Mucveidīgās ķieģeļu ēkas jeb Simeringas gāzes ražotnes, ir celtas no 1896. līdz 1899. gadam. Šīm ēkām savulaik bija ārkārtīgi būtiska loma Austrijas galvaspilsētas ēku apsildīšanā un ielu apgaismošanā līdz pat 1984. gadam. Katrā no mucām varēja satilpināt 90 000 m³ gāzes.

Kad 19. gadsimta beigās visas četras “mucas” bija pabeigtas, tās acumirklī nonāca uzmanības centrā. Tolaik tik liela izmēra struktūras bija retums, turklāt uz citu līdzīgu industriālo celtņu fona, Vīnes gazometri bija arī paši lielākie. Vienas mucas augstums bija 70 metri, bet diametrā tā sasniedza 60 metrus – visas četras ēkas kopumā veidoja majestātisku un varenu kompozīciju.  

Attīstoties tehnoloģijām un valstij pārejot uz dabasgāzi, nepieciešamība pēc gāzes rūpnīcām zuda. 1975. gadā gazometrus jau izmantoja krietni mazākā intensitātē nekā to pirmsākumos, bet 1984. gadā ēkas elektroenerģijas uzņēmumi pameta pavisam un ķieģeļu mucas tika atstātas likteņa varā – samērā īsā laikā, desmit gados, ēkas tika nolaistas un kļuva par graustiem.

1995. gadā pilsētas galvas šim industriālajiem objektiem pievērsa uzmanību un saskatīja tajos potenciālu. Tolaik tika izsludināts konkurss seno gāzes rūpnīcu atjaunošanai. Galvenais ēku atjaunošanas nosacījums bija pilnībā saglabāt ķieģeļu ēku vēsturisko eksterjeru – vecās gāzes rūpnīcas uz citu līdzīgu namu fona izceļas ar viduslaiku cietokšņiem raksturīgu dizainu. Ēkas bija unikālas ne tikai to funkcijas un formas dēļ, bet arī no arhitektoniskā viedokļa tās bija neatkārtojamas. 

Konkursā uzvarēja četri dažādi arhitektu biroju, kas katrai no ēkām saskatīja kardināli pretēju pielietojumu. Katru ēku sadalīja alfabētiskā secībā: Gazometrs A; Gazometrs B; Gazometrs C un Gazometrs D.

Vecās gāzes rūpnīcas pārvērtās par daudzfunkcionāliem objektiem – lielveikalu, biznesa centru, dzīvokļu un biroju ēku, jauniešu hosteli. Ēkās tika ierīkoti arī bāri, restorāni, klubi, kino un arī milzīga koncertzāle. Lai atvieglotu pārvietošanos, starp ēkām ir izveidoti papildu gaisa tilti.