Taujāts par viņa astoņdesmito gadu grupu "Odis" un izvēlēto mūzikas žanru "funky", Mednis skaidro, ka visā PSRS šādu mūziku spēlēja tikai "Odis". 

"Igauņiem bija pāris grupas, kas to spēlēja, bet tas bija vēlāk. Tā ka mēs bijām pirmie. Tas nebija ne tikai Padomju Savienībā, Eiropā tas nebija daudz. Šī mūzika ļoti dziļi sakņojas Amerikas muzikālajā kultūrā, pārsvarā, protams, afroamerikāņu. Bet tas funky transformējās arī par blūzu, par rhythm and blues, par rokblūzu. Bet visas tās saknes bija Amerikā."

"Vēlāk es aizgāju uz poproku. Bet vispār es esmu lielais kokteiļu taisītājs. Vai es lēkāju. Jo man nav miera, es visu laiku kaut ko lieku kopā," viņš piebilst. "Teiksim, šobrīd es lieku kopā viduslaiku mūziku ar elektroniku. Lieku kopā viduslaiku instrumentus ar sintezatoriem un tādām lietām. Es visu laiku kaut ko miksēju. Tad es parādīšu. Reku ir albums "Mana tautasdziesma", kur es miksēju tautas mūziku ar dažādiem stiliem, arī ar to pašu funky. Tas ir realizēts projekts un būs koncertprogramma, mēs gaidām tikai brīdi, kad atsāksies koncertdzīve."

Vai viņa muzikālos eksperimentus publika saprot? 

"Es teikšu godīgi gan, ka ne vienmēr tie mani miksējumi ir saprasti. Ir bijis, kad ir saprasti, ir bijuši gadījumi, kad publika rausta plecus - ko, kā, kāpēc? Vai ne... Man var nedot ne ēst, ne dzert, bet man vajag iet pa ceļu, kura nav. Man vajag iet pirmajam ar mačeti un cirst džungļus."

"Es nevaru iet pa kaut kādu iestaigātu ceļu. Man vajag līst caur kādiem pakšiem, krūmiem, tur es neko nevaru padarīt, tas man ir jau sen. Un no tā es netieku vaļā, kaut gan tā matu krāsa jau ir..." tā Mednis. 

Pilnu video sarunu ar Arni Medni lasi un skaties šeit: