Eifeļa torņa pirmsākumi ir meklējami 1887. gadā, kad tika rīkots plaša mēroga pasākums par godu Francijas revolūcijas 100. gadadienai jeb pasaules izstāde 1889. gadā.

Valsts amatpersonas bija nolēmušas pārveidot pilsētas centrālo laukumu par galveno izstādes norises vietu. Te bija paredzēts pulcēt svinētājus, gan viesus no citām Francijas pilsētām, gan no ārzemēm. Lai piesaistītu publiku, tika izsludināts konkurss arhitektūras objektam, kas kalpotu par izstādes ieeju un mākslas instalāciju.

No vairāk nekā simts pieteikumiem franču arhitekta un inženiera Aleksandra Gustava Eifeļa piedāvājums bija visneparastākais. Tiem laikiem metāla tornis bija neticami augsts, proti, tas stiepās 324 metru augstumā. Tolaik tā bija augstākā arhitektūras konstrukcija pasaulē, turklāt to būvnieki pabeidza rekordīsā laikā – vien divos gados Parīzes centrā tapa metāla tornis.

Gustavs Eifelis savu torni uzskatīja par modernās arhitektūras un zinātnes simbolu – tas tika veidots no tērauda, kas tolaik bija industrializācijas ikona. Lai gan pats arhitekts bija ļoti apmierināts ar savu veikumu, vietējie šo ideju necieta ne acu galā. Franču arhitekts Čārlzs Garnē pat sāka protesta akciju, kurā viņš savāca ietekmīgu dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku parakstus ar mērķi apturēt torņa celtniecību. Arī, kad tornis bija uzcelts, pilsētnieki bija neapmierināti un dēvēja Eifeļa garadarbu par “briesmoni” un “skabargu acī”. Franču rakstnieks Gijs de Mopasāns pat ir teicis, ka viņš regulāri pusdieno Eifeļa torņa restorānā, jo tā esot vienīgā vieta pilsētā, kur to nevar redzēt, vēsta portāls "Insider".

Parīziešiem kā atvieglojums kalpoja fakts, ka Eifeļa torni ir paredzēts demontēt pēc 20 gadiem kopš tā uzcelšanas. 1909. gadā vajadzēja sākt torņa pakāpenisku nojaukšanu, bet tas tomēr nenotika – šo gadu laikā cilvēki savdabīgo konstrukciju bija paspējuši iemīlēt un pieņemt kā Parīzes simbolu.