Zeme un balss. Kā jau biju stāstījusi, mana piesaiste savai zemei ir cieša. Un tāpat man ir stingra balss. Man ir svarīgi apzināties, ka tur, Latgalē, man ir savs stūrītis un bars cilvēku, kas stāv blakus, un ar viņiem es runāju latgaliski. Es rakstu dzeju, zīmēju un dziedu latgaliski. Bet ikdienā pārsvarā runāju latviešu literārajā valodā. Domājot, kāpēc tā, atcerējos, ka jau pirms pāris gadiem uz šo jautājumu atbildēja mana mamma – latgaliešu ir sirds, mīļuma un savējo valoda, bet latviešu ir konkrētības un stingruma valoda. Tāpat ir ar Latgali. Un tieši tik dažāda Latgalē un ārpus tās esmu es pati. Tās ir manas saknes un mana īstenā vibrācija.

Leila Alijeva apguvusi mugam dziedāšanu Azerbaidžānas Nacionālajā konservatorijā, iepriekš Rīgā mācījusies dziedāšanu džeza studijā pie Jolantas Gulbes-Paškevičas un Denisa Paškeviča. Mūziķe savā mūzikā apvienoja  savas izcelsmes saknes – latviešu dainas ar mugam dziedāšanu, jo Leilas tēvs ir azerbaidžānis, kurš meitai pirms vairākiem gadiem pavēra priekškaru uz austrumu spēcīgajām tradīcijām mūzikā. Kā astzīst pati Leila, tā kultūra ir viņas sakņu mantojums un vilkme uz austrumu tradīcijām mūzikā ir viņas asinīs.

Man tāds stiprs dvēseles sauciens nāca no tēva zemes, jo mans tētis ir azerbaidžānis, mamma – latviete, un kādu dienu es ļoti, ļoti jautāju sev pati – kāda ir mana īstā balss? Kā es varu izpaust sevi? Un tētis blakus istabā klausījās tradicionālo azerbaidžāņu mūziku mugam, un tad notika tāds kliškītis, un es sadzirdēju to mūziku un sapratu, ka mana dvēsele dzied.

Mugam ir sena tradicionāla mūzika no Azerbaidžānas, kuras pirmsākumi nav tik viegli definējami, jo mugam ir veidojies vairāku gadsimtu garumā. Tā bija un vēl joprojām ir dzirdama Kaukāza un Senās Persijas reģionā. Mugam ir brīva ritmā, melodiska un mikrotoņu sakopota mūzika, kurā liela loma ir improvizēšanas spējām, ar loģisku, noslēdzošu frāzi. Mugam ir intensīva, dinamiska un apziņas transformējoša mūzika, kas iekļauta UNESCO nemateriālajākultūras mantojumā.

Ar balsi tas bija garš ceļš ar sevi, līdz es nonācu līdz šai apziņai, ka es gribu ar to arī dalīties ar cilvēkiem. Es jau no bērnības mīlēju dziedāt, un jau bērnībā, pat skaidrāk, kā tagad, zināju, ka mūzika un balss ir tas, kā mana dvēsele jūtas laimīga un piepildīta.

Šobrīd Leila ne vien raksta pati savu mūziku, bet darbojas arī kā vokālā pedagoģe (balss modināšanas meistare) un māca cilvēkiem ne tik daudz dziedāt, cik skanēt. Leila jeb skatuves vāŗdā LEILALI tik dziļi un pamatīgi dzied latviešu tautasdziesmas un šūpuļdziesmas, ka rodas tā spēcīgā zemes un cilvēka vienotības sajūta, tas pamatīgums, kas atgādina mums visiem – esam šīs zemes bērni un esam pieņemti un mīlēti.

Balss nav domāta tikai konkrētai cilvēku daļai, kura ir talantīga. Balss ir kaut kas, ko mēs visi izmantojam katru dienu – tā mēs iznesam sevi uz pasauli. Kas notiek, kad mēs sākam skanēt, viennozīmīgi ir tas, ka mēs sajūtam rezonansi savā ķermenī – pēc 10 minūtēm dziedāšanas cilvēks jau sajutīs izmaiņas un būs daudz priecīgāks un enerģiskāks, jo dziedot mēs piepildām sevi ar savu vibrāciju, savu frekvenci. Tu pats radi stāvokli, kādā Tu vēlies būt. Radi savu pulsāciju šajā Zemē.

Šajā raidījumā viesojamies Vidzemes augstienē pie Dzīvās pirts saimnieces, pirtnieces Ināras Viļķinas. Ināras, tāpat kā visu mūsu satikto pirtnieku, ceļš uz pirti sākās nejauši, apmeklējot pirti Rīgā kopā ar domubiedriem, un šī aizraušanās gadu gaitā pārtapa ne vien par pirtnieka sertifikātu, bet arī par dzīves misijas apziņu.

Neviens no cilvēkiem nenāk šajā pasaulē tāpat vien. Katram no mums dzīvē ir sava misija. Cits jautājums, vai mēs to saprotam un realizējam. Kā dzīvojam? Cik daudz gatavi esam "drupināt" savu egoismu un cik daudz gatavi dot no sevis citiem. Un ja es tā padomāju par savu dzīvi, tad es vēlos savu dzīvi dzīvot dodot. Tā ir mana dzīves misija.

Ikdienā Ināra strādā lielā Latvijas uzņēmumā, un lielāko dzīves daļu pavada strādājot birojā. Lieliskā māja ar burvīgo Ilziņa ezeru Vestienas pusē Ināras īpašumā arī nokļuvusi it kā nejauši, taču atbilstoši viņas pašas atrastajam dzīves ceļam. Māja nāca lēnām, ilgi meklēta un izsapņota… un atnāca kādā skaistā novembra dienā. Un būtu melots, ja es teiktu, ka šajā vietā nevalda maģisks miers un māju sajūta.

Ikvienu no mums mīl Dievs, arī mani. Vasaras svētvakaros, apsēžoties uz terases un lūkojoties Ilziņā, es jautāju – "Ar ko es šo vietu esmu nopelnījusi?" Ja reiz man ir tāda vieta, tad tā ir jārāda arī citiem. Sāku rīkot pasākumus, redzēju, ka cilvēki grib pie dabas, pie sevis, pie sava pirmsākuma… Es neceļu žogu šeit apkārt, jo es neceļu žogu ap sevi, man to nevajag! Esmu stipra tāpat. Šajā vietā ierodas tikai tie cilvēki, kuriem šeit jāatnāk. Citi vienkārši netiek. Mana pārliecība ir, ka latviešiem ir jāturas kopā un jāveido kopienas. Jāveido kodols. Kodolā ir spēks. Un mums vajag spēku.

“Dzīvā pirts” savukārt ir Ināras pašas izveidota vērtība, ko pirtniece plāno attīstīt. Konkrēti šāds pirts apzīmējums radies, jo pirtī viss ir dzīvs – ūdens, augi, uguns, un arī cilvēks pirtiņā un pēc tās pats sajūtas dzīvāks. Nozīmīgu vietu Ināras pirts rituālos ieņem arī skaņa un tās vibrācija. Ināras īpašais rituāls ir sazemēšanās rituāls, kas tiek veikts pie ugunskura, izmantojot bungas.

Cilvēks vislabāk jūtas savienībā ar zemi. Zeme dod gan spēku, gan prieku, gan piepildījumu. Zeme ir patiesa. Cilvēkam jābūt saknēm. Saknēm, kas ir dziļas un stipras. Cilvēkam, kuram ir saknes ir stiprs mugurkauls. Savas saknes ikviens no mums var stiprināt sazemējoties, t.i. apjaušot, kas es esmu, kas ir mana zeme, kas ir mava dzimtene, un ka es esmu nevis dabas kronis, bet tās daļa.

Pats pirts rituāls bija vienkāršs, fiziski baudāms, nepārspīlēts un lielisku sarunu pavadīts. Un šis ir stāsts ne tik daudz par sevis kārtošanu vai lidojumiem, bet par savu būtību, atvērtību un sirsnību, kas arī ir neatņemama dzīves un pirts sastāvdaļa.

Cilvēks, kurš ir sazemējies un sajutis sevi kā Zemes daļu, iemācījies skanēt sevī un skanēt pats PaSaulē, var sevi skaņot kā instrumentu, piepildīt sevi ar sev vēlamo noskaņu, vai tieši otrādi – atbrīvoties no tā, kas ir lieks, vienkārši to izdziedot. Un skanošs cilvēks, kas stabili stāv uz zemes, apzinoties savu vietas piederību, kļūst tikai laimīgāks.