Rihards Jānis Ķullītis jeb Prusaks (Prusax) ir tikai 23 gadus vecs, bet jau palīdzējis visai Latvijai kļūt trakai koka rotaļlietas kendamas dēļ, kā arī dzirdams pašmāju radio viļņos ar savām svaigajām rīmēm, pārstāvot jauno vietējā hiphopa skolu. Intervijā TVNET reperis pastāstīja, kā viņam izdevies gūt šos panākumus.

Brīdinām, ka intervijā lasāmi lamuvārdi, slengs, izteicieni angļu valodā, rusicismi.

Kā tu sāki nodarboties ar mūziku?

Mana pirmā dziesma iznāca 2016. gada februārī. Es jau vairs gandrīz neatceros, tas tik sen liekas. Kad atbraucu no Nīderlandes, maniem bīrponga draugiem bija atvadu ballīte no mājas, sapazinos ar Pāvelu, kurš bija tajā “Olu” burbulī un viņam bija apnicis tas viss. Iesaistījos apvienībā “Radical Triad”, bet sapratu, ka tur nekas nebūs, baigi nenopietni. Vienu dienu visi grib kaut ko darīt, otru nē, half assed. Pusgadu vēlāk pēc šīs jau citā ballītē pie tualetēm iepazinos ar Stepu (reperis - aut.), visu nakti noballēju ar “New Wavy” džekiem, viņi teica: “Nu tad dirsā tos džekus, nāc pie wavy, te būs labāk.”

Kas pašlaik notiek ar “New Wavy”?

Wavy tagad ir vairāk uz pauzes uzlikts, jo mēs visi, es, Svēte, Apšaude, Kendži, Steps, esam soloprojektos, tad atkal taisīsim lielo kopalbumu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by New Wavy (@newwavy) on

Nevar nepamanīt, ka esat sev izvēlējušies visai spēcīgus skatuves vārdus.

Nu, Stepam uzvārds ir Staprēns. Tīča kādreiz bijis skolotājs, pasniedza 30 līdz 50 gadus veciem cilvēkiem angļu valodu. Par mani stāsts ir tāds, ka es, mācoties Nīderlandē, vienmēr pabeidzu džointus [marihuānas cigaretes – red.piez.] - mani iesauca par human cockroach [cilvēks-prusaks – red.piez.]. Vēl arī tas, ka mani sauc Rihards un viņiem bija nenormāli grūti izrunāt šo vārdu, mēģināja atrast kaut kādu iesauku.

Sākumā biju Roach, bet Latvijā gribēju kaut ko vietēju. Vienkārši izdomāju, ka būšu Prusax. Ir nice, man vispār ar šo vārdu nav sliktu asociāciju.

Citiem liekas, ka prusaks ir kaut kas slikts, bet es skatos uz to tā, ka līdz zināmai robežai šie kukaiņi ir neiznīcināmi, vienmēr atradīs savu veidu, kā tikt pie kaut kā. Man arī liels prusaks uz rokas uztetovēts, nekaunos no tā.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

kontrolē 📸 @daaceee

A post shared by Rihards (@itsprusax) on

Tu man vari pastāstīt, kas reperiem ir ar šim daudzajiem tetovējumiem?

Tam manā gadījumā vispār nav nekādas saistības, tetovējumi patīk ļoti sen. Man ir vecākā māsa, kurai bija tetovējumi, kad biju sīks, kādi astoņi, deviņi gadi. Pats toreiz klausījos tikai smago muzonu, visādu metālu, bleķi, visu, kas riktīgi sit pa ausīm – un tur jau arī visi šitie tetovējumi un pīrsingi ir pavisam normāli. Tā kā man bija ļoti pareiza un strikta mamma, ļoti gaidīju 18. dzimšanas dienu, lai tiktu pie pirmā tetovējuma.

Mamma tikai tagad, kad “Melnajā piektdienā” bija “Paliec skolā” koncis, pirmo reizi redzēja mani uzstājamies un pirmo reizi trīs gados mainīja domas par visu to, ko mēs darām.

Pirmo reizi viņai nelikās, ka esam tikai kaut kādi narkomāni, kas repo kaut kādu černuhu. Atnāca, redzēja to vājprātu, kas tur notika, bija tāds, jā, ok, nav pilnīgi bezjēdzīgs tas, ko tu dari.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

“STAY IN SCHOOL” Šautauts visiem kas atnāca uz mūsu SOLD OUT “PALIEC SKOLĀ” konci. 😍🙏🏻😎 TAS BIJA PIZDEC‼️ 🥵😈🤪 11. oktobrī klubā @de_flou_riga mans pirmais solo koncis TU JAU ZIN PULL TF UP 😤👋🏻 📸 by @gravis.visuals

A post shared by Rihards (@itsprusax) on

Mamma laikam bijusi ļoti dusmīga.

Tas viss sākās, kad uz savas galvas pametu universitāti Nīderlandē. Sapratu, ka man pa lielam jāpārdod viss, kas man ir, un jānopērk biļete atpakaļ uz Latviju. Uz savu galvu atbraucu atpakaļ, gandrīz nevienam neko nepateicu, dabūju hella sūdu no visiem.

Runājot par narkotikām... labi, ka es arī aizgāju no tās Nīderlandes, jo tur tas bija ārpus kontroles. Es nesaprotu, kā mēs varējām funkcionēt, tā, kā dzīvojām. Kopš tā laika esmu krietni piebremzējis.

Kā Nīderlandē ir ar marihuānu?

Marihuāna ir legāla līdz zināmai robežai. Vēl legālas tur ir trifeles, kas ir tas, kas psihedēliskajām sēnēm aug zem zemes. Viņas ir mazliet stiprākas, jāēd tukšā dūšā – bet labi ir tas, ja sāk smērēt, vari sadzerties, piemēram, “Coca-Cola” vai sākt ēst saldumus, desmit minūtēs pāries. Ar vienkārši sēnēm ir jādzīvo tās piecas stundas.

Tagad jau vairs nav tik interesanti. Kad tev ir tie 19 vai 20 gadi, gribas visu izmēģināt - maksimālisms. Visus adatveidīgos gan es nekad neņemšu rokās, bet tā visu, ko esmu gribējis izmēģināt, esmu izmēģinājis.

Izņemot DMT [halucinogēns dimetiltriptamīns - red.piez.]. Tas pilnīgi izšaujot ārā - runājies ar kaut kādiem robotu elfiem. Daudzi tic, ka tā ir atslēga uz citiem nostūriem tam, kas paralēli notiek visumā. Tad, kad tu mirsti, no sistēmas izšaujoties pilnīgi viss DMT, kaut kur vienkārši pazūdot. Līdz ar to citi atkal domā, ka tā ir enerģija kaut kāda... kādreiz man ļoti patika lietot visu ko, jo veicu tādu kā izpēti. Man interesēja, kāpēc ir, tā, kā ir - vari ne saprast, kā tevi sauc, ne to, kas ir galds, kas ir krēsls.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

man ir mērce tas ir fakts. 📸 @daaceee

A post shared by Rihards (@itsprusax) on

Ko tu vēl esi atklājis savas izpētes laikā?

Man zem markām [psihoaktīva viela lizergīnskābes dietilamīds jeb LSD - red.piez.] bija saruna ar nākotnes sevi par to, cik ilgi es dzīvošu.

Cik ilgi viņš teica, ka dzīvosi?

Mazāk nekā gribētos, bet ilgāk, nekā domāju pēc visa tā, ko esmu darījis savā dzīvē. Nezinu, varbūt tas vienkārši bija kāds mans iekšējais jokdaris. Es par to īsti neuztraucos, jo no tā man ne silts ne auksts. Varbūt, kad nomirsti, viss paliek vēl labāk, kas zina. Vai arī nekā nav.

Jau nedaudz iesākām runāt par tetovējumiem un ir grūti nepamanīt, ka tev uz labā vaiga ir “A+”.

Uztaisīju gada sākumā, kad mūsu kompānija “KE KE Kendama” nopelnīja pirmo miljonu un kad zināju, ka taisīšu albumu ar nosaukumu “A+”. Bija tāds fuck it, visu vai neko.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

clean eyes

A post shared by Rihards (@itsprusax) on

Man tad jau uz plaukstas bija šitais [raudoša seja – red.piez.], un es uzskatu - ja esi jau ticis pie tetovējumiem redzamās vietās, nav atšķirība, ko tu taisi tālāk. Plus, ja man skatās tieši virsū, to “A+” baigi neredz, lowkey. Un es vēl pretējā pusē uz deniņiem taisīšu prusaku, kāds redzams uz manas kendamas.

Foto: Prusaka tetovējumi uz labās rokas

FOTO: Privātais arhīvs

Un kāds ir stāsts tavam tetovējumam uz plaukstas?

Man bija depresuha ļoti ilgu laiku. Kopš 13 gadiem tikai sēdēju mājās un spēlēju videospēles. Riktīgi hardcore. Vienreiz mēnesī izgāju satikties ar draugiem, kad kādam bija vārda diena vai kaut kas tāds. Mučiņai nepatika tas, kaut arī es naļiku pelnīju ar “Counter-Strike”, “Dota” un citām spēlēm. Aizrāvos ar to. Tad es aizbraucu uz Nīderlandi studēt, kur man galīgi traki aizgāja. Pēc diviem gadiem atbraucu atpakaļ uz Latviju un samīlējos, ko es nekad nedomāju, ka tas notiks. Tolaik man vēl nepatika dalīties ar cilvēkiem, draugiem savās inside huiņās...

Tad es vienkārši uztaisīju šito, lai katru reizi, kad paskatos uz roku, es zinu, ka man vajag beigt stresot, beigt raudāt par kaut kādiem dzīves sīkumiem un nemīzt. Četras asariņas ir par četriem most fucked up breikdauniem, kas man bijuši. Un arī labi izskatās, ka katrā pusē pa divām.

Uz rokas man arī pokemons Kofings, jo es pīpēju ģāzi kā Kofings.

Kāpēc “A+”?

Jo skolā man bija slikti. [smejas] Un, ja es pa dzīvi uzlieku sev uz sejas pa lielam excellent shit, tad man ir uzdevums darīt visu, cik labi vien varu, jo skola čista bija very hard. Ne pa velti man ir dziesma par to. Skolā vienīgais, ko labi mācījos, bija vizuālā māksla un mūzika. Un kulturoloģija. Eksāmenā kādus 90% dabūju. Tur man bija viss čotka. Fizikā, ķīmijā, matemātikā man 12. klasē uzdāvināja četriniekus, lai es varu pabeigt skolu un viņiem nav vēl vienu gadu ar mani jāņemas.

Foto: Prusaka albuma "A+" titulbilde

FOTO: Publicitātes foto

Matemātikā tev neiet, biznesu neesi mācījies, bet ar “KE KE Kendama” pelni “lielās pakas”.

Es pa lielam tur tikai esmu seja un man patīk produkts. Spēlēju jau pirms Ingusa Rutuļa [“KE KE Kendama” biznesa partneris - red.piez.]. Tas sākās tā, ka vienā vakarā “Instagram” ieliku storiju, ka meklēju jaunu kendamu un viens mans BMX draugs atbildēja, ka burtiski vakar čoms Ingus atvēra savu interneta veikalu. Man likās, what the fuck, kāda iespēja? Paprasīju, vai vajag palīdzību ar reklamēšanu. Kad piesaistījos, tas sūds vienkārši uzsprāga. Es tur vispār neņemos ar cipariem, legālo pusi, to visu Ingus uzņemas. Es esmu pārāk stulbs, lai kaut kādus līgumus parakstītu.

Man starp citu bija sapnis par veikalu [veikals Rīgā Tallinas ielā 57B]. Sapņoju pa nakti, ka ir ziema un veikals, kur visa zeme ir ar tādu netīru ūdeni. Viss pilns ar sīkajiem, kas spēlē kendamu. Tas sapnis bija pārāk reālistisks. Pazvanīju Ingusam, iepīpēju no bonga, saku: “Ingus, mums jātaisa vaļā veikals.” Viņš man trīs dienas teica nē, iztērēsim visu uzņēmuma naļiku... divus mēnešus vēlāk mums bija veikals. Diezgan crazy.

Vēl ir interneta veikals, kur sūtām preci pa visu Eiropu. Mums pašlaik ir lielākā kendamu noliktava Eiropā. Tagad tas kendamas bums Latvijā sāk mazliet norimties. Mēs to darām, jo pašiem patīk. Tad, kad nebūs prieks vairs darīt, vienkārši nedarīsim.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Squaaaaaaaaaaaad 📈 @baldones_waterfest 📸: @daaceee

A post shared by Ingus Rutulis (@ingus_r) on

Šīs vasaras noslēgumā jūs atvērāt kendamas veikalu arī Liepājā.

Mēs tur uztaisījām veikalu tikai tāpēc, ka gribējās vēl vienu. Īres maksa vienkārši smieklīga. Mēs nekad nedomājām, ka viss tik tālu aizies. Mums ar Ozolu tagad plānojas kaut kas, kas vēl Latvijā nav bijis. Vēl es gribu zaļā biznesā iebraukt un līdz 30 gadiem tikt pie savas marihuānas plantācijas Amerikā, Kanādā, kur tas pelna milzīgu naudu.

Marihuānas bizness ir viens no pašiem lielākajiem nodokļu maksātājiem. Latvijā jau nevar tā pagaidām, bet es dodu piecus gadus, būs arī mums te normāls smoking party.

Bet tad jau redzēs kā būs, jo mums pa lielam nav nekāda teikšana ar visām šitām petīcijām. Ja dekriminalizētu marihuānu un varbūt pat legalizētu, varētu sākt audzēt un eksportēt, normālu biznesu muķīt. Latvijai uzreiz pieaugtu budžets. Manā pulkā arī pīpē zaļo, neviens nav idiņš, visi ir strādājoši cilvēki, ņemas un darās. Arī dažādiem pacientiem tas palīdzētu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

👻 📸 @daaceee

A post shared by Rihards (@itsprusax) on

Cik ilgā laikā tapa tavs soloalbums “A+”?

Pusi albuma sarakstīju līdz vasarai, tad vasarā vispār neko nedarīju, jo man bija riktīgs burnout, tikai pabeidzu rakstīt otru pusi. Septembrī ieslēdzos stūdžā un divās nedēļās pabeidzām. Nav, ko daudz stāstīt. Noklausies un uzreiz jau saproti. Vienīgais, ko es gribēju mazliet labāk, ir sākuma skits – man bija ieplānota viena sieviete, kurai ir 50 un viņa ir actual učene. Bet viņai nācās uzmest, jo saslima. Pēdējā brīdī dabūju čoma draudzeni, kurai nav supermeitenīga balss, lai ir bišķi vairāk rugged. Visam cauri ir skolas tēma.

Bet kādu vēstījumu tas nodod jauniešiem, ka tu saki, ka skola ir sūds?

Es nevienā vietā nesaku, ka skola ir sūds. Jā, es personīgi uzskatu, ka skola ir lieka laika tērēšana, bet ir cilvēki, kas dzīvē bez skolas vispār nekur netiks. 12 klases obligāti vajag pabeigt. Es gribēju jau pēc devītās iet projām, bet esmu pateicīgs, ka muča piespieda. Ok, es pa lielam neizmantoju to, ko skolā ieguvu, izņemot latviešu un angļu valodu, bet visiem vajag palikt skolā. 12 vajag pabeigt. Stepu es vislaik gruzīju par to, ka tagad tāpat nav, ko darīt, ej tālmācībā un pabeidz vidusskolu. Viņš pēc devītās aizgāja projām. Vienkārši nepatika – visi skolā viņu ienīda, nevarēja atrast nekādu motivāciju. Ja nevar, tad nevar, nav, ko mocīties. Ja ir motivācija kaut ko darīt bez skolas, tad tu vēl vismaz esi safe grounds, vēl vari kaut ko izdomāt. Ja nav motivācija ne pabeigt skolu, ne kaut ko citu darīt, nu tad gan tu esi fucked up.

Pēc 12. klases ir jāzina, ko tu gribi darīt. Ja nezini, tad ņem gadu, divus, trīs, līdz zini, ko tu dari.

Latvijā tā ir hella problēma, ka cilvēki vienkārši sametas visur budžetos un tad riktīgi priecājas “O, jē, es tiku budžetā, pirms diviem mēnešiem vēl nezināju, ko gribu darīt, bet tagad kaut kur tiku.” Vai tiešām tā ir jādara tikai tāpēc, ka mamma lika vai gribi būt pieskaitāms cilvēks sabiedrībā? Bunch of bullshit viss tas ir. Es Latvijā, piemēram, nekad nemācītos augstskolā. Nekad.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

PRRRoOoOoOOoOSEX 📸 @91kultures

A post shared by Rihards (@itsprusax) on

Nevienā un nevienu programmu?

Tāpēc biju uz Nīderlandi aizbraucis. Muča teica, yo, tev jāiet mācīties. Latvijā biju izgājis cauri visam un nekas nepiesaistīja. Uz visām programmām skatoties man kliedza sejā tas, ka es aiziešu un neko neiemācīšos - būs papīrs par to, ka kaut ko zinu, bet tomēr neko nezinu. Kad aizbraucu uz Nīderlandi, sapratu, ka tāds pats sūds vien bija.

Kas ir tas, ko tuvākajā laikā vēlies sasniegt?

Es gribu dabūt mūzikas ierakstu gada balvu "Zelta mikrofons", šogad cerams tas notiks. Iespēja nulle, bet priekš mūzikas Latvijā tas ir augstākais apbalvojums, ko var dabūt. Man personīgi patīk domāt, ka esmu uztaisījis diezgan labu albumu.

Plāns ir vienkārši turpināt uzvarēt. Man patīk uzvarēt, ir nice.

Ir laba sajūta, ka arī Latvijā ir iespējas kaut ko izdarīt pa lielam ne no kā. Bizīti mēs sākām ar trīs tūkstošiem, kas ir smieklīgi, un ar muzicēšanu arī – sākām rakstīt desmit kvadrātmetru telpā uz 600 eiro vērta inventāra. Tagad mums ir sava stūdža, proper ierakstu studija, mūs sauc uz pasākumiem, pa radio arī skan mana mūzika. Pirmā dziesma tagad skan. Crazy. Bet tāpēc, ka Ozols, plus tur nav lamuvārdu.

Man tagad ir atpazīstamība, cilvēki zina, kas es esmu, un ir tas, ka man negribas to darīt, bet vajag izpatikt pēc iespējas vairāk cilvēkiem, lai noturētu, ka mani klausās. Pamainīt muzonu ar katru ierakstu. Pēc šitā albuma būs arī different muzons. Vairāk Trevisa Skota vaibs, līdzīgi, kā “Siera platē”.

Vai nebūs tā, ka teiks – pārdevies?

Es izdarīšu to tā, ka neesmu pārdevies, to var savienot. Man jau arī “A+” ir tādas dziesmas, kuras mamma var klausīties. Var pateikt mierīgāk čerņu un var tā smagāk. Vienā brīdī gribu angliski sākt taisīt muzonu, man ir jau kaut kādi demo sarakstīti, bet vienkārši vēl neredzu jēgu. Latviski tik daudz ko vēl var izdarīt. Es vienkārši negribu sadalīt uzmanību. Ja raksti angliski tekstus, tad nevari pēc tam latviski parakstīt. Angliski rakstot varētu kādas trīs dziesmas dienas laikā uzcept – burtiski katrs vārds ir atskaņa. Latviski meklēt kaut ko, kas labi savelkas, ir ļoti grūti. Tāpēc arī visi tie amerikāņi rullē dziesmu pēc dziesmas ārā. 

Man vienmēr ir bijis tā, ka nepatīk sekot tam, ko kāds man pasaka, kā vajadzētu, kaut kādām normām and shit - es daru, kā man liekas pareizi. Ja kādam problēmas, var nākt un runāties par to vai nākt sist, man vienalga.

Es taisos sev uz rokas uztetovēt “Galvenais ir nemīzt”. Jo galvenais ir nemīzt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.

FOTO: #SIF_MAF2019