Kristīnei Balanas Bēthovena mūzika ir stipri tuva: “Studiju gados, bieži spēlējot viņa darbus gan orķestrī, gan kameransambļos, aptveroši apguvu viņa darbu kopumu. Manuprāt, it īpaši viņa simfonijas ir harmonijas un orķestra skanējuma ideāls. Mani gan vairāk piesaista Bēthovena vēlīnie opusi, kas atbalsojas cilvēka iekšējā dialogā pašam ar sevi, – šaubas, jautājumi un eksistenciālā krīze, pārliecība, mīlestība uz pasauli. Dažkārt pat liekas, ka Bēthovena mūzika, sevišķi uz viņa dzīves nogales pusi, noskatās uz mums no augšas kā sengrieķu dievi uz cilvēku sīkajiem pārdzīvojumiem un mazajiem niekiem. Varētu teikt, viņa mūzika ir pārpasaulīga.” 

Māra Botmane: “Šogad man ir īpaši veiksmīgs gads, jo jubileja ir gan Bēthovenam, gan Šūmanim. Abi pieder pie maniem vistuvākajiem komponistiem. Esmu īpaši priecīga, ka viņu mūziku šogad var daudz dzirdēt koncertos, bet visvairāk priecājos atskaņot to pati. Tāda sajūta, ka tā nekad neapniks. Un man ir iespēja spēlēt gan vērienīgās simfonijas, gan kamermūziku. Ar īpašu prieku spēlēju arī vairākkārt atskaņotus opusus. Katru reizi atrodu un sadzirdu arvien vairāk.

Orķestrī spēlējot jau it kā no galvas zināmu simfoniju, pēkšņi pamanu jaunus, it kā mazus, nenozīmīgus sīkumus gan savā, gan citu instrumentu partijās.

Priecājos, ka varu gandrīz no galvas spēlēt savu partiju un vērot, ko dara citi. Kā reaģē, kā saspēlējas. Tas ir tik interesanti! Šajā ziņā tiešām izbaudu šo gadu no sirds!”

Johans Randvere: “Manā dzīvē bijuši brīži, kad Bēthovena sonātes vai klavierkoncerti man likušies grūti atskaņojami – nu, tā, lai es pats noticētu tam, ko daru. Bet uz skatuves pēkšņi kaut kas notiek, un es sajūtos it kā cits cilvēks. Andrāšs Šifs raksta, ka  Bēthovena visu 32 sonāšu atskaņošana viņu cilvēciski mainījusi.”

Kristīne: “Bēthovena mūzika ir tiešā nozīmē balzams dvēselei. Viņš neizrāda sevi, viņš atspoguļo savus ideālus. Viņa mūzikā ir vairāki līmeņi gan filozofiski, gan harmoniski. Dažkārt viņa mūzika pat it kā par daudz liek uzdot pašam sev jautājumus. Protams, tas ir labi, bet dažkārt ir arī laiks atpūsties no šī eksistenciālā sloga, un tad es labāk pievēršos kaut kam vieglāk sagremojamam. Piemēram, tehno.” (Smejas.)

Māra: “Bēthovenu kaut kā izjūtu ļoti personīgi un saskatu viņa mūzikā daudz no savas dabas. Gan to, kas man sevī patīk, gan to, kas ne īpaši. Nereti pieķeru sevi pie domas – jā, es šo pazīstu, tas ir par mani! To vārdos grūti aprakstīt. Tas ir kaut kas pazīstams, tuvs, savējais – tas sniedz tādu kā mierinājumu un atbalstu, ka neesi viens. Sajūtu, ka pat vissāpīgākie un dramatiskākie momenti spēj radīt ko skaistu. Tas arī bieži ir mani stiprinājis.”

Johans: “Man liekas, ka visu dzīvi var piepildīt ar Bēthovena sonātēm vien. Var meklēt un atrast bezgalīgi daudz. Ātrumā ienāca prātā, ka mūziku var dalīt divās kategorijās: dekoratīvā un tādā, kas tiecas mainīt pasauli. Domāju, ka Bēthovena mūzika tiecas mainīt pasauli.”

Ieva Parša šoreiz nepiedalīsies Bēthovena mūzikas atskaņošanā, taču viņa atzīst, ka Bēthovena iespaidā vispār sākusi par mūziku domāt nopietnāk: “Viņa personība man aizvien ir pirmā un viņa idejas vistuvākās – vienkāršas un spilgtas.”

Vaicāju, kuru komponistu katrs no kvarteta izvēlētos, lai pasūtinātu jaundarbu, kas veltīts Bēthovenam un pašam mūziķim.

Ieva Parša izvēlas Andreju Selicki: “Man patīk viņa attiecības ar garīgumu un nopietnība pret mūzikas misiju, kādu izjūtu viņa darbos. Domāju, ka Bēthovens ar tādu pašu degsmainu nopietnību domāja,  strādāja un dzīvoja.”

Kristīne Balanas diplomātiski izvēlas neizvēlēties nevienu, savukārt Johans Randvere pārsteidz ar faktu, kas Latvijā, iespējams, mazzināms: “Domāju, ka es šo jaundarbu pasūtinātu Jiri Reinverem. Man viņa mūzika ļoti patīk, turklāt Reinvere komponējis operu “Minona”, un tas ir stāsts par Bēthovena iespējamo meitu Minonu fon Štakelbergu, kas dzimusi un uzaugusi Igaunijā. Protams, šim stāstam ir leģendas pieskaņa, te nav simtprocentīgas pārliecības par to, ka tas tā bijis, taču mēs Igaunijā tam spēcīgi ticam.”

Bet Māra Botmane izvēlas Pēteri Plakidi: “Personīgi viņu ne īpaši pazinu, bet man būtu ļoti interesanti, kā Plakidis mani redzētu caur Bēthovena prizmu. Vai Bēthovenu caur manu. Diemžēl šis paliks tikai iztēlē. Ja tuvāk realitātei, tad nezinu. Priecātos par jebkuru skaņradi, taču nezinu, vai to tā varētu pasūtināt. Te jābūt īpašai savstarpējai ķīmijai. Pati nekomponēju un nezinu, kādas ir sajūtas, kad tiek radīts skaņdarbs, bet varu tikai iztēloties. Varbūt pēc trešdienas koncerta kādam atnāks iedvesma ko tādu veikt.”

Ieva Parša koncertā dziedās trīs Pētera Plakida dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju, un tā ir ļoti skaista mūzika. Ievas pirmā spējā spilgtā atmiņa par kādreizējo kamerdziedāšanas profesoru Pēteri Plakidi: “Viņš kā [savas dzīvesbiedres, Lielās mūzikas balvas laureātes par mūža ieguldījumu] Maijas Krīgenas kamerdziedāšanas klases koncertmeistars transponē Rahmaņinova dziesmas pavadījumu pēc vajadzības – par kvartu, par kvintu… Bet, runājot par šo Plakida-Vācieša ciklu, dziesma “Siltā lietū”, ja nemaldos, ir viena no Maijas Krīgenas mīļākajām, sirdij tuvākajām Plakida dziesmām, un arī viss šis cikls kopumā ir stipri tuvs.”

Par Baltijas komponistiem

Tempus Balticus izveidoja, lai spēlētu primāri Baltijas valstu komponistu mūziku.

Māra: “Mēs to darām tiešām ar patiesu prieku, un arī mūsu jaunajā veidolā meklēsim ceļus, kā to atklāt pēc iespējas daudzveidīgāk. Baltijas zemēs ir ļoti daudz talantu un interesantu stāstu, ko dot tālāk. Gribam stāstīt pēc iespējas vairāk.”

Johans: “Jau no pirmsākumiem mūsu uzmanības lokā ir Plakidis, Šenderovs, Vasks un citi.  Ļoti interesants man liekas Balakausks. Esmu spēlējis daudz ko no Jāzepa Vītola. Arvien vairāk interesējos par Baltijas laikmetīgo mūziku.”

Kristīne spēlējusi diezgan daudz ko – Barkausku, Dvarionu, Pertu, Tīru un citus. Ievai pirmie prātā ir Perts un Čurļonis: “Šīs abas personības ir milzīgas un varen iespaidīgas. Un tautasmūzika ir ļoti brālīga mūsējai.”

Ko profesionālim nozīmē mūzika tīri cilvēciski

Ieva: “Nu, par to es gribētu uzrakstīt doktora darbu. Par to, kad cilvēks pats dzied un kāpēc, un kad viņam vajag, lai cits dzied un kāpēc. Profesionālā mūzika neaizņem visu lauku. Piemēram, kāpēc mēs allažiņ kāzās un bērēs neiztiekam bez mūzikas, dziedam dušā vai pie ugunskura, bet – reti, kad mums lūdz uzdziedāt. Personīgi man mūzika ir dievišķa pasaules sastāvdaļa – saikne starp zemi un debesīm, virmojošs viļņojošs ēters. Tam pieslēdzoties, mēs komunicējam ar vārdos neizsakāmo, bet līdzās esošo visaugstāko.”

Kristīne: “Man ļoti patīk iet klausīties koncertus, cik bieži vien iespējams ārpus pašas muzikālajiem pienākumiem. Jebkurā koncertā var saklausīt un iemācīties kaut ko jaunu. Dzīvojot Berlīnē, regulāri eju uz visiem opernamiem, filharmoniju, Bulēza zāli un citām koncertvietām. Šajā trakajā laikā aizvien vairāk novērtēju dzīvos koncertus. Kopš marta nebiju bijusi Berlīnes filharmonijā (tā ir viena no manām mīļākajām vietām akustikas ziņā) un septembrī – pēc sešu mēnešu pārtraukuma – ierados uz Bēthovena Trešās simfonijas atskaņojumu. Es aiz laimes gandrīz sāku raudāt, cik ļoti man bija pietrūkusi dzīvā mūzika. Patiešām! Cilvēkam ir nepieciešams tikt prom no ikdienas un pabūt ar sevi, savām domām un Bēthovenu (vai jebkuru citu komponistu) trijatā.”

Māra: “Manuprāt, mūziķiem profesija ir ļoti grūti nošķirama no personīgās dzīves. Es nevarētu iedomāties, ka savā brīvajā laikā par to nedomātu. Tā ir daļa no manis. Ļoti liela daļa. Ar Jāni [Tretjuku] daudz runājām par mūziku un tiecāmies izprast arvien vairāk. Arī brīvdienās. Šīs sarunas man daudz ko iemācīja. Gatavojot jaunus skaņdarbus, šķiet, ka tie pārņem mani un es dažreiz dzīvoju nevis savās, bet mūzikas noskaņās. Bet tas ir skaisti, manuprāt. Un tas bagātina arī manējo pasauli.”

Jānis Tretjuks

Māra: “Jānis visu darīja ar mīlestību. Katram cilvēkam, kas bija viņa ceļā, viņš ļāva justies tieši tā, kā šis cilvēks vēlas. Tas ir milzīgs talants. Reti kam dots. Tas nenozīmē, ka viņam nebija viedokļa par to, kā vajag. Tieši pretēji. Viņam tas bija par pilnīgi visu, bet liela cilvēka pazīme ir tā, ka tu zini, kur un kad šis viedoklis paužams. Un šāda attieksme arī viņu pašu nekādi neierobežoja. Viņam bija savas idejas un ideāli, no kuriem viņš nekad neatkāpās. Bet savu patiesību atklāja tikai retajam.”

Kristīne: “Mēs ilgi mācījāmies kopā un arī daudz priecājāmies. Braucām pa visiem pagastiem spēlēt koncertus, koncertējām arī Igaunijā. Jānis vienmēr bija visatsaucīgākais klasesbiedrs, bezgalīgi asprātīgs. Atceros viņu vienmēr gaišu un ļoti sirsnīgu, tagad arī pārlasīju mūsu vecās sarakstes no skolas laikiem. Viņā vienmēr bija dzīvesspara dzirkstele un humoristisks entuziasms pret dzīvi; viņš vienmēr visus uzklausīja, un visi viņu ļoti cienīja un mīlēja. Skolas laikā daudz jokojām un centāmies viens otru pārspēt asprātībās, mainījāmies grāmatām un viedokļiem. Ir daudz smieklīgu stāstu. Piemēram, par manu uzstāšanos reiz Igaunijā. Man koncertkleita bija par lielu, tā bija kaut kā sagriezusies, es nevarēju paspēlēt, bet Jānis sēž zālē un rēc.”

Johans: “Man ir daudz stāstu par to, ka mēs apspriedām dzīvi, pasauli, mūziku, sistēmas, vārdu sakot, visu to, par ko jauniem cilvēkiem jārunā. Jānis nekad nebija arogants, viņš vienmēr domāja trīs soļus uz priekšu, runāja gudri un precīzi.

Un tad viņš reiz izdarīja ko tādu, ko es no viņa tagad esmu pārņēmis. Bija tā. Jānis labi orientējās senāku gadsimtu klarnešu problēmās. Kādā ansamblī viņš satikās ar vienu ļoti labu klarnetistu no Izraēlas. Viņa vārds bija Tedijs, un vēlāk viņi kļuva par labiem draugiem. Bet tobrīd viņi vēl nepazina viens otru, un Jānis uzrakstīja Tedijam, ka derētu kopīgs mēģinājums, teiksim, ceturtdien. Tedijs bija skeptisks pret seno klarnešu spēlēšanu kopā ar kādu, ko viņš nepazīst, tāpēc vairākas reizes pārjautāja, vai Jānis tiešām labi orientējas šajās lietās un vai ir tik labs, kā pats apgalvo. Jānis mierīgi atbildēja apstiprinoši un vēlreiz pārjautāja, vai būtu iespējama tikšanās ceturtdien. Bet Tedijs nelikās mierā ar savām aizdomām, un Jānis atkal atbildēja mierīgi, līdz galu galā tomēr neizturēja un teica – tu esi pilnīgs kretīns, tomēr tu man patīc. Tedijs bija stipri pārsteigts, bet pēc tam viņi sadraudzējās un nospēlēja kopā daudzus koncertus. Jaukākais tas, ka man šo izstāstīja pats Tedijs. Un tagad es pats līdzīgās situācijās lietoju šo metodi. Vienmēr palīdz!”

Ko viņi domā cits par citu

Kristīne: “Ar Ievu un Johanu neesam iepriekš kopā muzicējuši, tādēļ ļoti gaidu šo tikšanos! Ar Māru mēs uzaugām kopā Dobelē, spēlējām trio pirms kādiem 20 gadiem un uzvarējām nacionālo konkursu kamermūzikā. Tādēļ mums jau ir 20 gadu sens profesionālas pazīšanās stāžs.”

Māra: “Ar Ievu tik šaurā lokā sadarbošos pirmo reizi. Ļoti augstu vērtēju viņas profesionālo darbu. Un ar nepacietību gaidu, kad kāpsim uz skatuves kopā, jo tad iepazīsti cilvēku tā pa īstam. 

Ar Johanu esmu jau kā cimds ar roku. Vislabākajā nozīmē. Tempus Balticus visupirms sākās kā draudzība. Un tikai tad mūzika. Bet mūsu "festivāli”, kā mēdzām dēvēt savas mēģinājumu nedēļas, vienmēr bija tik emocijām un idejām pilni. Visi trīs pavadījām kopā visu iespējamo laiku, gan daudz spēlējot, gan atpūšoties. Apspriedām visas iespējamās tēmas un pat gājām kopā uz sporta zāli.

Ar Kristīni vispār saistās mana pati, pati pirmā kamermūzikas pieredze dzīvē. Tagad ar nepacietību gaidu, kādas būs sajūtas, kāpjot atkal uz skatuves pēc tam, kad pagājis tik daudz laika un notikumu.

Esmu ļoti priecīga būt tieši šādā kompānijā. Visi šie mūziķi ir ļoti atklāti, radoši un vislabākajā nozīmē traki cilvēki! Jūtos tā, it kā gulētu tādā mīkstā mākonī, kad iedomājos par šo kompāniju. Zinu, ka viņi visu dara no sirds un ar lielu mīlestību.”

Johans: “Ar Māru esam ļoti labos draugos jau daudzus gadus. Mēs satikāmies augstskolas gados un kopš tā laika esam ciešā saziņā. Daudz esam uzstājušies, un es zinu, ka viņa ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks. Pulka mūzikas, smaidu un joku – silta un unikāla draudzība. Kristīni un Ievu nekad neesmu saticis, taču vārda pēc zinu abas. Man ļoti patīk uzturēt saikni ar Latvijas māsām un brāļiem. Gaidu brīdi, kad visi kopīgi kāpsim uz skatuves!”

Ieva: “Es domāju, ka viņi ir azartiski jauni cilvēki – mūziķi, kas tic mūzikas neizsakāmajai, vien izspēlējamai augstākai misijai!”

Lindas Leimanes jaundarbs Masculine

Eksakti, drosmīgi un vērienīgi domājošā komponiste Linda Leimane izveidojusi otru versiju 2011. gadā sacerētajam opusam Masculine, bet īstenībā, šķiet, diezgan stipri pamainījusi to. Ar Masculine Linda piedalījās jaunās mūzikas festivāla “Arēna” jauno autoru konkursā. Konkurss bija anonīms, un Lindas segvārds bija Vitālijs Maļiņevskis. Autore saka: “Otrajā redakcijā nihilistiski un vīrišķīgi dumpinieciskās nekārtības tiek apvaldītas un organizētas, un pretestības tiek līdzsvarotas.”

Māra: “Mani ļoti uzrunāja tieši tas, ka šis skaņdarbs konkursam iesniegts anonīmi. Neviens no žūrijas nezināja, ka rakstījusi sieviete. Arī spēlējot mēģinu attālināties no visa un kļūt objektīva, atslēdzot personību, dzimumu un cenšoties stāvēt pāri visam subjektīvajam. Šajā skaņdarbā vīrišķā un sievišķā enerģija saslēdzas īpašā līmenī. To meklēt un atklāt ir ļoti interesanti.”

Johans: “Tas ir gan viens gabals! Drosmīgs un krāspilns. Man sevišķi patīk tās vietas, kur jāspēlē iekšā klavieru stīgās.”

Ieva: “Diezgan patraks skaņdarbs! Bet balsij tīkami vokalizējams un emocionāli krāsains. Ja Plakidis būtu Vācieša “sidraba upes” vienā krastā, tad Leimane būtu pretējā. Plakida mūzikā šķīstos SIEVIŠĶĪBĀ, Leimanes mūzikā bradāju pa VĪRIŠĶĪBU.”

Vai iespējams dziedāt un spēlēt maskā?

Kristīne: “Protams, vijoli var arī zemūdens kostīmā spēlēt. Pirms pāris dienām Madridē spēlēju maskā – tā noteikti bija jauna un interesanta pieredze.” 

Ieva: “Ir iespējams, kāpēc gan ne?! Bet kuru tas interesē? Es, personīgi, labprāt atturētos. Un nevēlētos arī skatīties un klausīties tādu dziedāšanu.”

Johans: “Domāju, ka var, bet būtu gan karsti.”

Māra: “Var. Bet tas ir grūti. Orķestrī to jau izmēģināju. Jādara viss, kas iespējams un neiespējams, lai varētu turpināt uzstāties publikai un viss šis vājprāts drīzāk beigtos.”