Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Vārdi kā tādi pelmeņi

Ieskats Alises Jostes albumā
Alise Joste
Alise Joste Foto: Anna Šteinberga

Lai arī globalizācija un ar to saistītie kultūras procesi Latvijā jūtami ik uz soļa, ir neviltots prieks novērot, kā mākslinieki, precīzāk, mūziķi tomēr ar laiku novērtē to, kas unikāls ir tieši mūsu mazajā Latvijā. Dzejnieks Knuts Skujenieks ir teicis, ka tieši valoda viņā rada dzimtenes sajūtu, valoda ir tā, kas mūs atšķir. Arī dziesmu rakstniece Alise Joste savus divus pirmos mūzikas albumus izdeva labskanīgajā angļu mēlē, apceļojot nelielas koncertvietas Eiropā, iemantojot kādus sava talanta cienītājus citās valstīs, taču arī viņa ir sapratusi būtisko - ir atgriezusies pie saknēm. 

Alise Joste "Šākātā"

4,5/5

Jostes trešais studijas ieraksts "Šākātā" ir ieskaņots latviski, turklāt dziesmu vārdus mūziķei nav bijis jāmeklē dzejas klasiķu grāmatās, kā grēko vai, jāsaka skarbāk, - slinko daudzi; Alise dzied par pašas fiksētiem mirkļiem, sajūtām, par vientulību, mīlestību un pavisam sadzīviskām lietām. "Centos fokusēties uz to, ka svarīgākais šajā procesā ir tieši mirkļa fiksācija. Un, ja attiecīgajā brīdī gribas dziedāt par pelmeņiem, tad ir jādzied par pelmeņiem," skaidro Alise.  

Kopš iepriekšējā dziesmu rakstnieces godalgotā (Austras balva) albuma Hardships Are Ships paskrējuši pieci gadi, taču to laikā Alise ik pa laikam savā telefonā fiksējusi dažādas teksta un mūzikas idejas, kas nākotnē varētu noderēt. Ar šīm muzikālajām skicēm pagājušajā gadā viņa sistemātiski sāka strādāt, radot pamatu jaunam ierakstam.

"No rīta devos uz mēģinājumu telpu un astoņas līdz desmit stundas rakstīju. Un tā divas nedēļas no vietas,"

stāsta Alise. Tā paša gada rudenī kopā ar skaņu inženieri un producentu Gati Zaķi studijā Tru šie vienpadsmit jaunie skaņdarbi iemūžināti. 

Gatis, kuru droši var dēvēt par pēdējo desmit gadu meistarīgāko skaņu inženieri Latvijā, darbam ar Alises dziesmām piegāja ļoti atbildīgi. Lai arī Joste pati iespēlējusi taustiņus, sintezatorbasu (bungas ieskaņojis Jānis Burmeisters), Gata Zaķa niansētais pieskāriens, uzmanības pievēršana detaļām, caurvij šo muzikālo skaņu ainavu.

Albums, kas izdots vinila plates formātā un kura vāku darinājis latviešu mākslinieks Zahars Ze, iesākas ar kompozīciju "Sarkanais" - liegu elektronisku epizodi, kas ņemta no Stereolab vai Broadcast dziesmu grāmatas. "Var sēdēt un gaidīt, šķetināt, līdz sāk šķebināt," dzied Alise par nepārejošu sarkano signālu katra iekšējā luksoforā. Seko albuma kustīgākais skaņdarbs "Filozofs" ar izteiksmīgu sintezatora solo noslēgumā un "Vilciņš" - viens no ieraksta emocionālākajiem brīžiem. "Kā vilciņš es dilinu grīdā caurumus, atkal un atkal mērojot ceļu pie tevis," pa apli skan vārdi. "Beigu daļā dzirdamajā Gata soliņā ir kaut kas no Tarkovska. Viss tāds smeldzīgs un lēns, kaut iekšēji viss deg un gāžas," par dziesmu stāsta Alise.

Alise Joste "Šākātā"
Alise Joste "Šākātā" Foto: publicitātes

Vienā no albuma singliem "Piektdienas vakars", arī citās dziesmās, Alise veiksmīgi apspēlē ikdienā dzirdamu sarunvalodu - "baigais čakars", "besī ārā", "nafig laukā", kas pārsteidzoši veiksmīgi kontrastē ar Jostes trauslo dziedājumu. "Bija sajūta, ka jāmēģina savā mūzikā runāt tā, kā runā īsti, dzīvi cilvēki, nevis tikai tīksmināties par glāsmainiem mākoņiem," šādu māksliniecisko paņēmienu skaidro dziedātāja. 

"Citā dzīvē" muzikāli sasaucas ar franču lounge meistariem Air - retro popmūzikas atsauces, sešdesmito gadu bungu skaņa, cieši pārvilkts sintezatoru pārvalks. "Kurā dzīvē iedeklarēties, es nezinu," dzied Alise. Seko "Vientulības disertācija" - askētisks klavieru skaņdarbs, kurā Joste atzīstas "vientulības sakāvē". Interesanti, ka kādu laiku māksliniecei bija doma visu albumu veltīt šai tēmai - vientulības ķidāšanai dažādos aspektos. Pēc pirmajām noklausīšanās reizēm diemžēl par sevi liek aizmirst dziesma "Hāvēzē", tā vienkārši aizpilda vietu šajā platē, taču ar nākamo skaņdarbu "Tuvums ir tik tāls" klausītājs atkal tiek noķerts aiz rokas un vests tālāk hipnotiskajā Alises un Gata radītajā skaņu pasaulē. 

Brīnišķīgs un vienlaikus smeldzīgs ir "Nevar uzrakstīt", kurā Alise vārdus salīdzina ar lētiem pelmeņiem, kuri "čupā vārās un besī ārā". Dziesmas nobeigumā Joste secina, ka ir "jāatrod kāds mazāk banāls orgāns, kuram sāpēt". Šajā dziesmā Alise beidzot iespēlējusi arī flautu - instrumentu, kuru veselus desmit gadus apguvusi Rīgas 6. vidusskolā un kuram beidzot šeit atrasts izmantojums. Albumu noslēdz divas gaisīgas, trauslas un varbūt līdz galam tomēr nepabeigtas kompozīcijas "Atslēgas" un "Cik daudz", kas visdrīzāk albuma sākumā vai vidū neiederētos. 

Neskatoties uz sīkiem iebildumiem, "Šākātā" ir viens no gada labākajiem albumiem pašmāju mūzikā, labākais arī pašas Jostes diskogrāfijā. Vai Alise Joste par šo plati saņems vēl vienu Austras balvu, laiks rādīs - tas būtu tikai pelnīti. 

Noklausies albumu: 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde. 

Foto: #SIF_MAF2020

Nepalaid garām!

Uz augšu