Visi "The Strokes" mūziķi ir personības ar saviem blakusprojektiem, ģimenes dzīvi, ambīcijām, kas bieži vien traucējušas sastrādāties. Tāpēc divdesmit divu gadu laikā, kopš grupas rašanās 1998. gadā, šomēnes izdotais albums ir tikai sestais grupas diskogrāfijā. 

Pirmo dziesmu aizmetņi radušies jau pirms četriem gadiem, taču pats albuma ieraksts pamatā tapis vien pagājušogad pie slavenākā mūzikas industrijas bārdaiņa Rika Rubīna (Rick Rubin) viņa "Shangri La" studijā Malibu, Kalifornijā.

Ja par pirmajiem iespaidiem, tad tie ir pozitīvi. Neliegšos, "The Strokes" mani ir iepriecinājuši.

Ir sajūta, ka lielie ego ir nolikti malā, un mūziķi atkal ir draugi, nevis konkurenti.

Tas jūtams publicētajos albuma promo video "5guys talking about things they know nothing about" ("5 džeki runā par lietām, no kurām neko nesaprot"), kur katrs šajā pašizolācijas laikā piedalās sarunā attālināti no savām mājām. 

Video: "5guys talking about things they know nothing about".

Iepriecināja jau grupas pirmie publicētie singli "At the Door", "Bad Decisions" un "Brooklyn Bridge to Chorus".

"At the Door", kas pirmo reizi atskaņota politiķa, sociālista Bērnija Sandersa (Bernie Sanders) priekšvēlēšanu pasākumā, ir liriska balāde par nepiepildītiem sapņiem, nesasniegtiem mērķiem un ilgām. Dziesmas pamatā sintezatora akordi, kas pēdējā skaņdarba minūtē no konkrētām krāsām izplūst abstraktā, ambientā ainavā. Lielisks ir arī futūristiskais animētais video. 

"Bad Decisions", kas tika izdots kā otrais singls, ir jau tradicionālāks roka singls, tam piedziedājumā izmantota klasiskā Bilija Aidola melodija "Dancing With Myself". Savukārt trešais albuma vēstnesis "Brooklyn Bridge to Chorus" atgādināja, ka gan Kasablankass, gan pārējie strouki ir lieli astoņdesmito gadu sintpopa cienītāji. Skaņdarbs iesākas ar nedaudz komiskām klavierītēm, kas atgādina Dr. Alban "It's My Life", savukārt piedziedājumā, kad pilnskanīgi galvu paceļ ģitāras, atveras ar sen nebijušu jaudu. Nezinātājs šo dziesmas daļu varētu sajaukt ar Rietumjorkšīras rokgrupu "The Cirbs". Kāds vēl atceras viņu lielisko albumu "Men's Needs Women's Needs Whatever"?

Fantastisks ir albuma ievadošais skaņdarbs - šķietami bezbēdīgais "The Adults Are Talking", kas balstās uz postpanka ģitāras rifa un lauzīta bungu ritma. Piedziedājums ir tik salds, ka gluži vai neticas, ka tie ir "The Strokes". Seko gaisīgais un melanholiskais attiecību skaņdarbs "Selfless", kas varētu iederēties arī kādā Bruklinas apvienības "Grizzly Bear" albumā. Lielisks ir "Eternal Summer", kuram piedziedājuma melodija aizgūta no 1984. gada "The Psychedelic Furs" hita "The Ghost in You".

Vairākās dziesmās Kasablankass izvēlas dziedāt falsetā, kopā ar grūvīgo pavadījumu radot dīvaina astoņdesmito gadu R&B sajūtu.  

Lūrīdiska (Lou Reed) deklamācija ieskanas skaņdarbā "Why Are Sundays So Depressing?" ("Kāpēc svētdienas ir tik depresīvas?"), relaksēta softroka klātbūtne jūtama dziesmā "Not the Same Anymore", kurā Džulians atskatās uz savām daudzajām izjukušajām attiecībām. "I was afraid, I fucked up," dzied Kasablankass. 

Albumu noslēdz apcerīgs veltījums dzimtajai Ņujorkai "Ode to the Mets" - vienlaikus veltījums Ņujorkas beisbola komandai "Mets" un filozofiska atskatīšanās uz "The Strokes" karjeru. 

Jā, varbūt pēdējās trīs dziesmas nedaudz nosēdina albumu, prasītos uz beigām vēl kāds enerģisks uzrāviens, taču kopumā šis ir kvalitatīvs, pārdomāts piecu nobriedušu vīru veikums, kas uz brīdi atgriež ticību rokmūzikai. 

Noklausies albumu.

Albuma vāku rotā amerikāņu gleznotāja Žana Mišela Baskjā (Jean-Michel Basquiat, 1960–1988) 1981. gada glezna "Bird on Money".

Izdošanas datums - 10.04.2020.