Kopš dziesmu rakstnieka Ainara Mielava nesenākā oriģināldziesmu albuma "Atsaukties" paskrējuši pieci trauksmaini gadi, un pēdējie trīs no tiem Ainara dzīvē bijuši īpaši smagi un sarežģīti - šķiršanās no tuva drauga, cīņa ar depresiju, radošā krīze un vēlāk atdzimšana jaunā kvalitātē, ar pavisam citas paaudzes muzikālajiem domubiedriem, lai precīzi savā sešdesmit gadu jubilejā par to visu mums pavēstītu jaunajā, emocionāli nospriegotajā studijas albumā "220 volti".
Ainars Mielavs "220 volti"
4,5/5
"Kur lai ņem tos, kas paliek uz mūžu?" izskan eksistenciāls jautājums Mielava jaunākās solo plates vadošajā singlā "Salto". "Arī, tu, Brut, kam nevajag teikt," turpina Ainars, liekot klausītājam nojaust, ka dzīvē apmests pamatīgs salto un tiek uzrunāts neviens cits kā viņa ilggadējais draugs un gandrīz visu grupas "Jauns Mēness" un solo dziesmu līdzautors ģitārists Gints Sola, kurš 2017. gada pavasarī izvēlējās izstāties no Mielava un Solas radošā tandēma. "Kāds es biju, tāds esmu un būšu, ja kas sanāk, tad negribas beigt," četrrindi nobeidz Mielavs, liekot saprast, ka, neskatoties uz šo sāpīgo šķiršanos, bez mūzikas viņš savu dzīvi iedomāties nespēj.
Cits būtisks jautājums, kas tiešā veidā šajā skaņuplatē neizskan, bet uz kuru gan Mielava mūzikas cienītāji, gan, visticamāk, arī pats Ainars vēlētos saņemt apstiprinošu atbildi, ir šāds - vai Mielavs bez Solas var turpināties?
Un atbilde ir - var! Lai arī notis un pareizi akordu salikumi nav Ainara stiprā puse, viņam piemīt iedzimta melodijas izjūta, kas gadu no gada pilnveidota ar saturīgiem dziesmu vārdiem, un tā jau ir puse no uzvaras. Tapušo dziesmu aranžējuma daļa šoreiz uzticēta jaunajiem - pirms pāris gadiem Mielavs koncertos sadarbojās ar jauno džezmeņu paaudzi - Matīsu Čudaru, Jāni Ruņģi, taču vēlāk kā galvenais radošais partneris izvirzījās pianists Rūdolfs Macats, Ainara laikabiedra, "Odis" mūziķa Raimonda Macata dēls. Ierastās akustiskās ģitāras un bandžo vietā būtisku lomu skaņas ainavā ieņēmuši tieši taustiņinstrumenti. Izteiksmīga, ar niansētu džezisku piesitienu, ir arī jaunā bundzinieka Rinalda Maksimova spēle, kā arī ģitārista Kaspara Vizuļa pienesums, liekot Ainara dziesmām iemaldīties pat deviņdesmito gadu sākuma postroka ("Bark Psychosis", "Talk Talk") labirintos.
Plati ievada titulskaņdarbs "220 volti" - filozofiska balāde Kanādas trubadūra Leonarda Koena (Leonard Cohen) vēlīnās daiļrades manierē. Klusināti klavieru akordi, pulsējoša ģitāras arpedžija un deklamatīvs dziedājums. "Cilvēki nāk, un cilvēki aiziet," uz augstajām notīm ievibrē Ainara balss. "Svabadais gars un ticība paliek." Arī nākamā dziesma "Aleluja" ir klusināta, ambienta mīlas balāde, kurā dzirdama Ainara laulātās draudzenes Lienes piebalss. "Liktenīgie kuriozi" arīdzan balstās uz deklamatīva, monotona dziedājuma, kuru kopā satur Džefa Baklija (Jeff Buckley) cienīgs gaisīgs ģitāras rifs. Viena no plates jaudīgākajām kompozīcijām ir septiņu minūšu garā "Mīlestība skaitās", kurā Ainars atsaucas uz literatūras klasiku, reliģiskiem tēliem, sadzīvi lauku sētā, kurā jau vairākus gadus ar jauno ģimeni saimnieko un audzē krūmmellenes, esības vieglumu un smagumu jeb čugunu, līdz skaņdarbs, ienākot bungu ritmam, paceļas jaunā līmenī - monotonais motīvs izskan kā postroka himna. Kustīgi rotaļīgā "Gleznot ceļu caur mīnām", kurā Ainars apdzied pēc ilgu gadu pārtraukuma uzdrošināšanos atkal gleznot jeb mālēt, ir acīmredzama muzikāla atsauce uz Mielava autoritāti - komponistu Imantu Kalniņu, savukārt "Plecu pie pleca" ir kārtējais apliecinājums Ainara mīlestībai pret bardu kultūru. Starp citu, uz albuma vāka ir redzama Ainara glezna - savulaik Rīgas dzīvokļa pretēja nama jumts saulrietā.
Ar Ainaru esam daudz diskutējuši, kas svarīgāks - teksts vai mūzika. Es allaž esmu bijis nedaudz vairāk muzikālā pavadījuma, producēšanas nianšu, skanējuma nometnē, tekstam atstājot pakārtotu, lai arī būtisku lomu; Ainars kā prioritāru izvirzījis tieši tekstu. Un taisnība jau ir, ja nav kaut minimāla vēstījuma, tad labāk nemaz nesākt komponēt. Protams, tas viss nav tikai melns un balts, tomēr, klausoties Ainara pēdējo gadu ierakstus, ir acīmredzami, ka tieši izteiktajam, izdziedātajam vārdam Mielavs pievērš vislielāko nozīmi. Tiklīdz vārds sāk dominēt pār mūziku un paņem visu klausītāja uzmanību, bieži vien mūzika kļūst par nenozīmīgu fonu. Brīžiem arī šajā albumā izteiktā deklamēšana nedaudz nomāc melodijas potenciālu, melodiskā līnija, frāzējums sāk atkārtoties, radot līdzīgas sajūtas, kā klausoties nesenāko Boba Dilana audiogrāmatu, albumu Rough and Rowdy Ways. Jā, audiogrāmatu, nevis albumu. Piemēram, dziesmas "Salto" un "Sprīdītis" šķiet izmīcītas no vienas māla pikas.
Lielisks balanss starp tekstu un muzikālo pavadījumu atrasts kompozīcijā "Rīta zvaigzne". "Es iztīrīju māju un izmetu vecās lietas, un draugus ar āža kāju es pienagloju pie vietas," dzied Ainars, iespējams, turpinot šķetināt šķiršanās tematu. Arī minētais "Salto" ir muzikāli augstvērtīgs, piemērots arī komercradio formātam. Spēcīga ir dzejnieka Ojāra Vācieša balss klātbūtne: "Gribas turpināt... man to gribas turpināt," deklamē meistars, spoguļojot paša Ainara iekšējo pasauli, vēlmi turpināt muzicēt un radīt jaunas dziesmas.
Albuma elektrificētais nosaukums "220 volti" šā ieraksta sakarā ir īpaši trāpīgs - Ainars allaž bijis kā tāds atvērts nervs, emocionāli, impulsīvi reaģējis uz pasaules netaisnībām un nejēdzībām. Tāda ir viņa daba - ar kailiem pirkstiem pieskarties būtiskajam, dabūt pa pirkstiem tiešā un pārnestā nozīmē, vēlāk sadzīvot ar sekām un no jauna pacelties spārnos. Lai turpmākam lidojumam labvēlīgs laiks!
Noklausies albumu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde.
