Taču tu joprojām spēlē klavieres arī tradicionālajā veidā un jaunie gadžeti ir vairāk kā bonuss, vai ne tā?

Jā, joprojām esmu pianists, esmu spēlējis klavieres visu savu dzīvi, esmu klaviermūzikas profesors Freiburgas Universitātē… Neesmu jaunietis, kurš uzkāpis uz skatuves ar gadžetiem un veido mūziku no nulles. Nesaku neko sliktu – šie jaunieši mēdz būt arī ļoti lieliski, bet mans stāsts ir absolūti citādāks. Esmu instrumentālists, kurš apguvis visus pamatus un turpina attīstīt savu instrumentu, dodoties digitālajā pasaulē.

Ja tavus koncertcimdus uzvilktu kāds cits, tas būtu absolūts juceklis vai tomēr būtu iespējams radīt kādu skaņas dizainu, arī nezinot, kā īsti ar tiem cimdiem rīkoties?

Tas ir ļoti interesants jautājums. Man patīk dalīties ar savām zināšanām, patīk dažādi kopprojekti, taču es parasti atsakos iemācīt kādam tieši to, ko pats daru. Man tas šķiet ļoti subjektīvi, pārāk konkrēti. Tagad gan nākas to darīt, jo universitātē atvērusies arī digitālās mūzikas nodaļa. Tas mani piespiež izdomāt, kā pasniegt savu pieeju elektroniskās mūzikas pasaulei. Tajā pašā laikā jādomā, kā atstāt katram atvērtu viņa individuālo ceļu. Es domāju, ja tu paņemtu manus darbarīkus un es parādītu dažas pamatkustības, tad jau varētu radīt mūziku. Taču beigu beigās katrs noteikti vēlētos radīt tālāk jau pats savu mūziku, nevis spēlēties ar manis radīto. Varbūt pat nav runa par klavierēm. Kādam labāk patiktu to darīt, piemēram, ar vijoli! Tas vēl ir plašs lauks, ko pētīt nākotnē.

Rīgā pasniegsi arī meistarklases. Ko sagaidīt no tām? Paraugdemonstrējumus, stāstus par radošo procesu un tehnoloģiju?

Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir stāstīt par pašu procesu. Esmu pasniedzis dažas šādas meistarklases, un cilvēkiem parasti ir ļoti interesanti izprast, kā esmu nonācis tur, kur tagad esmu. Sākot no klavieru skanējuma palaišanas caur ģitāras pedāļiem un beidzot ar mūzikas kontrolēšanu ar speciālu cimdu palīdzību. Cilvēkiem ir svarīgi izprast šo radošo ceļu, jo tas var palīdzēt viņiem atrast pašiem savu. Protams, nedaudz arī demonstrēju to, kā mana tehnoloģija darbojas mūzikas procesā. Vienmēr esmu ļoti ieinteresēts uzklausīt arī kāda cita stāstu par tā vai cita mūzikas instrumenta izmantojamības lauka paplašināšanu. Bez manis, protams, ir arī citi pianisti, kuri cenšas paplašināt klavieru skanējumu ar elektronikas palīdzību.

Arī latviešu mūziķiem un tehnoloģiju attīstītājiem patīk meklēt šos jaunos apvāršņus. Tā par pasaulē atzītu jau kļuvis “Plasma” ģitārpedālis, starptautisku atzinību guvuši arī modulāro sintezatoru ražotāji “Erica Synths”… Ir interesanti atklāt arvien jaunas iespējas mūzikā.

Protams! Es brīnos par mūziķiem, kuri dzelžaini vēlas palikt pie pagātnes vērtībām. It īpaši šī stagnācija vērojama klavieru laukā. Izņēmums varbūt ir vienīgi “Fender Rhodes”, kas bija mēģinājums izdarīt kaut ko citādāk. Bet arī tas bija jau pirms 50 gadiem. Apzināti nodalu klavieru un sintezatoru pasauli. Pianistam sintezators ir absolūti cits instruments. It īpaši, ja runājam par klasiskās mūzikas vai džeza pasauli. Mūzika vienmēr ir attīstījusies. Vienmēr bijušas iesaistītas tehnoloģijas. Arī flīģelis savulaik bija jauns tehnoloģijas sasniegums! Ir tikai loģiski, ka šī attīstība turpinās. Vēl man ļoti patīk jauno tehnoloģiju demokrātiskums. Tas var būt krietni lētāks veids, kā nonākt mūzikas pasaulē, nekā tradicionālais.

Mūziķi, kuri meklē paplašinājumus savai mūzikas pasniegšanas paletei, arvien vairāk gūst lielus panākumus, kas pierāda, ka auditorijai šīs izpausmes interesē. Varam minēt kaut vai Tigranu Hamasjanu vai Hanju Rani. Vai tevi pašu, protams.

Tā tas tiešām ir. Tigrans ir fantastisks mūziķis, kurš meklē dažādus veidus, kā muzikāli izpausties, lai arī pamatā ir tieši pianists. Katrs rada savu tā saukto setapu, kurā jūtas ērti un var nodarboties ar savu mākslu. Cik gan esmu novērojis, neviens nenodarbojas ar ko līdzīgu tam, ko daru es. Mans cimdu projekts, kas ir mēģinājums ar kustībām ietekmēt skaņu pēc iespējas dabiskākā veidā, joprojām ir unikāls. Ir sintezatori, efektu paneļi, pedāļi, priekšmetu novietošana uz klavierēm, bet neesmu redzējis šo kustības-skaņas nepastarpināto saikni tradicionālo mūzikas instrumentu lietošanā. Tas laikam nedaudz pārsteidz, bet esmu ļoti laimīgs, ka man ir izdevies šo sasniegt.

Kā tu satiki tehnoloģiju izstrādātājus “Mi.Mu” no Londonas, kuri radījuši tavus koncertcimdus?

Mūs iepazīstināja mūsdienu mūzikas epicentrā Berlīnē – vietā, ko dēvē par “Radialsystem”. “Mi.Mu” piedāvāja savus pakalpojumus un idejas viņiem, bet tika novirzīti pie manis kā bezbailīgā eksperimentētāja. Kad sāku ar viņiem sastrādāties, biju sajūsmā.

Krietni palīdzēja tas, ka esmu ne tikai pianists, bet arī diriģents. Līdz ar to man nešķiet ļoti neparasti ietekmēt skaņu ar roku kustībām gaisā.

Kā notika sastrādāšanās process? Stāstīji niansēti, ko un kurā brīdī tev vajag, un tādējādi tika palēnām izstrādāta jauna tehnoloģija?

Ne gluži. Paši cimdi jau bija gatavi kā atsevišķs gadžets. Pirms dažiem gadiem tie bija ļoti dārgi – maksāja apmēram 6000 britu mārciņu. Protams, es ar viņiem noslēdzu līgumu, esmu “Mi.Mu” cimdu mākslinieks. Tā sauktais hardware tātad jau bija. Bet tad bija kārta pielāgot software jeb programmatūru. Tika uzprogrammēta individuāla programma, kas bija viegli lietojama tieši man. Šajā programmā varu piesaistīt konkrētu kustību konkrētai skaņai. Taču viņi ir uzprogrammējuši arī atvērtu versiju, ko katrs var izmantot citādi. Dažādās iespējas var pavērot arī citu “Mi.Mu” mākslinieku izpildījumā. Piemēram, kompānijas dibinātājas, mūziķes Imodženas Hīpas vai Šagālas.

Pastāsti, lūdzu, par savu pašu pirmo koncertu ar cimdiem rokās. Visticamāk, biji totālā stresā.

Jā, absolūti! Tehnoloģijas var radīt problēmas. Tu pat nevari iedomāties kādas! Esmu uzstājies visdažādākajās situācijās un vietās. Gandrīz nekad gan neesmu sanervozējies, jo tā ir mana dzīve un mans darbs, bet pirmā reize gan bija citādāka. Turklāt biju izdomājis vismuļķīgāko ideju – uzstāties ar jauno projektu savā dzimtajā pilsētā! Taču tā bija lieliska iespēja. Tas notika festivāla ietvaros, un organizētāji ļāva man mēģināt koncertzālē veselu nedēļu, lai varu pienācīgi sagatavoties. Taču, kad koncertdienā uzkāpu uz skatuves, pie sevis domāju, ka esmu absolūti traks, darot to pirmoreiz tieši tur. Lai būtu vēl jautrāk, man uz skatuves bija asistents, kas palīdzēja pārslēgt programmas starp dziesmām. Tātad, vajadzēja tikt vaļā no iepriekšējā skaņdarba iestatījumiem un sagatavot nākamā…  Vairs man tas nav jādara.

Taču tehnoloģija vienmēr ir lieta, kas var nojukt jebkurā momentā. Kā esi nodrošinājies pret to?

Ja jau kādu laiku to dari, kas manā gadījumā ir gadi trīs vai četri, iemācies ātri reaģēt uz dažādām situācijām. Turklāt negadījumi var notikt vienmēr un ar visu. Piemēram, mans draugs lika eksāmenu, lai dabūtu stipendiju, un flīģelim saplīsa pedālis. Tas nenotiek NEKAD! Varbūt reizi simts gados… Man liekas, ka setaps ir tiešām drošs. Protams, joprojām nepieciešama strāvas padeve, kas var pārtrūkt, ir rūteris, ir cimdi, kaut kas vienmēr var notikt, bet kopumā jūtos droši, jo viss ir uztaisīts maksimāli profesionāli.

Ierasti tavas uzstāšanās ir arī vizuāls piedzīvojums, kas papildina audiālo. Kā saprotu, tad tagad, pateicoties draņķa vīrusam, vizuālo daļu vismaz uz laiku esi atmetis.

Jā, vīruss diemžēl piespiedis mani uzstāties vienam pašam, un viens pats nevaru izveikt vēl arī vizualizācijas sadaļu. Bet pirms koronas es sastrādājos ar itāļu mākslinieku Pjetro Kardarelli, kurš radīja visas vizualizācijas. Taču vīruss viņa mājvietas reģionu skāra tik pamatīgi, ka padarīja dzīvi par haosu. Šobrīd nevaram sadarboties. Taču ceru, ka atkal varēsim. Mēs sinhronizējam audio un video signālus, un ar cimdu palīdzību regulēju abus vienlaikus. Arī šajā lauciņā vēl ir daudz kas jauns, ko atklāt nākotnē.

Braiens Īno kopā ar mākslinieku Pīteru Čilversu radīja audiovizuālās sintēzes projektu “Reflection”, kas ir ģeneratīvs. Robots turpina veidot jaunu mūziku un vizualizācijas, vadoties pēc dotajiem algoritmiem. Vai tevi interesē arī šis lauciņš?

Es tomēr vēlos palikt izpildītājmākslinieks, jo man visvairāk patīk tieši šis aspekts. Protams, ir svarīgi sekot līdzi tirgū notiekošajam, turklāt vizualizācijas mūzikā kļuvušas svarīgākas, nekā jebkad agrāk. Cilvēki patērē mūziku “YouTube”. Taču vēlos saglabāt savu galveno vadlīniju – būt izpildītājmāksliniekam, kurš meklē sava mūzikas instrumenta paplašinājumu. Vismaz pagaidām nevēlos tur ielaist mākslīgo intelektu…

Vai pēc simts gadiem cilvēki joprojām būs izpildītājmākslinieki? Varbūt viņus jau būs aizstājuši roboti?

Esmu pārliecināts, ka joprojām uzstāsies dzīvi cilvēki. Pat aizrautīgākie mākslīgā intelekta atbalstītāji atzīst, ka ir lietas, ko tomēr ir ļoti grūti simulēt. Jautājums, protams, ir atvērts, bet es esmu pārliecināts, ka cilvēku mūzikā joprojām nevarēs aizstāt. Arī klausītājiem ir svarīgi, ka uz skatuves atrodas īsts cilvēks. Citādi kāda jēga vispār iet uz koncertu? Izbaudīt mūziku var tad, kad to rada dzīvs cilvēks, ieliekot tajā emocijas un savu attieksmi. Tās ir kā attiecības.

Tavi koncerti ir vairāk meditatīvi vai tu veido drāmu no A līdz Z?

Es noteikti esmu par drāmu! Sākumā šķita ļoti vilinoši spēlēt tieši meditatīvu mūziku, jo tas man deva laiku tikt galā ar tehnoloģiju, taču, jo vairāk es spēlēju, jo vairāk viss sāka notikt grūvīgi un pulsējoši. Tagad to jau droši var nosaukt par drāmu no A līdz Z.

Kādas ir publikas reakcijas? Skatītāji reaģē uz tehnoloģiskajiem trikiem vai klausās mūziku, kā normālā koncertā?

Mans mērķis ir, lai tas būtu kā normāls koncerts. Tas var būt fascinējošs izpildījuma manierē, taču runa joprojām ir par mūziku. Tas nav tehnoloģijas paraugdemonstrējums. Es tikai izmantoju mūsdienu darbarīkus, lai paplašinātu savas muzikālās iespējas un vizualizētu procesu, kā to daru. Mana pamatvēlēšanās ir sniegt labu koncertu.

Ko mēs dzirdēsim tavā programmā Rīgā?

Rīgā noteikti piedāvāšu pamainītu savu ierasto programmu, jo koronas laikā diezgan daudz eksperimentēju, izmantojot straumēšanas iespējas internetā. Izveicu sadarbības ar cilvēkiem, kuri sēdēja savās studijās citviet. Radās vairāki jauni skaņdarbi, ko izdošu arī kā singlus. Ir doma arī par albumu, jo redzu šo kā vēl vienu savu jauno projektu, virzienu, kurā darboties. Visticamāk, Rīgā piedāvāšu divus pirmatskaņojumus. Protams, programmā būs arī skaņdarbi no mana jaunākā albuma, noteikti nospēlēšu savu versiju grupas Radiohead dziesmai “Everything In Its Right Place”, kas manā projektā ir ļoti nozīmīga dziesma. 

Taču koncertu, visticamāk, iesākšu bez cimdiem. Uzvilkšu tos mazliet vēlāk. Un visticamāk, ka arī noslēgšu koncertu bez cimdiem. Tas rada pilnvērtīgāku priekšstatu par mani kā mākslinieku.

Tu joprojām uzstājies arī bez tehnoloģiju piesaistes. Tātad centies neiet tikai vienā virzienā.

Noteikti! Pamazām atgriežas koncertbizness un esmu atsācis uzstāties kā koncertmākslinieks kopā ar citiem kolēģiem. Turklāt tas ir arī stilistiski atšķirīgi. Arī festivālā “Rīgas Ritmi” savulaik piedalījos ar savu bosanovas trio. Tehnoloģijas gan izmantoju arī citos projektos, bet ne “Mi.Mu” cimdus, ierastākas lietas. Mana sirds šobrīd, protams, pieder tieši “Pyanook” projektam. Tas ir mans bērns, ar to visvairāk vēlos auklēties, bet man patīk uzspēlēt arī citos projektos, stilos un ar citiem mūziķiem.

Kādēļ tu vairs neesi diriģents? Arī šajā jomā jau esi paveicis daudz.

Es labprāt diriģēšu vēl. Turklāt vēlos paeksperimentēt arī ar tehnoloģiskajām iespējām orķestrī! Esmu jau uzstājies kopā ar Berlīnes Vācu kamerorķestri, diriģējot ar cimdiem rokās. Interesantākais bija tas, ka viņi uztvēra, ko vēlos parādīt, jo kustības, kas bija domātas elektronikai, bija saprotamas arī orķestra mūziķiem. Šajā virzienā arī noteikti vēlos strādāt tālāk.

Koncertbiļetes šeit.