"Aug meitas kā liepas, puiši kā ozoli," skan sena līdzība, un viens no ozoliem, kas ar katru gadu kļūst arvien spēcīgāks un kuplāks, aug arvien varenāks, ir kāds puisietis no Pārdaugavas - Ģirts Rozentāls jeb mums visiem jau gandrīz divdesmit piecus gadus pazīstams vienkārši kā Ozols. Šonedēļ klajā nācis jauns repera albums ar stilizēto nosaukumu "Y A U D A".
Pirms ķeros klāt albumam, atgādināšu, ka Ozols savas muzikālās gaitas sāka vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū kopā ar grupu Fact, vēlāk tūkstošgades pirmajos gados veiksmīgi darbojās kā solo mākslinieks, taču pēc 2009. gada albuma "Neatkarība", kas pārāk plašu rezonansi neieguva, sekoja ilgāka pauze, kuras laikā reperis vairāk pievērsās sadzīviskām lietām, sava apģērbu un urbānās kultūras atribūtu veikala attīstīšanai.
Uz brīdi jau šķita, ka Ozola laiks ir pagājis - hiphopa mūzikā bija ienākušas jaunas vēsmas, jauni bītmeikeri, īpaši jau tie, kas nāca no "Dirty Deal Audio" apvienības - "Netīrās cilpas", Oriole, Niklāvz, Kashuks u.c. Tomēr Ozols spēja noreaģēt un drīz sāka sadarboties ar šo jauno, progresīvi domājošo bītu meistaru paaudzi.
"Sākumā jau viņi mani uzskatīja tikai par džeku, kam ir veikals,"
pirmo saskarsmi ar jaunajiem hiphopa producentiem atklāj Ozols.
Pateicoties Niklāva Sekača producētajam singlam "Superhaips", kuru papildināja stilizēts videoklips ar atsaucēm uz astoņdesmitajiem gadiem, Ozols uz pašmāju urbānās mūzikas skatuves atgriezās pilnīgi jaunā kvalitātē. Pēc albuma "Atpakaļ nākotnē" (2015) sekoja kopdarbs ar grupu "Tehnikums", kurā reperis pirmo reizi dziesmu vārdos apspēlēja attiecību tēmu, un pirms diviem gadiem izdots jau salīdzinoši konceptuāls ieraksts "Neona pilsēta".