Arī uz skatuves Holzija ir atklāta un runā par ļoti personiskām tēmām, piemēram, pašnāvību, ko mēģināja izdarīt 17 gadu vecumā.
“Šī ir mana otrā dzīvība, kuru, es jums apsolu, es neizniekošu,” koncertā saviem faniem apsolīja viņa.
Zinot tikai šo mazo daļu, kam viņa savos 25 gados ir izgājusi cauri un par ko izvēlējusies runāt publiski, atliek vien nobrīnīties, ar kādu vieglumu viņa to izdzīvo uz skatuves. Viņa ir pārliecinoša, gaumīgi seksapīla, rotaļīga.
Uz skatuves viņai pievienojas arī pavadošais sastāvs – ģitāra, taustiņi, bungas un basģitāra, tomēr skatuve ir brīva un viņa lieliski to piepilda, esot viena pati.
Video: ieskats Holzijas koncertā Helsinkos
Šovu papildina vizualizācijas fonā un trīs kustīgi LED ekrāni. Novēroju, ka Holzija idejas skatuves scenogrāfijai "aizņēmusies" no britu grupas “The 1975” (sk. recenziju), kuras uzstāšanos varējām redzēt arī pērn Latvijā, festivālā “Positivus”. Un kā nu ne, pati Holzija vairākkārt atzinusi, ka viņai šī grupa šķiet ļoti pievilcīga, un 2015. gadā starp viņu un grupas vokālistu Metjū Hiliju... Jā, uzminējāt - bija romāns.
Holzijas dziesmas, tāpat kā viņas personība, ir ļoti daudzšķautņainas, un vienā žanrā viņu nav iespējams ievietot. Sadzirdams kaut kas no sintpopa, hiphopa, alternatīvās mūzikas, pat kantrī. Bet, hei, albuma nosaukums ir “Manic” - tas daudz ko izsaka.