saprast, kas es esmu, ko es gribu, kas man patīk, nevis atražot citu idejas, modeļus, dzīvesveidu un dzīvot pēc citu scenārijiem vai vēlmēm. Laiks ir kas tāds, ko mēs neatgūsim, tāpēc man ir svarīga šī sevis iekšējā sakārtošana, un par to es dziedu.

Vai jums jau sanācis uzstāties Rēzeknes Gorā?

Jā, sava albuma “Digital Church” prezentācijas ietvaros tur uzstājos, un man ir vissiltākās atmiņas par koncertzāli. Arī tagad braukšu jau ātrāk, uz sestdienas koncertu, lai dzirdētu Bēthovena 3. simfoniju, padzīvotos ar orķestri, mūziķiem un ieietu tajā atmosfērā.

Šajā nedēļā mēs svinam Baltijas ceļa 30. gadadienu, arī LNSO “Vasarnīcā” Andra Dzenīša jaundarbs it veltīts šim notikumam. Kādas jums ir sajūtas un attieksme pret šādiem valstiskiem un patriotiskiem svētkiem?

Viļņveidīgi. Ir bijuši laiki, kad tas man bija svarīgāk, bet, ja godīgi, mākslinieku iesaiste politiska rakstura lietās nav vienkāršs jautājums. Nešaubīgi – brīva Latvija ir mūsu lielākā dāvana, ko mēs ne pret ko nemainītu. Tomēr iesaistīšanās publiskajā telpā šādos jautājumos – katram par to ir viedoklis, cilvēki ļoti asi reaģē uz jebko. Es esmu jūtīgs cilvēks, mana āda nav uzaugusi necik daudz biezāka pa šiem gadiem, līdz ar to es negribu sevi likt uz sārta šajā ziņā, esmu to jau darījusi idejas vārdā pietiekami daudz. Tagad ir laiks sev. Priecājos par mūsējo panākumiem, esmu lojāla šīs valsts patriote, vienmēr piedalos vēlēšanās kā godīga pilsone. Šobrīd izvairos no jebkāda veida iesaistes diskusijās par jūtīgiem jautājumiem, jo tas prasa daudz enerģijas, tāpēc atstāju to cilvēkiem, kam tā ir misija. Es varu savai zemei un cilvēkiem kalpot ar to, ka es dziedu un rakstu mūziku, mani šobrīd interesē cilvēkmīlestība un pašrealizācija, pašizaugsme. Droši vien ir nepopulāra atbilde, bet tā ir godīga.

Tad nu baudīsim to, ko darāt vislabāk – dziedat un radāt muzikālus svētkus. Uz tikšanos Rēzeknē!

Ar prieku!