Šajā pirts reizē tikāmies ar mūziķiem Leilu Alijevu un Ēriku Zepu, kā arī ar pirtnieci Ināru Viļķinu, lai runātu par to, kāpēc cilvēkam ir svarīgi sazemēties, kas ir skaņas vibrācija un kāpēc katram būtu jāļauj sev skanēt.
Zeme un balss. Kā jau biju stāstījusi, mana piesaiste savai zemei ir cieša. Un tāpat man ir stingra balss. Man ir svarīgi apzināties, ka tur, Latgalē, man ir savs stūrītis un bars cilvēku, kas stāv blakus, un ar viņiem es runāju latgaliski. Es rakstu dzeju, zīmēju un dziedu latgaliski. Bet ikdienā pārsvarā runāju latviešu literārajā valodā. Domājot, kāpēc tā, atcerējos, ka jau pirms pāris gadiem uz šo jautājumu atbildēja mana mamma – latgaliešu ir sirds, mīļuma un savējo valoda, bet latviešu ir konkrētības un stingruma valoda. Tāpat ir ar Latgali. Un tieši tik dažāda Latgalē un ārpus tās esmu es pati. Tās ir manas saknes un mana īstenā vibrācija.
Leila Alijeva apguvusi mugam dziedāšanu Azerbaidžānas Nacionālajā konservatorijā, iepriekš Rīgā mācījusies dziedāšanu džeza studijā pie Jolantas Gulbes-Paškevičas un Denisa Paškeviča. Mūziķe savā mūzikā apvienoja savas izcelsmes saknes – latviešu dainas ar mugam dziedāšanu, jo Leilas tēvs ir azerbaidžānis, kurš meitai pirms vairākiem gadiem pavēra priekškaru uz austrumu spēcīgajām tradīcijām mūzikā. Kā astzīst pati Leila, tā kultūra ir viņas sakņu mantojums un vilkme uz austrumu tradīcijām mūzikā ir viņas asinīs.