Mums bija sen iecerēta programma ar Agnesi Egliņu un Eviju Martinsoni, ko realizējām Durbes pilī. Pēc tam man vēl bija koncerts ar orķestri “Rīga” Doma baznīcā, orķestra tradicionālajos augusta otrdienu koncertos. Protams, šie koncerti parasti bijuši lielā mērā domāti tūristiem, un, lai arī šogad tūrisms ir lielā mērā apstājies, man prieks, ka orķestris tomēr nolēma šos koncertus īstenot. Uzreiz pēc ārkārtas situācijas beigām bija koncerts ar LNSO, spēlējām mazākos sastāvos.

Vai uzstājoties ir sajūta, ka arī publikai katrs koncerts tagad ir kaut kas īpašs?

Man liekas, ka cilvēki novērtē to, ka viņi var kaut kur aiziet un būt kopā. Protams, mums nebija tādu ierobežojumu kā citās valstīs, mēs varējām salīdzinoši brīvi pārvietoties, bet gan man, gan maniem draugiem šī situācija likās ļoti ierobežojoša. Tāpēc jūtu, ka cilvēki novērtē satikšanos. Protams, vienmēr ir ļoti jādomā pie repertuāra izvēles, lai ansamblim, orķestrim būtu izaugsme, lai klausītājiem būtu interesanti, bet šobrīd šķiet, ka cilvēki ir priecīgi dzirdēt jebkuru repertuāru, lai tikai tā būtu dzīva skaņa. Lai arī visu laiku dažādi kolektīvi raidīja koncertus tiešsaistē, vismaz man tas likās forši varbūt kādu nedēļu. Domāju, ka visa mūzikas un muzicēšanas būtība ir klātesamībā, nevis klausīties to attālināti.

Bet mēs taču klausāmies ierakstus, diskus, plates. Tas tev liekas citādi?

Protams, ieraksti ir lielisks veids, kā uzzināt jaunas lietas. Tas varbūt ir arī veids, kā atgriezties pie koncerta sajūtas, paildzināt to, noklausoties konkrētu skaņdarbu. Bet man ieraksts nedod atmosfēru, kas patiesībā ir pats galvenais. Koncertā, spēlējot vai to klausoties, man vajadzīgs tieši tas konkrētais mirklis, klātbūtne, konkrētie mūziķi, domu un enerģijas apmaiņa.

Kādas bija sajūtas 12. jūnijā, kad tev ar LNSO bija pirmais koncerts pēc ārkārtas situācijas? Atkalsatikšanās ar mūziķiem, klausītājiem.

Tā bija svētku sajūta. Lai arī zālē bija tikai piecdesmit klausītāji, jo kopumā telpā varēja atrasties simts cilvēki – publika, orķestris un tiešraides nodrošinātāji.

Daži mūziķi un aktieri teikuši, ka, pēc vairāku mēnešu klusuma atkal kāpjot uz skatuves, ir sen nebijis satraukums. Vai tev arī tā bija?

Nē, man bija otrādi. Novērtējot to brīdi, man pazuda viss satraukums, tas tiešām bija prieks atkal muzicēt klātienē.

Jau šīs nedēļas beigās klātienē notiks arī LNSO festivāls “Vasarnīca”. Tev uzticēta amerikāņu mūsdienu mūzikas programma ar Niko Mjūlija un Filipa Glāsa mūziku.

Abos “Vasarnīcas” simfoniskajos koncertos interesanti tas, ka līdzās liela sastāva darbiem parādīsies arī kamermūzika. Lai arī Niko Mjūlijs lielā mērā ir tieši Amerikas zvaigzne, viņa mūzika skanējusi arī uz Eiropas skatuvēm, to var dzirdēt aizvien biežāk. Iekļaut viņa mūziku mūsu programmā bija Ventspils koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Mika Magones ierosinājums, un man sākumā nebija pārliecības par to, jo neko daudz par viņu nezināju, nebiju iepazinis.

Mans sens sapnis savukārt bija atskaņot kādu no Filipa Glāsa simfonijām, jo man tās ļoti patīk.

Tas organiski saistījās kopā, jo Mjūlijs ir ļoti daudz ietekmējies no Glāsa, uzskata viņu par vienu no saviem mentoriem, sākumā viņš pat strādāja par Glāsa nošu redaktoru. Viņu attiecības no mazumiņa izauga līdz kopējiem muzikāliem projektiem, tāpēc vienā programmā viņi ļoti labi sader. Nav jābaidās, ka koncerts paliks garlaicīgs, jo darbi nav nemaz tik līdzīgi, būs arī dažādi sastāvi – ērģeles solo, duetā ar altu un marimbu, protams, arī simfoniskie darbi.

Kā no visām Glāsa simfonijām izvēlējies tieši 11.?

Ja godīgi, es gribēju 12., kas ir pati jaunākā, pirmatskaņota 2019. gadā. Tas ir grandiozs darbs ar ērģelēm, bet tur ir viens atslēgas cilvēks – pasaules mūzikas dziedātāja Andželika Kižo. Mēs jau sākām interesēties, un nav tā, ka tikai viņai būtu ekskluzīvas tiesības dziedāt šo partiju, tomēr jāņem vērā, ka tā ir rakstīta tieši viņas balsij, tāpēc būtu vērtīgi iestudēt simfoniju tieši ar viņu. Dažādu iemeslu dēļ šogad nebija iespējams viņu uzaicināt, bet es neesmu atmetis sapni to kādreiz izdarīt. Bet, pakāpjoties atpakaļ, likās loģiski apstāties pie 11. simfonijas.

Glāsa mūziku var iedalīt vairākos posmos, un minimālisms, ar ko viņu asociējam, kas dzirdams, piemēram, operā “Einšteins pludmalē”, šobrīd ir pilnīgi citāds. Ir palikuši vairāki minimālisma elementi, repetīcijas, atkārtojumi, bet attīstības un instrumentācijas veids ir pilnīgi citādāks. Niko Mjūlijs, raksturojot Glāsa 11. simfoniju, kas skanēs “Vasarnīcā”, teica, ka viņam tā liekoties šostokovičiska. Tur tiešām ir grandiozs orķestra skanējums, ir enerģija, harmoniskā valoda nedaudz no popmūzikas, tomēr ne vienkārša un banāla. Arī pēc formas uzbūves šī tuvinās klasiskai simfonijai, kādu to zinām un saprotam.

Ventspils koncertzāle nesen nosvinēja gada jubileju. LNSO uzstājās atklāšanas koncertā, bet vai tev ir sanācis tur muzicēt?

Nē, šī būs pirmā reize, bet esmu dzirdējis labas atsauksmes.

Tiem, kam nebūs iespējas apmeklēt kādu no diviem šīs programmas koncertiem sestdien klātienē, būs iespēja iegādāties biļeti un skatīties to tiešsaistē. Tu jau teici, ka tevi šis formāts īpaši nesaista, tomēr tas mūsu dzīvēs ienāk aizvien vairāk. Tavuprāt, uz palikšanu?

Kopumā es nedomāju, ka tas ir slikti, tas noteikti ir labi. Tā ir iespēja cilvēkiem, kas grib dzirdēt koncertu un pastarpinātā veidā būt klātesoši, to izbaudīt, jo ierobežojumu dēļ vietu koncertzālē ir tiešām maz. Tā ir iespēja arī tiem,  kas dzīvo tālāk no koncertzālēm, kam nav viegli atbraukt, tāpat tiem, kas nedzīvo Latvijā – tiešsaistes koncertu skatīsies arī pats Niko Mjūlijs, kurš būs savās mājās Amerikā. Bija paredzēts, ka viņš būs klātienē, bet no Amerikas tas šobrīd nav tik vienkārši.

Tiešsaistes koncertu formāts noteikti ir lieta, ko vajadzētu attīstīt augstā līmenī. Vismaz tādā kā Berlīnes filharmoniķu Digital Concerthall – ar daudzām kamerām, viss automatizēts, izplānots un iebūvēts. Protams, viņi uz to gāja ilgi un pamatīgi, bet tam ir rezultāts. No citiem orķestriem esmu dzirdējis, ka viņu auditorija, pateicoties tiešsaistes formātam, ir pieaugusi. To apliecināja kolēģe no Somijas Radio simfoniskā orķestra. Sākumā viņi deva iespēju savus koncertus skatīties internetā par velti, vēlāk jau ieviesa biļetes. Izrādās, un tas nav pārmetums nevienam, daudzi cilvēki tiešām nezina neko par simfonisko mūziku. Bet, kad viņi uzzina, iepazīst, viņiem iepatīkas, viņi grib aiziet uz koncertu arī klātienē. Un tas ir ļoti labi – labāk vēlāk nekā nekad. Tikai klausoties un aptverot visu klasiskās mūzikas dažādību, cilvēki sapratīs, kas tad viņiem no tā visa patīk.

Kas tev pašam kā diriģentam ir tā mūzika, kas tevi interesē, kam gribi pievērsties?

Visgodīgākā ir atbilde, ka šobrīd man ļoti patīk jauna mūzika. Jaundarbu iestudēšana un atskaņošana man tiešām rada patiesu baudu.

Būt pirmajam, kas sāk iepazīt, meklēt, sadarboties ar komponistu. Ceru, ka es to nekad nemetīšu pie malas.

To nesanāk bieži dzirdēt no mūziķiem. Daudziem jaunas mūzikas iestudēšana nekādu prieku nerada.

Es nekritizēju tos, kas pieturas tikai pie pārbaudītām vērtībām, iespējams, viņi negrib riskēt. Protams, ja tiek pasūtināta jauna simfonija, tā būs 30-40 minūšu mūzika, un, ja darbs nav izdevies… Pie tam tu iepriekš nevari zināt, vai tas izdosies vai ne. Un var gadīties tā, ka tu stāvi uz skatuves un saproti, ka tas ir pirmais un vienlaikus pēdējais atskaņojums. Bet nonākt līdz labam darbam var, tikai nospēlējot arī daudzus ne-šedevrus. Citādi tas nav iespējams.

Bet, ja runājam par jau uzrakstītu mūziku, kas tevi saista?

Pēdējā laikā esmu klausījies un atradis daudz darbu, kas mani interesē amerikāņu mūzikā. Tur ir daudz apslēptu lietu, ko mēs šeit nezinām. Zinām varbūt kādu hitu no Stīva Raiha, bet viņam ir ļoti daudz labas mūzikas, tāpat arī Džonam Adamsam, Terijam Railijam. Šis pandēmijas laiks man ļāva meklēt un klausīties ko jaunu. Iepriekš man nebūtu laika, gatavojoties vienai Glāsa simfonijai, klausīties arī Lemontes Janga stīgu trio vai Glāsa “Einšteinu pludmalē”. Ir bijis laiks iepazīt kontekstu, skatīties apkārt.

Amerikāņu mūzika arī LNSO repertuārā neparādās bieži. Tā būtu jauna, neizpētīta teritorija gan orķestrim, gan tā klausītājiem.

Es piekrītu, un piebildīšu – gan amerikāņu, gan vispār jaunā mūzika. Ja mēs spēlējam 21. gadsimta mūziku, tā pārsvarā ir latviešu mūzika. Tas ir apsveicami, protams, bet ir arī daudz citu lielisku darbu un komponistu – kad sāc rakt dziļāk, atklājas neizsmeļami resursi. Protams, tas ir dārgi nošu īres un autortiesību ziņā, bet, piemēram, arī Ravela “Dafnids un Hloja” ir ļoti dārgs. Laba mūzika labā izdevumā maksā dārgi, arī jauna mūzika. Bieži vien tur ir palielināts orķestra sastāvs, netradicionāli instrumenti, un tas viss, protams, izmaksas sadārdzina. Bet tas ir ļoti interesanti, tā ir lieliska mūzika.