Kad jau likās, ka 2019. gadā tradicionālais mūzikas grupu formāts (palikuši vien daži dinozauri) ir neglābjami iznīcis, topos un radio valda urbānā mūzika, glīti iepakota producentu pop produkcija, par sevi atgādina britu kvartets "Coldplay". "Mēs izdosim eksperimentālu dubultalbumu ar afrikāņu mūziķiem, prezentēsim to Jordānijā un koncertturnejā nedosimies, jo satraucamies par koncertu negatīvo ietekmi uz vidi," aptuveni šāds īsumā ir grupas atgriešanās vēstījums.
Coldplay "Everyday Life"
(Parlophone)
9/12
Un šāds vēstījums nav margināls, tas rezonē, jo Coldplay tiešām ir viena no pēdējām lielajām grupām, kurā ieklausās miljoni visā pasaulē. Ja šajā Tuvo Austrumu valstī albumu prezentētu kāda ne tik pazīstama apvienība, tam nebūtu nekādas nozīmes, taču
Coldplay vārdam, statusam ir spēks un šo spēku solists Kriss Mārtins (Chris Martin, 42) un kompānija izmanto ar uzviju.
Kas ir lielā grupa, jautāsiet? Īsā atbilde ir šāda. Ja pirms interneta laikmetā mūzikas kompānijas konsekventi un ilglaicīgi investēja līdzekļus kādas grupas attīstībā, cerot uz panākumiem nākotnē - ar trešo, ceturto albumu, tādējādi radot un uzturot šīs lielās grupas, mūsdienās situācija ir mainījusies. Ja ar pirmo, otro albumu grupa nekļūst slavena, kompānija pārstāj investēt un meklē jaunus vārdus, līdz ar to, ilgtermiņā jaunajām grupām ir gandrīz neiespējami noturēties desmit, piecpadsmit, kur nu vēl trīsdesmit vai četrdesmit gadus. Kā pēdējās lielās grupas palikušas tās, kas vēl veidojušās gadsimtu mijā, un spējušas mainīties līdzi laikam. The Killers, varbūt Kings Of Leon un pavisam noteikti arī Coldplay, kas sāka kā Radiohead-lite, bet tūkstošgades pirmajā pusē izveidoja savu muzikālo rokrakstu, paceļot to stadionu līmenī.