Par ko ir seriāls?

Seriāla stāsts ir par sevis pieņemšanu un pagātnes notikumu nozīmi. Tā galvenais varonis, bijušais izmeklētājs, kā vientuļš samurajs ir noslēdzis sevi jebkādām jūtām un dzīvo zināmā harmonijā. Viss ir kārtībā, līdz brīdim, kad viņa pasaulē ielaužas fakts, ka viņam ir divdesmit gadus veca meita. Šī apziņa vairs neļauj dzīvot kā iepriekš. Emocionālā līmenī brīdī, kad varonis emocionāli sāk pieņemt meitu, viņš kļūst trausls un ievainojams. Ir tāda deviņdesmito gadu franču filma "Leons", tās stāsts ir līdzīgs, par algotu slepkavu, kurš savā paspārnē pieņem meiteni, kas palikusi bez ģimenes, un tas padara viņu ievainojamu. Tieši tas man šķita interesanti šajā projektā, kā emocijas tevi padara vāju, tai pašā laikā piešķirot eksistencei nozīmi.

Kāds bija tavs dienas režīms, strādājot pie seriāla filmēšanas?

Pirmajos divos mēnešos aizvadījām ļoti intensīvu darbu pie paša seriāla sagatavošanas, principā katru dienu strādājām aptuveni sešpadsmit stundas. Šis seriāls ir Krievijas projekts, un tikai filmēšana notika Minskā. Pirmajos mēnešos daudz strādājām kopā ar redaktoriem un producentiem, lai saturs būtu patiešām noslīpēts un labs, jo ikviens vēlas sasniegt labāko rezultātu. Tīri personīgi dalība šajā projektā sniedza vērtīgu pieredzi, jo visai filmēšanas grupai bija ļoti augstas prasības pret māksliniecisko kvalitāti darbam. Tiklīdz sākās filmēšana, grafiks bija tiešām saspringts, sešas dienas atradāmies filmēšanas laukumā, bet vienu atpūtas dienu prasti nācās vienkārši nogulēt, lai atjaunotu spēkus atkal jaunam darba cēlienam.

Radošais process vienmēr uzlādē, tāpēc šāds darba ritms nekad nav bijis traucēklis. 

Šobrīd esi pārtraucis darbu pie seriāla, kādi tam ir iemesli?

Iemesli, kāpēc nācās pamest darbu pie seriāla filmēšanas, ir vairāki. Viens no tiem ir ierobežojumi, kurus radīja Covid-19 izplatība. Darbs pie seriāla filmēšanas ilgtu aptuveni trīs, varbūt pat četrus mēnešus, taču, kopā ar pēcapstrādi tie būtu aptuveni deviņi mēneši. Šobrīd nav iespējams īslaicīgi atgriezties Latvijā, jo ikreiz, kad braucu no vienas valsts uz otru, man būtu nepieciešams pavadīt divas nedēļas karantīnā un filmēšana nebūtu iespējama. Tas emocionāli ir ļoti smagi, ja nav iespējams aizbraukt mājās pie ģimenes. Vēlos būt klāt un redzēt, kā izaug mani bērni – iemācās runāt, braukt ar velosipēdu, sāk skolas gaitas… Kamēr biju Baltkrievijā, es viņus vispār neredzēju. Taču, runājot par darbu pie "Bijušo nav", es šo seriālu pilnībā sagatavoju un nofilmēju pusi, lai arī sākumā man likās, ka varēšu viens nofilmēt līdz galam. Man ir gandarījums par paveikto, bet turpinājumu atstāšu otram režisoram, kas veiks arī pēcapstrādi.

Lai latviešu atbalstītāji būtu informēti, cik daudz sēriju ir veidotas pēc tavas režijas?

Seriālam paredzētas divpadsmit stundu garas sērijas. Visu gan nefilmējām pēc kārtas, taču man pašam būtiski bija labi sagatavot visu, atlasīt aktierus, izveidot stilistiku, sakārtot scenāriju. Priecājos, ka esmu izveidojis filmēšanas stilu un virzienu, kādā vēlos, lai seriāls nonāktu pie skatītājiem. Tagad filmēšanas grupa to turpinās, un titros tiks minēti divi režisori.

Runājot par latviešu kino darbiem un televīziju – kādu tu redzi televīzijas attīstību Latvijā?

Reklāmas tirgus ir tik mazs, ka reāla izaugsmes iespēja ir tikai valsts televīzijai par kuru maksājam mēs, nodokļu maksātāji. Citām televīzijām ir jāizlīdzas ar zemas izmaksas un kvalitātes šoviem. Taču Latvijas Televīzijai būtu jāizmanto visas iespējas, apzinoties, ka tieši viņi ir tie, kuri virza un attīsta sabiedriskos medijus Latvijā. Pirmkārt jau nu būtu jākļūst par tādu kā vērtību un morāles bāku. Kas, paradoksālā veidā, ir iespējams, tikai tad, ja LTV kļūs aizraujoša un saturiski piesātināta, nevis didaktiska un ideoloģiski orientēta. Otrkārt, skatītāji, ja ne šajā mirklī, tad pēc pāris gadiem, būs pieraduši pie iespējas, ka mākslīgais intelekts piedāvā ne tikai programmas un filmas, bet pat ziņas un tiešraides, atbilstoši tavām interesēm. Kas ir jāņem vērā, saprotot, ka mediji nav tikai analogā televīzija.

Līdz šim esi strādājis gan ar latviešu aktieriem, gan darbojies komandā ar ārvalstu pārstāvjiem; vai ir jūtama kāda atšķirība mentalitātes ziņā?

Mums ir fantastiski aktieri, taču viņu galvenā pieredze nāk no teātra. Latvijā dominē teātri, un visi labie aktieri strādā, saņemot pamatalgu par darbu izrādēs. Līdz ar to

faktiski mums nav kinoaktieru profesionāļu, jo šī nozare nav tik attīstīta, lai aktieris pelnītu iztiku tikai filmējoties.

Šī ir tā lielākā atšķirība, ja mēs salīdzinām ar Krieviju. Tur ir cita specifika, aktieri ir visu mūžu tikai strādājuši pie lomām kino darbos, apgūstot tehniskas iemaņas – pareizi pagriezieni, zina, kā atrast vietu gaismā vai ievērot savu vietu kadrā, kas vienkārši nāk ar laiku un pieredzi. Grūti noliegt, ka tas nedaudz atvieglo filmēšanas procesu, bet tur arī visas prasības pret aktieri ir lielākas nekā Latvijā. Jebkurā darbā ir svarīgi, lai būtu ievērota precīza varoņa attīstības līnija no sākuma līdz beigām. Aktierim ir jānotic scenārijam un tam, ka tas, ko viņš spēlē, ir patiesība, nevis ka tik nofilmēties un aiziet mājās. Filmējot „Bijušo nav”, mums bija ļoti pieredzējuši un atpazīstami aktieri, katrs no viņiem iegulda visus spēkus līdz galam un uztraucas par to, kāds būs rezultāts. 

Pēdējo gadu laikā esi strādājis pie vairākiem projektiem Latvijā – filmas "Tur", seriāla "Šķiršanās formula". Pirms diviem gadiem bija arī jauniešu seriāls "16+". Kā tas ir, strādāt ar jauniešiem, kuriem nav pieredzes kino žanrā?

Ir ļoti grūti strādāt ar aktieriem, kas nav pieredzējuši. Grūtāk par to ir tikai darbs ar aktieriem, kas ir slikti profesionāļi. Strādājot Minskā, daudz domāju par to, ka es kā režisors nevaru atļauties būt aprēķina cilvēks, jo man ir atbildība par to, ka man ir tāda iespēja, veidot filmas. Tādēļ man ir daudz kas jāupurē pretim un jāizturas pret iespēju stāstīt citiem savus stāstus ar ārkārtīgu uzmanību pret detaļām. Un izdevusies aktieru atlase bieži ir galvenais, kas padara filmu veiksmīgu.

Kāda ir režisora atbildība?

Man kā režisoram nepieciešams radīt stāstu, kas citus cilvēkus iedvesmo, pievērš uzmanību eksistenciāliem jautājumiem. Palīdz un rosina uzdot jautājumus par garīgumu, nevis risina dēmonus manā galvā. Māksla nevar būt pašizpausme. Manuprāt, ja tā iegūst šādu virzienu, tā vairs nav māksla. Tas ir līdzīgi kā ar mīlestību, jo tās pamatā ir upurēšanās, kas ir tiešs pretstats pragmatismam. Man šķiet, ka tā nav māksla, ja tu neesi gatavs upurēties un atdot citiem visu to, kas tev ir. Tu nevari radīt tikai tāpēc, lai pašizpaustos vai nopelnītu naudu, tad tas nevar emocionāli strādāt. Labākajā gadījumā tad to var pielīdzināt privātpraksei.

Pēc katra projekta es pārdomāju iepriekšējo. Man šķiet, ka tagad es visus savus projektus veidotu daudz savādāk un tie būtu labāki. Strādājot kā režisors, astoņu gadu laikā esmu nofilmējis ļoti daudzus un dažādus darbus. Taču man nav neviena laba vai pat pieņemamas režijas kvalitātes darba. Līdz šim vienmēr es esmu bijis pats sev producents, meklējot kompromisus starp laiku, naudu un pasūtītājiem. Tā es vairs nevēlos darīt. Šobrīd esmu pilnīgi pārliecināts, ka režisors nedrīkst būt daļēji godīgs, daļēji atklāts vai darīt jebko citu tikai daļēji. Māksla pēc būtības ir skaistuma pilnība, un tur nevar būt nekāds vidusceļš. Manā dzīvē ir pienācis laiks labam kino.

Ko tu visvairāk novērtē strādājot Latvijā, salīdzinot ar darbu ārvalstīs?

Tīri personīgi man ir svarīgi tas, lai es varu aizbraukt pēc darba pie ģimenes. Strādājot pie filmām, seriāliem, jebkurš režisors atklāj tādu kā augstāko garīgo patiesību, kas sevī satur pretrunas. Apvieno skaisto un neglīto, līdzjūtīgo un nežēlīgo vai bezgalīgo un ierobežojošo, un vēl ilgi varētu turpināt šādus salīdzinājumus. Latvija vienmēr ir atradusies vēstures krustpunktos, izveidojot mūsu valsti ļoti daudzveidīgu un pārpildītu ar dramaturģiskiem paradoksiem. Mēs dzīvojam dramaturģiski bagātā un izsmalcinātā valstī. Arī uz ekrāniem mēs redzam, cik mūsu cilvēki uzņem labu kino, tā ka jāsaka, mēs protam izmantot to, kas mums jau dots.

Vai šobrīd jau ir kādas idejas un vīzijas par turpmākajiem projektiem?

Šobrīd rakstu vairākus scenārijus, un tas prasīs ilgu laiku, jo esmu nolēmis būt daudz prasīgāks pret sevi, iedziļināties līdz galam katrā sīkumā, bez jebkādiem kompromisiem par laiku, naudu vai vēl kaut ko. Tas laiks ir pienācis – uzņemt labas filmas. Viens no scenārijiem, pie kura strādāju, ir par mūzu. Par arhitektu un viņa mūzu, kas būs stāsts par to, cik tālu cilvēks drīkst iet tā vārdā, lai radītu izcilu mākslu, un kādām morāles robežām esam gatavi kāpt pāri, lai sasniegtu augstus mērķus. Par izvēli starp pienākumiem un kaislībām, kas savā ziņā ir tāda klasika. Mēs katrs dzīvē saskaramies ar dažādiem kārdinājumiem rīkoties un sekot savām sajūtām. Vai arī izvēlamies dzīvot pragmatiski – stabilitātē, bet ar risku nodzīvojot tukšu un pelēku dzīvi. Tam visam līdzās pastāv velnišķīgais kārdinājums atkāpties no ierastā, lai vienkārši dzīvotu pilnasinīgi un izbaudītu visu, ko vēlamies, ignorējot morāles normas, kas mūs ierobežo.