Grupa "Logo" ik pa laikam liek par sevi atgādināt ar kādu jaunu dziesmu vai video. Kas šoreiz mudinājis spert soli albuma izveides virzienā?

Raimonds, grupas ģitārists, ierosināja izdot albumu. Tā kā pa šiem gadiem bija ierakstītas ap 20, 25 dziesmām, pat vairāk, Raimonds teica: „Izdodam!”. Un es teicu: „OK!”, un tad arī radās albums. Pirms albuma izdošanas kompozīcijas bija parotējušas arī pa medijiem, radio. Draugi jautāja, kur lai noklausās šīs dziesmas. Daudzas man pašam savā datorā nemaz nav un tādā ziņā albums ir kā noteikta vieta, kurā satikt manu un mūsu daiļradi, vairs nav grūtību to sameklēt – tas pats labākais. 

Kur pārējās dziesmas, kas neiekļuva albumā?

Pārējās atrodas dažādos cietajos diskos. Izvēlējāmies no aptuveni 30 gabaliem 12 un tad izdevām. Bija variants izdot vairākas un dažādās versijās, bet izlēmām, ka labāk 12 nekā visu. Lai var vēl kādreiz ik pa brīdim pārrakstīt, ierakstīt, kā arī, lai būtu nosaukums  12. Tāds Raimondam bija redzējums un es piekritu. Iepriekšējais, debijas albums saucās „Pirmā palīdzība 9” un tad šis būs „12”.

"Pirmā palīdzība 9", albums "12" vai skaitļi izvēlēti nejauši?

Deviņi tāds debesu skaitlis. Arī bītliem skaitlis deviņi parādās daiļradē – Revolution 9 – no Baltā albuma (The White Album) pati psihedēliskākā kompozīcija kāda bītliem ir bijusi. Tā kā zināmā mērā arī tas ir nedaudz ietekmējis, ja nemaldos, kompozīcija arī ir deviņas minūtes gara. Tas arī ir ietekmējis pirmā albuma nosaukuma izvēli. Bet skaitlis 12, tie ir  mēneši, tādi nu mums viņi 12 ir, un dziesmas arī.

Debijas albums pieejams vien draugiem.lv, vai to arī ir doma attīstīt, padarīt pieejamāku?

Iespējams, tas kādreiz arī parādīsies. Debijas albums tika izdots 2000. gadu sākumā, kad vēl nebija tik pieejamas digitālās izplatīšanas platformas. No Youtube pazuda videoklipi, kas iespējams ir saistīts ar platformas algoritmiem vai autortiesībām, nezinu, kādēļ viņi nav sastopami.

Pēc klausītāju pieprasījuma, iespējams būs arī tas pieejams. Domāju, ka to mēs uzlabosim, atjaunosim, un būs.

Pa vidu, starp abiem albumiem, vēl vienu mēs ierakstījām, bet to mēs izdomājām neizdot ap 2006. / 2007. gadu un tā arī viss.

Kā pats esi minējis, dziesmas albumā „12” saliktas kā fotogrāfiju albumā. Tas vedina domāt, ka katrai dziesmai ir kāda spilgta atmiņa. Vai ir kāda, kas īpaši izceļas visu dziesmu fonā?

Katrai dziesmai ir savs stāsts. Ir dziesma „Dzīvnieks”, kuru nākamajā dienā pēc sarakstīšanas jau spēlējām koncertā. Dziesma laika gaitā ir piedzīvojusi visādas modifikācijas un pārmaiņas. Tāda žanra klasika. Katru reizi spēlējam viņu pilnīgi citādāk, kā jebkurā ierakstā. Vairākas dziesmas, ja viņas būtu tagad rakstītas, skanētu pavisam citādāk. Albumā ir arī tādas, kas pirms desmit gadiem rakstītas. Tāpēc ir iemesls nākt uz mūsu koncertiem.

Kas zina, varbūt ierakstīsim arī kādu koncertierakstu, jo pilnīgi visas dziesmas skan diez gan radikāli citādāk nekā tās ir šajos ierakstos, albumā. Tas dzīvajiem koncertiem arī ir tas šarms.

Video: "Dzīvnieks".

"Wawawiwa!" šo saukli pamanām tavos komentāros un pat grupas aprakstā Facebook. Vai vari paskaidrot, kas ar to domāts?

Pilnīgi, absolūti nekas, tur nekas tāds īpašs nav domāts (smejas). Vienkārši ātrākais, ko var uzrakstīt, lietojot pāris burtus, pāris taustiņus. To esmu paņēmis no Saša Barona Koena, komiķa – viņa varoņu Ali Džī un Borata. Tas ir burtu savienojums, kas varētu nozīmēt jebko. Ja ir vesela lekcija par vārdu f*ck, tad par „Wawawiwa!” arī varētu būt. To var lietot ļoti dažādos dzīves gadījumos, izsakot daudz un dažādas emocijas.

Grupas sastāvs vairakkārt mainījies. Jaunajā sastāvā redzam Raimondu Špakovski, Mārtiņu Rubiku un Mareku Motti, ar kuriem tu esi saspēlējies arī grupā „ZeBrà”. „Klintsonam un logo” klāt nākusi Jolanta Shultz. Kā nonācāt pie šī sastāva?

Biju domājis spēlēšanu aizmirst, bet mani uzaicināja uzspēlēt kādu balli kompānijai MTG. Raimonds mani uzaicināja, mēs nezinājām kā saukties, vienu brīdi bijām „ZeBrà”. Nosaukums mūs pilnīgi neinteresēja, mēs vienkārši gribējām uzspēlēt, mums patika. Mēs spēlējām kaut kādas ballītes, bijām ballīšu grupa. Radās doma, ka varētu kaut kādus manējos gabalus uzspēlēt, to arī izdarījām. Tad laika gaitā pienāca Jolanta spēlēt basu un tā no ballīšu grupas lēnām atgriezāmies pie maniem oriģināldarbiem. Tāpēc „Klintsons un logo”. Tie oriģināldarbi, ko ar grupu „Logo” ir spēlējuši, ir manējie, izdomājām, lai labāk atgādinātu par to, ko mēs vispār darām un kādas ir saknes visam, no kurienes aug – izvēlējāmies šādu nosaukumu.

Vai vari atklāt, kuras albuma dziesmas ir ierakstītas ar pašreizējo sastāvu?

Dažādi sastāvi, daudzas ir tādas, kuras es pats esmu rakstījis. Ir tādas, kuras, piemēram, „Zirgos” ir rakstījis grupas „Prāta vētra” basists Ingars Viļums, draudzīgi nācis palīgā. Dziesmā „Lai būtu” spēlē grupas „Triānas parks” basists. Sastāvs ir mainījies ik pa laikam. Vesela kaudze ar māksliniekiem, garš un dažāds producentu un dažādu sastāvu radīts mākslas darbs. Vienojošais elements – dziesmas ir manējās un balss ir mana, arī ģitāras pavadījums.

Ansi, tu esi mācījies dārzkopību, esam redzējuši tevi kā laika ziņu diktoru, diskusiju vadītāju, pat kādā „Kreisā krasta” mūzikas video klipā, protams, nerunājot par solista vietu grupā "Klintsons un logo". Visas prasmes, kas tev piemīt, noteikti palīdz redzēt pasauli no dažādiem rakursiem. Vai un kā tas ir ietekmējis kompozīcijas, kas iekļautas albumā „12”?

Jā, noteikti. Katrai pieredzei ir kāda pievienotā vērtība un ietekme. "Logo", kas bija 2000. gada sākumā, pēc albuma „Pirmā palīdzība 9”, es aizbraucu uz Angliju, tāpēc viss beidzās. Taču Anglijā, manā mīļākajā krodziņā, tapa skaņdarbs „Wanted”, kas arī ir par šo bohēmisko krodziņu.

Neapšaubāmi, skatījums ar katru pieredzi, ar katru notikumu tu bagātinies un ieliec to savā mākslā, protams, ka tam ir zināma jēga. Tagad tā padomāju, kad tu man atgādini nodarbes tiešām bijušas dažādas. Treneris arī es tagad vēl skaitos, pilnīgi oficiāli.

Pašlaik vadu trīs raidījumus – „Laiks mājai”, „Preses klubs” un „Mana balss”. Katrs no šiem raidījumiem arī mani zināmā mērā bagātina. Runājos ar visdažādākajiem cilvēkiem, arī viņi mani audzina un ir mani dzīves skolotāji. Maina manu viedokli vai stāsta savējo, reizēm tas ir pārsteidzoši un patīkami.

Katra diena ir pilna ar atklājumiem. Tad tāpat kā mazam bērnam – uguns ir karsta un ūdens ir slapjš. Tikai, protams, ka dažādākās sfērās. Mana dzīve pastāvīgi ir atklājumiem pilna.

Kas dziesmu rakstīšanā iedvesmojis visvairāk? Vai ir kāds mūziķis vai grupa, kas iedvesmo jauniem skaņu darbiem?

Lū Rīds un „The Velvet Underground” – tas ir tas, kas ļoti daudz ko. „U2”, „The Cure”, „Oasis”, daudzi mākslinieki. Vēl ir daudz dažādu mākslinieku, bet šie ir tādi, kurus uz sitiena varu atcerēties. Lū Rīds un Endijs Vorhols ir pat pieminēts dziesmā „Wanted”.

Viens ir tas, kas ietekmē, bet otrs – es neesmu tāds baigais autors pēc pasūtījuma un ja man atnāk kāda noskaņa, tad es to cenšos ietērpt muzikāli. Neesmu rakstījis dziesmas, lai viņas skanētu tādas kā citai grupai.

Drīzāk esmu centies ar skaņām rakstīt, es pat varētu sevi vairāk nosaukt par dzejnieku nekā par mūziķi.

Skaņu kompozīcija – komponēšana tajā noteikti ir.

Kādā žanrā, tavuprāt, ietilpst grupa? Vai un kurā tu liktu savu daiļradi?

Esmu no citiem dzirdējis, ka sākot no emo un beidzot ar alternatīvo roku, poproku, popmūziku. Esmu apskatījis kategoriju sarakstus un sapratis, ka novirzienu ir tik daudz, ka ir sarežģīti tajos orientēties. Lai to dara mūzikas kritiķi un speciālisti. Vienam Polam Makartnijam sanāk kādi 15 iedalījumi, tā kā es tik sīki sevi neanalizēju.

Kādi ir turpmākie radošie plāni?

Mūzika, tā ir tāda lieta, no kuras nevar aizbēgt tik viegli. Dziesmas tiek pierakstītas un ir. Bet dzīvē razdami būsim - 14. decembrī – albuma prezentācijas koncertā Latvijas 1. rokkafejnīcā, 25. decembrī – ar čellu un akustisko ģitāru Salaspilī, Botāniskajā dārzā Ziemassvētku pasākumā.

Noklausies albumu.

Albuma prezentācijas koncerts Latvijas 1. rokkafejnīcā 14. decembrī. Koncerta sākums - 22.30.